Staburags.lv ARHĪVS

Cik maz vajadzēja priekam...

Iveta Skaba

2018. gada 3. maijs 00:00

13
Cik  maz vajadzēja priekam...

Mūsu novadniece dzejniece Naula Dzirkale 24. aprīlī būtu svinējusi  85. dzimšanas dienu. Būtu... Nu jau gandrīz gadu Naulas vairs nav mūsu vidū, taču viņas dzejas rindas joprojām gan mūsu lasītāji, gan arī citu reģionu izdevumos izvēlas kā apsveikumiem, tā līdzjūtībām.
Naulas Dzirkales vārds ir labi zināms mūsu lasītājiem, jo viņas dzejoļi vispirms “Komunisma Uzvarā”, vēlāk “Staburagā” bija publicēti jau no 1967. gada.
Naulas dzīves ceļš sācies turpat, kur dižajam Blaumanim — Ērgļos 1933. gada 24. aprīlī. Tēvs Ernests Zariņš bijis fotogrāfs un pulksteņmeistars, māte Klāra bijusi mašīnadītāja, vēlāk — arī pirmā un vienīgā darbu kritiķe. Varbūt Ērgļu puses skaistā daba ar au­g­stajiem pakalniem, kas ziemās sniegoti, pavasaros — vizbulīšu un ievu ieskauti, rude­­ņos — lapu zelta apņemti, iedvesmoja savas dziļākās pārdomas ievīt dzejā?  Naulas dzejoļos tiešām dominēja daba — kā jau pavasara bērnam, vizbulītes, ievas, cīruļi un lakstīgalas un, protams, mīlestība.
Pirmie mēģinājumi radās skolas gados. Taču bērni izzoboja, tādēļ vēlāk tapušos nevienam vairs rādīt negribēja, rakstīja pati sev. Pirmais dzejolis, kas publicēts laikrakstā “Padomju Jaunatne” 1958. gada (citur minēts 1957. gads) martā, bija “Atmiņas”. Naulas dzejoļi publicēti arī kaimiņrajonu laikrakstos  — “Padomju Ceļš”, “Stars”, “Padomju Daugava”, “Komunisma Ceļš”, kā arī žurnālos “Liesma” un “Padomju Latvijas Sieviete”. Padomju gados vien preses izdevumos bija iespējas publicēties. Savās atmiņās viņa rakstīja: “Trīs reizes esmu iesniegusi savu dzejoļu manuskriptus Rīgā izdevniecībā “Liesma”. Veltīgi. Mani dzejoļi tur nevienu neinteresēja.” Taču  atmodas laikā, manuprāt, Naulas daiļrade guva gluži vai otru elpu. 90. gados viņa par saviem līdzekļiem izdeva divas dzejas grāmatiņas — “Tu un es” un “Reiz bija...”. Domāju, nosaukumi jau atklāj grāmatu saturu. Viņa sāka darboties arī Vid­zemes literātu apvienībā, īpaši tuvi viņai kļuva jaunie dzejnieki Marika Svīķe un Zigmunds Bekmanis. Vidzemes literāti savulaik izdeva  grāmatu “Nenoticiet savām acīm!”, tajā ir arī mūsu novadnieces dzeja. Nevar nepieminēt izdevumu “Sirds apklususi”, kurš tiek pārlapots dzīves skumjākajos brīžos. Arī tajā ir iekļauti Naulas dzejoļi.
Ar labu vārdu Naulu Dzirkali piemin aknīstieši, jo daži dzīves gadi aizvadīti šajā Sēlijas vietā un arī iemītas pēdas dzejas laukā. Savu artavu devusi dzimtajiem Ērgļiem. Bet tas jau  nav viss. Naulas rokai padevās ne tikai dzeja, viņa rakstīja arī intervijas, aprakstus un humoreskas. Mārīte Kirša dzejoli “Atmiņas” ir ietērpusi mūzikā. Naulas dzejoļus dziesmu tekstiem izmantojis arī Aleksandrs Jasjukevičs, Imants Ilgažs, grupas “Hallo, Gulbene!”, “Tēva nams” un “Dziedātprieks”.
Dzeju Naula, kā pati izteicās, varēja rak­stīt jebkurā vietā un jebkādos apstākļos, galvenais, lai tuvumā neskanētu klavieres. Un to arī pati pieredzēju, kā kādā pasākumā ek­s­promti (tas, kas veidots, sacerēts bez iepriekšējas sagatavošanās) Naulai tapa viens pēc otra!
“Cik maz gan vajaga priekš mana prieka,
Tikai mazdrusciņ — tikai ne daudz.
Lai es dzīvē vairs nejustos lieka.”
Tā Naula rakstīja 1956. gada 28. maijā Aknīstē. Šobrīd grūti pateikt, kāpēc 23 gados tādas skumjas, pesimisms, liekas, dzīvespriekam vajadzēja plūst pārpārēm. Šis neatbildētais jautājums ir palicis kā noslēpums. Varbūt atbilde jāmeklē starp rindām, ko 1990. gadā Naula atklājusi “Staburagam”: “Savā dzīvē neesmu bijusi īsti nelaimīga. Liktenis man bijis labvēlīgs. Esmu dzimusi Vērša zvaigznājā. Nekad nekrītu izmisumā, vienmēr spēju “savākties” un sākt visu no gala...” 
“Šis ir tāds atmiņu un atklājumu gads. Pārlasu mammas rakstītās dienasgrāmatas, kas iegūlušas daudzās 96 lappušu biezās kladēs. Viņa bija dzejniece no matu galiņiem līdz papēžiem, dzīvoja savā dzejas pasaulē un pat negribēja no tās ārā līst,” stāsta Naulas meita Malda. Un var jau arī saprast, jo dzejā Naula varēja būt pati — tāda, kāda ir. Tajā pasaulē nebija cīņas par izdzīvošanu, nekas nebija jāpierāda, viss bija skaisti un ideāli, nebija naida, melu, liekulības un nodevības, viss bija pakārtots viņai. Un varbūt tāpēc viņa kādreiz šķita nesaprasta.
Tagad atkal Naula ir atgriezusies savos dzimtajos Ērgļos — atdusas Blaumaņa kapos līdzās vecākiem un dzīvesbiedram.

Naula Dzirkale
Mainība
Vienmēr kāds kaut ko uzvar:
Diena — nakti,
Vai mēness — sauli,
Ne tu vari noturēt
Pavasara smaržu,
Lai tā vasarā netiek,
Ne vasaras upei
Ūdeni aizsprostot,
Lai tā uz rudeni netek,
Ne rudens zeltainumu
Ābolu kastē salikt,
Ne ziemas baltumu
Palagā ietīt...