Ar eiforijas mirkli pūrā

2018. gada 3. maijs 00:00

539

“Visa pasaule ir manā kabatā!” — šāda pārliecība toreiz — 1990. gada 4. maijā — bija vidusskolas absolventu klases jauniešiem, kuri šajā Latvijai liktenīgajā dienā bija pie Augstākās Padomes ēkas. Ar prieka asarām acīs noklausījušies vēsti par Latvijas neatkarības atjaunošanu, viņi bija gatavi lielajai dzīvei. A. Upīša Skrīveru vidusskolas 12.b klase. Vai šodien viņu patriotisms ir mazinājies?

Tajā 4. maija dienā A. Upīša Skrīveru vidusskolas 12.b klase kopā ar audzinātāju Ingrīdu Mačuļsku devās uz Rīgu. Skolotāja savējos veda uz Krišjāņa Barona muzeju un pusdienās uz restorānu “Tallina”, “lai apgūst labas manieres” — tā šodien atminas skolotāja. Pēc tam daļa klases palika pie Augstākās Padomes ēkas, lai sagaidītu Latvijas valstij svarīgo brīdi. Kad šodien kopā ar klasesbiedriem (arī es mācījos šajā klasē) mēģinām atsaukt atmiņā tā brīža notikumus, vairāki saka: “Neatceros notikumus, bet atceros emocijas. Mēs raudājām! Cilvēki blakus nespēja valdīt prieka un saviļņojuma asaras, apskāvās un gavilēja.”
Vēlāk bilde, kurā redzamas mūsu klases meitenes un puisis, pašiem par lielu pārsteigumu bija ievietota kādā laikrakstā. Savukārt pirms vairākiem gadiem daudzās pastkastītēs “iekrita” kādas partijas apsveikuma kartīte — šis pats foto ar mūsu klases jauniešiem. “Kad saņēmu šo kartīti savā pastkastītē, nodomāju — kas te atkal? Sāku pētīt un atpazinu sevi un klasesbiedrus. Tas bija tāds pārsteigums!” atceras Ilze Nelis.
Brīdis, kurš paliks atmiņā
Mūsu audzinātāja Ingrīda Mačuļska šo maija dienu atceras ļoti labi. Gan to, kā pirms eksāmeniem veda savus skolēnus atsvaidzināt zināšanas par latviešu folkloru un literatūras vēsturi, gan pusdienas restorānā, gan vēsturiskos notikumus pie Augstākās Padomes ēkas. “Bija ļoti skaista un saulaina diena. Kopības sajūta un iekšējās trīsas bija neaprakstāmas, un atmiņā šis brīdis būs vienmēr,” saka skolotāja. “Taču reizē laukumā pie Augstākās Padomes ēkas valdīja milzīgs sasprindzinājums — laužu pūļi, tā vidū miliču cepures... Jāgaida bija ilgi.” Skolotāja Ingrīda gan pašu Latvijas Neatkarības deklarācijas pasludināšanas brīdi sagaidīja mājās pie televizora — atstāja savējos Rīgā un pati steidzās pie bērniem. “Taču tobrīd asaras bira arī pie televizora. Tas beidzot bija noticis!” atceras viņa.
Saviļņojošas emocijas, asaras
“1990. gada 4. maijs man vairāk saistās ar mūsu klases kopējām pusdienām restorānā — ar balto galdautu un garo galdu, ar skolotājas veiksmes vēlējumiem tālākai dzīvei. Ar viņas oficiālo atļauju pacelt vīna glāzi. Ar mūsu darbu un nedarbu pieminēšanu trīs kopējo vidusskolas gadu laikā...” stāsta Gunda Jansone. “Protams, arī ar pulcēšanos pie Augstākās Padomes un deklarācijas pieņemšanu. Šķiet, tolaik bijām ļoti emocionāli un tajā pašā laikā bezrūpīgi. Diez vai apzinājāmies, ko īsti nozīmē neatkarība, ko tā nesīs, ko mainīs. Mēs vienkārši bijām jauni, un bija sajūta: visa pasaule ir tavā kabatā! Ka viss notiks tā, kā esi iedomājies, izsapņojis.”
“Toreiz mēs visi bijām eiforijā, un prieks bija milzīgs,” 4. maija notikumus atceras Ilze Nelis. Viņa jau vairākus gadus dzīvo Nīderlandē, bet aizvien strādā Latvijā. “Un arī naudu tērēju Latvijā, jo darba dēļ bieži braucu šurp,” saka Ilze.
Anda Sprudzāne ir bijusi klāt divos Latvijai svarīgos brīžos — Latvijas sarkanbaltsarkanā karoga pacelšanā Mežaparkā un Neatkarības deklarācijas pasludināšanas brīdī pie Augstākās Padomes. “No tās maija dienas atceros saviļņojošās emocijas, asaras. Kopības sajūtu. Cilvēku tūkstoši viens pie otra, emocijas neizstāstāmas,” atminas Anda. ◆

Fakts

◆ Pirms 28 gadiem 4. maijā Augstākā Padome pieņēma vēsturisko deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu.
◆ Toreiz tūkstošiem cilvēku ar trīcošu sirdi klausījās radio tiešraidi, pa vienai skaitīja līdzi nobalsojušo deputātu balsis, bet pie Augstākās Padomes ēkas (tagad Saeimas ēka) pēc pozitīvā balsojuma cilvēki ar gavilēm un lielu sajūsmu sagaidīja deputātus.
◆ Deklarāciju pieņēma LPSR Augstākā Padome, kurā 1990. gada vēlēšanās bija ievēlēts 201 deputāts. Lai likumdevēji pieņemtu deklarāciju, “par” Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu bija nepieciešamas divas trešdaļas jeb 134 balsis. To pieņēma ar 138 balsīm “par”, nevienu — “pret” un viens atturējās. Deklarāciju neatbalstošie deputāti balsojumā nepiedalījās.

— Vai patriotisma deva jūsos ir mainījusies?

Ingrīda Mačuļska, skolotāja
— Gadu gaitā cilvēkam mainās attieksme gan pret dzīvi, gan pret visu notiekošo, taču brīvības sajūta, kas mūsos radās tolaik, nav mainījusies. Kad dzīvojām padomju režīmā, rāmji bija uzlikti pat cilvēka domām. Mēs tik daudz nezinājām, un mums nebija tādu iespēju, kādas pavēra brīva valsts. Tā laika jauniešos vecāki bija ielikuši daudz laba, arī uzņēmību, darba tikumu. Mēs kopā pelnījām naudu, braucām ekskursijās. Tagad skolas jauniešiem vairs nav tik daudz iespēju strādāt, tāpēc bieži viņi pret lietām izturas nevērīgi, jo neizprot, cik vecāki smagi strādā, lai tās iegādātos. Taču varu teikt, ka jaunieši mūsdienās domā un rīkojas brīvāk, viņi ir radoši, droši, viņiem ir vairāk iespēju, toties mazāk pacietības.

Anda Sprudzāne, strādā par grāmatvedi Rīgā
— Šajos gados mums visiem ir gājis dažādi, bet uzskatu, ka Latvijas neatkarības atjaunošana ir labākais, kas ar mūsu valsti varēja notikt. Citādi mums nebūtu ne tādu iespēju, ne brīvības, lai varētu mācīties, ceļot, augt un intelektuāli attīstīties. Jā, ir vilšanās sajūta politikā un tajā, kā mūsu valsts tālākajos gados veidota. Taču savā dzīvē man absolūti nekas nav jānožēlo, un es te jūtos labi. Man aug divas brīnišķīgas meitas — dvīnes Kate un Mare. Runājot ar viņām, saprotu, ka tas laiks, kad mēs bijām viņu vecumā, mūsu bērniem īsti nav saprotams. Taču man allaž bijis svarīgi, lai mani bērni uzaug šajā valstī. Ik pa laikam dodos ceļojumos, bet ar lielu prieku atgriežos mājās. Šī ir vieta, kur esmu dzimusi un augusi, kur dzīvo mani mīļie, un es to arī sajūtu kā savējo.

Ilze Nelis (tolaik — Krievāre), dzīvo Nīderlandē, strādā Latvijā
— Latvija jau sen ir nozagta, tagad kāds vēl mēģina dalīt pārpalikumus un turpina zagt. Man ir ļoti žēl, ka tā, bet valdību es sen vairs nelamāju. Taču man ir kauns par mūsu politiķiem, un arī par katru nākamo prezidentu aizvien lielāks kauns. Man nepatīk mūsu valsts politiskā sistēma, bet Latvijā man patīk būt. Ģimenes un draugu dēļ.
Tas, ka dzīvoju Nīderlandē, manu patriotismu tikai vairo. Vēl varu piebilst, ka personīgi ļoti veicinu ienākošo tūrismu no Nīderlandes. Arī mana meita allaž bijusi un būs Latvijas patriote — mācoties pamatskolā Berģos, viņas patriotiskajā audzināšanā tik daudz piestrādāts, ka man tur nekas vairs nav jāpievieno.

Ilze Ķēniņa (tolaik — Soms), skolotāja Rīgas Kultūru vidusskolā
— Atceros mūsu jaunības sajūtas, Ievas Akurateres patriotiskās dziesmas, Baltijas ceļu, un man tas šķita tāds emocionāls laiks. Pēc 28 neatkarības gadiem varu teikt: no Latvijas projām nebraukšu! Arī abas manas meitas ir tepat, un ceru, ka arī jaunākā meita pēc studijām atradīs savu vietu Latvijā. Pret politiku izturos ļoti neitrāli. Nav vērts vaimanāt, jo nekas jau nemainīsies. Kā ir, tā jādzīvo. Turklāt nevar zināt, kā mēs katrs rīkotos, ja būtu politiķu vidū. Visos laikos bijusi “vaimanātāju” šķira, kuriem visi laiki un iekārtas bijušas sliktas. Visā jāmeklē pozitīvais. Man šķiet, ka šī situācija, kāda mūsu valstī ir patlaban, nevar turpināties mūžīgi. Pārmaiņām ir jābūt!

Gunda Jansone, dzīvo Īrijā
— Mans ceļš neatkarīgajā Latvijā ir bijis ar priecīgiem mirkļiem un arī ar sarūgtinājumiem, pārbaudījumiem, uzdevumiem, secinājumiem. Ar uzvarām un arī maziem zaudējumiem... Iespējams, tieši tāpēc jau 13 gadu dzīvoju un strādāju Īrijā, nelielā un skaistā piejūras pilsētiņā netālu no Dublinas. Tomēr vienmēr un visur, kur atrodos, izceļu to, ka esmu latviete. Stāstu par mūsu tradīcijām, dziesmu svētkiem un operu, par sniegu un vasaru ar plus 30 grādiem. Stāstu par cilvēkiem, kuri Latvijas vārdu nes pasaulē, lielos ar hokeju un basketbolu. Reizēm es arī paklusēju, ka esmu latviete… Tomēr manī nav tās sajūtas, kura, šķiet, ir daudzos latviešos, proti, ka neatkarīgā Latvija nav piepildījusi kādas mistiskas, īsti nenoformulētas vēlmes un gaidas.
Pieļauju, ka mūsdienās tiek pārprasts un ļaunprātīgi izmantots demokrātijas jēdziens, bet viss notiek tieši tā, kā tam jānotiek. Ir lietas, kuras mēs nevaram mainīt, taču varam mainīt paši sevi. Varam palīdzēt līdzcilvēkiem. Uzklausīt un sadzirdēt. Būt godīgi un atklāti. Varam saviem bērniem iemācīt sirds gudrību un palīdzēt iegūt prāta gudrību...

+ 1

Staburags.lv ARHĪVS

Ar eiforijas mirkli pūrā

Kategorijas