Krogs joprojām dzīvs

2018. gada 8. maijs 00:00

1503

Latvijas Neatkarības atjaunošanas dienā Pilskalnes pagasta Gricgales krogā kopā ar rakstnieci Lūciju Ķuzāni bija viņas ģimene, draugi un paziņas. Šī diena apvienoja gan Neatkarības deklarācijas pasludināšanas svinības jeb Baltā galdauta svētkus, gan Lielo talku, bet vispirms tā bija kopābūšana, atkalredzēšanās, un kur gan citur, ja ne krogā, cilvēki satiekas, sarunājas un arī iemalko kādu dzērienu.

Fotogrāfu sakož suns
Piektdienas rīts Gricgales krogā sākās ar malkas dūmu un pankūku smaržu. Kopā ar kroga saimnieci rakstnieci Lūciju Ķuzāni te bija biedrības “Upmales mantinieki” vadītāja Lidija Ozoliņa un netālu dzīvojošā Evita Mazjāne. Trijatā viņas klāja galdu, un drīz vien, kā jau kroga mājā pienākas, šeit no malu malām sāka plūst visdažādākie ļaudis. Starp viņiem modrais un zinātkārais žurnālists no Jēkabpils Andris Grīnbergs, tiesu medicīnas eksperts un dzejnieks no Pļaviņām Mārtiņš Siliņš ar sievu Astrīdu. Drīz vien ieradās arī rakstnieces mazmeitas Evija Ziemele un Ilze Ķuzāne-Tāle ar ģimenēm, viņu draudzene Ilze Bandere un citi. Pie kroga piestāja arī Dainis Ormanis, jēkabpilietis, Lūcijas dēla Jāņa kaimiņš. Ceļā pie Drustu pieturas viņam uzbrucis suns, sakodis kāju. “Tu tik uzliec man šņabi,” viņš nosaka, kad viena no krogā esošajām sievietēm apskata suņa kodumu. Vēlāk aprunājamies, un viņš pastāsta, ka ceļu no Jēkabpils viņš veicis ar 1991. gadā Itālijā ražotu mopēdu. Braucis fotografēt Sēlijas pavasari un Lūciju kroga telpās, jo līdz šim visas bildes tapušas pilsētā.
Mājas nākotne vēl neskaidra
Kamēr gados vecākie telpās pie galda atceras aizgājušo gadu notikumus, joko, tikmēr gados jaunākie darbina zāģus, krūmgriežus, kurina ugunskuru un sakopj mājas apkārtni. Šogad maija sākumā talcinieki veica ikgadējo rituālu — iz-
zāģēja krūmus, nopļāva zāli, krāsoja sētu. Pērn šajā dienā sakopa stadulu, bet šogad viens no lielajiem darbiem bija manteļskursteņa kurtuvē. Tur pilnībā nojauca no akmeņiem veidoto kurtuves daļu un salika no jauna, ņemot vērā mājas saimnieces ieteikumus. Šoreiz klāt nebija Lūcijas Ķuzānes dēla Jāņa. Viņš gan Gricgalē bija iepriekš, un tāpēc darbu plāns šai dienai bija gatavs.
Kā neformālais darbu vadītājs talkā bija Lūcijas Ķuzānes znots Andris Ziemelis. Šobrīd rīdzinieks, bet dzimis Liepājā. Gricgalē Andris esot vismaz pāris reižu gadā. Jautāts par viņa skatījumu uz Gricgales kroga mājas nākotni, viņš saka — jādomā, ko ar šo vietu darīt. Jebkurš variants — muzejs vai kas cits — būtu pieņemams, ja vien te, uz vietas, kāds dzīvotu — kurinātu, piekoptu, uzraudzītu.
Andra sieva Evija Ziemele ir kroga mājas mantiniece. Kad vēlos uzzināt viņas redzējumu par šo ēku, viņa teic, ka vieta varētu būt piemērota kultūras pasākumiem, dažādiem mākslas, rakstnieku plenēriem, bet, lai ēka neaizietu zudībā, tajā jāiegulda lieli līdzekļi un, pirmkārt, jāmaina jumts, kas vien ir vairāku desmitu tūkstošu vērts. Tāpat jārestaurē mēbeles, ēka nedaudz jālabiekārto, lai cilvēkiem šeit būtu patīkami palikt, jārada kaut minimāls komforts. Lai to sasniegtu, vajadzīgs cilvēks ar lielu entuziasmu.
“Ilgi šeit nevarētu palikt, pietiek ar pāris dienām,” saka Lūcijas Ķuzānes mazmazdēls Kārlis. “Man šī vieta vienmēr saistās ar darbu, un šodiena nebija citādāka. Toties ir prieks par padarīto, un nākamajā gadā, šeit atgriežoties, varēšu teikt — to es paveicu.”
Evita Mazjāne, pankūku cepēja un viesu sagaidītāja Gricgales krogā, te biežāk sastopama no pagājušā gada vasaras. Viņa dzīvo netālu un pārsvarā strādā savā piemājas saimniecībā. Kā skolota dārzniece sākumā piesaistīta Gricgales kroga apkārtnes apkopšanā, bet nu liek lietā arī savu pavāres talantu, un katru reizi, kad šaipusē gaidāma tūristu grupa, viņa kurina krāsni, cep īpašās kroga pankūkas, piedāvā iemalkot kroga čarku. Pašlaik lielākā grupa, kas šeit uz brīdi apmetusies un bija Evitas aprūpē — pērn vasarā ap 70 cilvēku fonda “1836” rīkotajā gājienā apkārt Latvijai.
Esam slikti audzinājuši
Kad uzrunāju mājas saimnieci Lūciju Ķuzāni atcerēties savu 4. maiju, viņa stāsta, ka 1990. gadā tajā dienā kopā ar draudzeni Ellu Martinsoni bijušas Rīgā un nolēmušas iet tuvāk Saeimas mājai, toreiz — Augstākajai Padomei. Ēku ieskāva norobežojumi, tāpēc palikušas pie vienas no barjerām. Apkārt nebijis daudz cilvēku, jo līdz svinīgajam notikumam — deputātu iznākšanai un balsojuma paziņošanai — bija atlikusi aptuveni stunda. Pēc stundas Daugavmala, Vanšu tilts bija cilvēku pilns. “Kad tagad televīzijā redzu dokumentālos kadrus no tās dienas, liekas, tas notika vakar vai aizvakar. Balsojums Augstākajā Padomē bija trieciens, cirtiens tolaik valdošajai sistēmai, kas iesāka turpmākos notikumus. Vēlāk, kad izveidoja brīvās Latvijas valdību, diemžēl Atmodas laika cilvēkus, kā Daini Īvānu, pastūma malā. Mūsdienās brīvības ir varbūt pat par daudz, katrs iedomājas, ka var darīt, ko vēlas, un tāpēc vajadzētu iekļauties, piemēram, likuma rāmjos. Šobrīd pa valsti iet kā pa arumiem. Un tas jau nav nekāds brīnums. Es agrāk biju skolotāja, un mana laika skolotāji audzināja paaudzi, kas šobrīd ir pie varas. Jāatzīst, laikam slikti esam viņus audzinājuši. Likuma spiesti, audzinājām viņus padomju patriotisma garā, bet sirds patriotismu viņiem neiedevām,” teic rakstniece. ◆

+ 22

Staburags.lv ARHĪVS

Krogs joprojām dzīvs

Kategorijas