Dzīve lauku sētā. 4. sērija (aprīlis)

2018. gada 24. aprīlis 00:00

227

Turpinām janvārī iesākto seriālu “Dzīve lauku sētā”. Galvenajās lomās — Dace Sirmā un viņas draugs Tomass Šārps, kuri pirms trijiem gadiem atgriezās no Anglijas un saimnieko Vietalvas pagasta “Jelgaviešos”. Pirms gada seriālam pievienojās arī
Daces brālis Ivars. Epizodiskā ieskatā Dace katru mēnesi stāsta un dalās pārdomās par svarīgāko viņu lauku sētā. Ar savu piemēru jaunie uzņēmēji grib iedrošināt atgriezties dzimtenē un sākt saimniekot laukos arī citus jauniešus.

Olu diēta
Aprīlis sākās ar Lieldienām. Svētkos olu ēšana bija ļoti pieticīga — iznāca nokrāsot tikai sešas, jo visas izdētās olas tika aizvestas mūsu pircējiem. To gan nevar teikt par šodienu — tagad esam uz olu “diētas”, tās ēdam no rīta līdz vakaram. Iemesls — sākušas dēt mūsu jaunās vistiņas, kuras pagājušajā mēnesī atvedām no Lietuvas. Diemžēl vistu pirmās olas ir ļoti mazas, tāpēc tās ēdam paši un dalāmies ar ģimeni un draugiem. Ne visas jaunās vistiņas iemācījušās dēt dējējkastēs, tāpēc pie viņām ejam biežāk, lai salasītu uz zemes nokritušās olas un neatļautu vistām iemācīties sliktus ieradumus. Pēc dažu gadu pieredzes vistu audzēšanā esam sapratuši — ja vistas iemācījušās sliktus paradumus (olu knābāšana, dēšana uz grīdas), viņas ir ļoti grūti no tiem atradināt, tāpēc tie pēc iespējas ātrāk jānovērš. Šobrīd, kad vistiņas vēl jaunas, uzmanām, lai uz zemes izdētās olas tiek salasītas drīzāk, lai “nekārdinātu” pārējās vistas pagaršot tikko izdēto gardumu, kā arī neiemācītu topošās dējējas, ka dēt olas uz zemes ir norma.
Aitu trijotnei — ģimenes pieaugums
Pats patīkamākais šī mēneša notikums mūsu iemītnieku dzīvē — ģimenes pieaugums aitu pulciņam. No piecām aitu mātēm šomēnes atnesās trīs, un mūsu ganāmpulkam pievienojās piecas skaistas aitu meitenītes un viens spēcīgs puika. Jutām līdzi aitiņām dzemdību laikā, kas bija gan skaisti, gan nedaudz bailīgi, jo nekad nebijām neko tādu piedzīvojuši. Atceros sajūtas, kad dzima pirmie jēri — Tomass skrien pa pagalmu, rokas vicinādams, un bļauj, ka aita dzemdē, jāskrien skatīties. Es, salasījusies grāmatas un samācījusies kursos, jau iepriekš biju sagatavojusi pirmās palīdzības somu, ko ņemt līdzi uz kūti, lai varētu aitai palīdzēt, ja rodas kādas dzemdību komplikācijas. Paķeru somu, aizskrienu uz kūti, bet tur aita mierīgi stāv un viņai blakus tāds mazs nevarīgs kunkulītis. Neilgi pēc tam pasaulē ieradās vēl viens mazs jēriņš. Tā visas aitas tika galā pašas, un mūsu palīdzība nebija vajadzīga. Esam pateicīgi savām aitiņām par spēcīgajiem pēcnācējiem, kuri jau vasarā mums palīdzēs “pļaut” zāli. Protams, ar dzemdībām viss nebeidzas, tāpēc pašlaik uzraugām un vērojam aitu mātes, lai pārliecinātos, ka zīšanas periods norit gludi. Arī kazu saimē mums gaidāms liels notikums — drīz pasaulē jānāk kazlēniņiem, cerams, ka nākammēnes varēsim ar jums padalīties arī šajā pieredzē.
Ekonomiskas pļaujmašīnas
Daudzi jautā, kāpēc mums ir vajadzīgas aitas un kazas. Atbilde ir gluži vienkārša — tā kā mums īpašumā nav traktortehnikas, aitas un kazas ir mūsu “pļāvēji” un “mēslotāji”. Bijām patīkami pārsteigti, cik ātri aizlaistas pļavas atkopjas, tajās turot šos apbrīnojamos dzīvniekus, kuri var iztikt no tā, kas aug pļavā. Pagājušogad aitas un kazas palīdzēja mums atkopt tādas ar kārkliem aizaugušas pļavas, kurās nemaz nevarējām ieiet. Šobrīd, protams, vēl nepietiek ar esošajiem dzīvniekiem, lai noganītu visas pļavas, taču esam pacietīgi un savu ganāmpulku audzējam dabiskā veidā, un nenoganītās pļavas pļaujam paši. Esam sapratuši — lai gan liels ganāmpulks ir ekonomiski izdevīgāks, to vieglāk ir paplašināt vienmērīgi, jo tas dod laiku iemācīties vērot savus dzīvniekus un pazīt viņu uzvedības izmaiņas, kuras parasti nozīmē, ka dzīvnieks nejūtas labi. Grāmatās var izlasīt, kā nodarboties ar aitkopību, bet iemācīties sajust dzīvnieku un saprast, kad viņam ir vajadzīga tava palīdzība, var tikai tad, kad tev par šo dzīvnieku ir jārūpējas.
Braucam uz Angliju
Viens no šī mēneša patīkamākajiem notikumiem manā un Tomasa dzīvē bija arī brauciens uz Angliju. Lai gan brauciena mērķis bija mans universitātes izlaidums, bija jauki satikt mūsu ģimeni un draugus. Lai gan mums patīk tas, ko darām, dzīvošanai fermā ir arī savi mīnusi. Kopš sākām audzēt putnus un dzīvniekus, divatā vairs nevarējām pamest saimniecību, jo viņi gaidīja mūs mājās, lai tiktu aprūpēti un pabaroti. Tāpēc, kopš mums pievienojies Ivars, beidzot varam kopā apciemot cilvēkus, kuri mums ir ļoti tuvi, bet dzīvo nedaudz tālāk.
Ar prieku
— Vai jums tur, laukos, nav grūti? — ne reizi vien esam dzirdējuši šādu jautājumu. Kuram tad no mums nav grūti? Grūtības ir, bet cenšamies skatīties uz visām tām labajām lietām, kas ir daļa no dzīves laukos un padara mūsu dzīvi skaistāku. Piemēram, mums visiem ļoti patīk būt ārā svaigā gaisā, tāpēc esam priecīgi, ka pusi dienas varam pavadīt ārā, rūpējoties par savu saimniecību. Protams, strādāt kopā ar cilvēkiem, kurus tu mīli un sauc par savu ģimeni, vienmēr ir patīkamāk. Arī radīšanas prieks ir liels pluss dzīvei laukos — vai tas izaudzis stādiņš, piedzimis jēriņš vai attīrīta pļava, kas kādu laiku ir tikusi atstāta novārtā — šis viss sniedz lielu gandarījumu, kas liek aizmirst par visām grūtībām. Šobrīd kaļam lielus plānus vasarai, lai uzlabotu un attīstītu mūsu saimniecību un tās iemītnieku dzīvi. Tā pamazām ejam uz priekšu. Ar prieku. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Dzīve lauku sētā. 4. sērija (aprīlis)

Kategorijas