Radīt bērniem drošības sajūtu

2018. gada 11. maijs 00:00

728

Aizkrauklieti Vitu Kokari uzrunāju, jo mani dīda cilvēciska ziņkāre — kā var izaudzināt tik gudrus bērnus? Kokaru ģimenes vecākā dēla Kristera vārds izskanējis ne tikai Latvijā, arī meita labi mācās. Reiz savu talantu rādīs ģimenes pastarītis, taču māmiņa atzīst: mazais “apgāzis” visas viņas audzināšanas metodes! Vitai ir savi atzinumi bērnu audzināšanā, viens no tiem: “Svarīgākas par zināšanām pedagoģijā vai psiholoģijā mātei ir iekšējās sajūtas — sajust, pamanīt, būt blakus…”

Ar Vitu Kokari tiekos viņas darbavietā — jau 20 gadu viņa ir sporta skolotāja pirmsskolas izglītības iestādē “Auseklītis”. Te viņa sāka strādāt kopš augstskolas beigšanas 22 gadu vecumā, kad šurp pārcēlās no Madonas puses. Tagad iestādes vadītāja mēdz teikt: Vita “Auseklītī” izaugusi! “Vīru atvedu no Varakļāniem, mēs abi neesam šejienieši,” stāsta Vita. “Iepazināmies, mācoties vidusskolas pēdējā klasē, bet bija jāpaiet četriem gadiem, lai mēs atkal satiktos un viens otru tā īsti ieraudzītu Dziesmu svētkos.”

Sapnis ar trijiem
Nu Kokaru ģimenē aug trīs bērni: Kristers, kuram ir 16 gadu, Vendija (12 gadu) un pastarītis Olivers, kurš šopavasar nosvinēja piekto dzimšanas dienu. Vita atklāj, ka viņai allaž gribējies, lai ģimenē būtu trīs bērni. Vecākajiem ir neliela vecuma starpība, un vīrs Valters teicis: trešais būs, kad dzīvosim savā mājā! Lai var izstumt ratus pagalmā un māmiņa var darboties līdzās — tādu vīziju viņi bija iedomājušies. Dzīve gan parasti ievieš savas korekcijas, un trešā atvasīte ģimenei pievienojās, mītot dzīvoklī piektajā stāvā pilsētas centrā. “Savas mājas mums nebija, taču gadi uz vietas nestāv,” saka Vita. Pastarītis Olivers piedzima, kad Vitai bija 38 gadi, un visi ar prieku pieņēma šo faktu.

Arī to, ka mazais cilvēciņš ģimenes ikdienas ritmu pārveidoja sev nepieciešamā ritējumā.
“Man jāatzīst, ka bērniņš, kurš dzimis 2013. gadā, ir citādāks nekā 2001. dzimušais,” saka māmiņa. “Viņu uztvere un raksturs “apgāza” visas manas audzināšanas metodes — tās bija radikāli jāmaina, un savā ziņā pat sevi jālauž.”

Labi gēni
Vitas dēla Kristera vārds vairākkārt izskanējis Latvijas mērogā. Šogad Kristers fizikas valsts olimpiādē ieguva sudraba medaļu, bet pērn, startējot Latvijas komandā, ieguva otro vietu Eiropas Savienības dabaszinību olimpiādē. Kad jautāju, kā var izaudzināt gudrus bērnus, Vita atzīst: “Īpaša audzināšana te nepalīdz, es teiktu, ka tie ir labi gēni. Vairāk tēva, taču varbūt arī mazliet manējie. Starp citu, visus savus bērnus līdz gada vecumam esmu barojusi ar krūts pienu, un varbūt tas viņu attīstībā devis savu. Kristers jau mazotnē bija ļoti zinātkārs, agri iemācījās lasīt. Es viņam nekad neesmu likusi mācīties. Pat vēl vairāk — saviem bērniem nekad neesmu sēdējusi līdzās, pildot mājasdarbus. Taču pieļauju, ka mazākais puika tomēr šo kārtību varētu mainīt.”
Kristers ir apdāvināts puisis, viņu interesē ne tikai fizika. Jaunietis pabeidza klavierspēles klasi Aizkraukles Mūzikas skolā. Protams, bijuši lūzuma punkti, kad mamma tomēr likusi saņemties, taču puisim piemītot pienākuma apziņa, ka iesāktais jāizdara līdz galam. Vēlāk viņš pašmācībā apguva ģitāras spēli, un mūzikas skolas izlaidumā ģimene viņam uzdāvināja ģitāru. Ārpusskolas nodarbības bērniem nākot tikai par labu — gan attīstībai, gan iemāca plānot savu laiku, uzskata mamma. Arī viņa pati bērnībā mācījusies mūzikas skolā.
“Man šķiet, ka lielākā māksla ir pareizi sadalīt savu laiku,” saka māmiņa. “Pati esmu loģisks cilvēks, kurš ievēro lietu secību, un ar prieku skatos, ka arī mani bērni māk izvērtēt, kas ir primārais un kurš darbs var pagaidīt. Parasti bērniem teicu: tev ir jāizdara darbs, bet man ir vienalga, kad to paveic. Esmu pedantiska, bet to nepieprasu no bērniem. Es viņiem ļauju darīt savus darbus un kategoriski neuzbāžos ar savējiem. Tas gan nenozīmē, ka visu atstāju pašplūsmā. Par bērnu dzīvi interesējos, un mēs kopā visu apspriežam.”
Vita smej, ka Kristeram mēdzot pajautāt: kāpēc tev ir astoņas balles? Bez pārmetuma, bet ar izbrīnu — paskaidro viņa. Vecāki jau pieraduši, ka šāda atzīme dēla sekmju izrakstā ir reti, vienīgais priekšmets, kur astoņi savulaik bija ierasta lieta, Kristeram bija vizuālā māksla.

Mīlestības vēstules mammai
Par meitu Vendiju mamma saka: viņai kopš mazotnes patikuši sīki darbiņi, meita veidojusi skaistas lietas no plastilīna. Vendija raksta dzejoļus, viņas sacerējumi bijuši lasāmi arī īpaši iekārtotā stendā Aizkraukles pilsētas bibliotēkā. “Mazliet baidos, ka Vendijai varbūt šķiet, ka no viņas gaida to pašu, ko no brāļa,” saka mamma. Vendija ir ļoti gudra meitene, labi mācās, un viņai piemīt savi talanti — viņa mācās Aizkraukles Mākslas skolā. “Jāsaka gan, ka pret Vendiju esmu prasīgāka. Nemāku pati izskaidrot, kāpēc tā ir,” atzīst mamma.
Savukārt par ģimenes pastarīti māmiņai ir īpašs stāsts — viņu auklējot, nav bijušas gaidas, kā audzinot vecākos bērnus, lai drīzāk rāpo, staigā. Olivera attīstībā mamma izbaudījusi ik brīdi. “Man it kā gribējās paildzināt to īpašo mirkli — mana bērna bērnību. Jo otra tāda vairs nebūs…” saka Vita.
“Mazliet grēkoju, jo dažkārt salīdzinu savus dēlus. Reiz Oliveram saku: Kristers tavā vecumā man jau rakstīja mīlestības vēstules, bet tu vēl nemāki rakstīt. Kristers rakstīja: “Mammīt, es tevi joti, joti mīlu!” Un ieslidināja vēstuli istabā pa durvju apakšu.” Ģimenē mīļuma izpausmes neizpaliekot arī tagad. Kristers gan jau tādā vecumā, kad no mammas skavām raisās vaļā, taču Vendija ir pats mīļuma iemiesojums.

Just ar sirdi
Vai pedagoga zināšanas Vita izmanto arī savu bērnu audzināšanā? “Man šķiet, ka tas ir pat traucējis, jo no pedagoga bērniem visi gaida vairāk nekā no pārējiem,” saka viņa. “Vienīgi tas, ka jau iepriekš zinu, kāda rīcība sekos dažādās situācijās, man ļāvis tām labāk sagatavoties. Svarīgākas par zināšanām pedagoģijā vai psiholoģijā mātei ir iekšējās sajūtas — sajust, pamanīt, būt blakus. Vecākiem ir svarīgi saviem bērniem radīt drošības sajūtu. Lai viņi zina, ka tiks uzklausīti, ka viņus atbalstīsim un kopā radīsim risinājumu, ka mājās viņus gaida.”
Kā jau ikvienā ģimenē, arī Kokaru saimē neiztiek bez strīdiem, taču tos risina ar sarunām. Vita bilst, ka vīrs esot ļoti mierīgs, taču viņai gadoties pacelt balsi. “Tad ātri mēģinu sevi pārliecināt: bērns nav vainīgs, ka man bijusi smaga diena,” saka Vita. “Agrāk ļoti bieži darbu nesu mājās, tagad vairs tā nedaru. Tagad strikti nodalu robežas. Tikai ar gadiem saproti, ka vairāk laika jāvelta ģimenei, bērniem. Viņi aug ļoti ātri, un negribu sagaidīt mirkli, kad viņi teiks: kad vajadzēja, tevis blakus nebija…”
Vita stāsta, ka nekad neuzbāžas bērniem ar savu iniciatīvu, piemēram: nāciet, tagad kopā cepsim piparkūkas! “Tas, kas radīts mākslīgi, nevienam prieku nerada,” uzskata viņa. “Mums ir lietas, ko darām kopā, bet tad, kad visi gribam.” Tāpat bērni ierauga paši, ka mamma ir nogurusi, ka jāpalīdz vai jāpagatavo vakariņas.
Kokaru ģimenē nereti vērojama šāda vakara aina — vecāki un bērni tup lielajā gultā un risina sarunas. Mamma stāsta par saviem skolas gadiem, un bērni secina: jums bija interesantāk! Pie reizes tiek izrunātas arī citas bērniem svarīgas lietas, bet parasti šādi sarunu vakari notiek gluži netīšām.
“Cik forši bērni!”
Kuri māmiņai ir gandarījuma brīži ikdienā? “Jaukākie mirkļi noteikti ir bērnu panākumi,” saka mamma. “Kad viņi uzstājas koncertos, es raudu un domāju: cik man ir forši bērni!”
Vita bilst, ka bērni viņai ir svarīgi, taču nav tā, ka dzīve būtu pakārtota tikai bērniem. “Es, protams, gribu, lai viņi nekļūdās, lai viņu dzīve iet kā pa diedziņu. To nokārtot nevaru, bet stāstu, ka nevajag visā mesties ar visu sirdi, neatstājot vietu nekam citam. Lai pēc tam nav sāpīgu vilšanos. Taču tikpat labi zinu, ka bērnam pašam jāļauj pārliecināties, jāļauj krist un sajust, ka sāp…” ◆

Vitas atziņas

* Nevis vecāki audzina bērnus, bet bērni — vecākus.
* Ļoti daudzas lietas pieaugušajiem nevajag runāt bērnu klātbūtnē, piemēram, izteikt spriedumu par skolotājiem. Attieksme pret otru cilvēku, cieņa, pieklājība — tas bērnos ir no ģimenes.
* Viena no vecāku galvenajām misijām — ieaudzināt bērnā pareizo attieksmi pret darbu.
* Visu, ko bērns var izdarīt pats, viņam jāļauj darīt. Tikai tad, ja nesanāk, pieaugušais var palīdzēt.
* Vislabākā audzināšanas metode ir piemērs. Vecāku piemērs.
* Ja es domāju, ka tā ir labāk un vieglāk, tas nenozīmē, ka tā būs labāk arī tavam bērnam.
* Ja esi rīkojusies impulsīvi, sakliegusi, nevajag kautrēties savam bērnam palūgt piedošanu.
* Mammai vajag vaļasprieku vai laiku sev. Esot vienatnē ar sevi, vislabāk vari atpūsties no rūpēm.

Maija Stepēna
***
Tu esi zieds,
kas uzzied ziemas spelgā,
Tu – spēks,
kas palīdz vētrā nepazust.
Kā sudraba upe nemirstība
caur Tevi nebeidz
mūžībā plūst...
Tu – pirmais vārds
un pēdējais uz lūpām...
svece logā,
kas gaidot neizdeg...
glāsts, ko velti meklēt,
ejot garus ceļus,
kā pasaka, kas šūpulī
tur tālu, tālu dus.

Staburags.lv ARHĪVS

Radīt bērniem drošības sajūtu

Kategorijas