Mums Latvijā jābūt saimniekiem

2018. gada 20. aprīlis 00:00

608

Pirms nepilna gada jaunjelgavieši Zane Bulle un Jānis Budēvičs, meitas Adriāna un Elīza Norvēģiju nomainīja ar Latviju, Jaunjelgavu. Par atgriešanos to gluži nevar saukt, jo ģimene izveidojusies Norvēģijā, arī abas meitas dzimušas tur. Tomēr astoņos gados saikne ar Latviju nav pārrauta, gluži pretēji, ar bērnu piedzimšanu tā kļuvusi vēl spēcīgāka.

Esam gaišā un dzīvespriecīgā telpā Jaunjelgavā, Jelgavas ielā, kuru pilda klusa mūzika un skaļas bērnu balsis. Zane rosās virtuves daļā, gatavo kafiju, sadala kūku. Pa kreisi no mums telpas daļa, kurā kamīns, dīvāns, paklājs, un tur ar telefonu rokā skaļi tērzē Adriāna un Elīza. Mēs ar Jāni sēžam pusē, kuru varētu saukt pat ēdamistabu.
Šajā vietā kopš pagājušā gada jūnija atkal dzīvo Jānis un viņa ģimene. Māja būvēta uz senču ēkas pamatiem, pagājušā gadsimta sākumā te bija iekārtota drēbju tirgotava un tējnīca. Vēl līdz finanšu krīzei 2009. gadā Jānis šo vietu saistīja ar savu dzīvi, uzņēmējdarbību. Būvniecības nozare, ventilāciju sistēmu izbūve, kurā viņš bija strādājis astoņus gadus, pieredzēja sāpīgu triecienu, un glābiņš bija darbs Norvēģijā.
Tā sajūta nepameta
— Aizbraukšana no Latvijas bija spontāns lēmums vai ilgi plānots?
Zane: — Cik zinu, tas bija dažu stundu jautājums.
Jānis: — Runājām ilgi, bet sapratām, ka nekas cits neatliek. Sākumā domāju, ka tas būs gadu, divus, bet, redz, kā ieilga. Tur piedzima meitas, sāka paaugties, un vajadzēja izlemt — paliekam Norvēģijā un īrētu dzīvesvietu mainām ar personīgo, ņemam kredītu vismaz 25 gadiem, un tas patiesībā nozīmētu palikt uz visiem laikiem.
Z.: — Aizbraukšana bija domāta kā ātrais variants, pāris mēnešos sapelnīt naudu un braukt atpakaļ. Redzot turienes labklājību un zinot, kā klājas palicējiem Latvijā, protams, ka salīdzini un novērtē ieguvumus. Lai gan nekad nepameta sajūta, ka neesam īstajā vietā, līdz galam neiekļausimies turienes sabiedrībā. Zinājām, ka tas ir tikai laika jautājums, līdz atgriezīsimies mājās Latvijā.
J.: — Tāpat kā jebkurā citā zemē nebūsi vietējais. Lai cik labi zinātu valodu un censtos. Kā mēs vēlāk piecpadsmitgadīgiem bērniem pateiktu — brauksim uz Latviju? Viņiem šī zeme neko nenozīmētu, viņi jau būtu norvēģi. Paskatoties uz kolēģu latviešu ģimenēm, kuri nolēmuši palikt tur, redzam, ka viņi ļoti mainās. Citādas bērnu audzināšanas metodes. Turpretī mūsu bērniem, piemēram, vasarā pēc ciemošanās Latvijā problemātiski atgriezties Norvēģijā.
Z.: — Pēc ciemošanās Latvijā bērniem un tāpat arī mums bija ļoti smagas šķiršanās no vecākiem, tuviniekiem. Tāpēc jau pirms brauciena uz Latviju sevī cīnījāmies ar apziņu, ka pienāks aizbraukšanas brīdis, kas atkal būs ļoti emocionāls.
— Tātad aizbraukšanai no Latvijas bija tikai finansiāls iemesls?
J.: — Protams. Ja aizbrauc strādāt uz zivju fabriku, starp citu, lielāko lašu audzētāju un pārstrādātāju pasaulē “Marine Harvest”, skaidrs, ka ne jau priekšnieks tur būsi. Norvēģijas ekonomika aug, un viņiem vajag strādniekus. Kas līdzīgs tagad notiek Latvijā, lai gan šejienes ekonomika nav tik spēcīga un tik drīz arī nebūs. Tāpēc no Norvēģijā strādājošajiem latviešiem atgriezīsies labi ja 10 procenti. Mēs esam vieni no tiem trakajiem, kas atgriezušies.
Z.: — Tagad, ielās satiekot paziņas, pirmais, ko viņi jautā — kad brauksiet atpakaļ uz Norvēģiju? Kad saku, ka nebrauksim, viņos ir neizpratne un izbrīns — kā, kāpēc nebrauksiet? Nedzirdu pozitīvo, neapsveic atgriežoties, tā vietā saklausu neizpratni šādam solim.
— Meitas ir dzimušas, kādu laiku augušas Norvēģijā. Ir viņās manāma šīs zemes ietekme?
Z.: — Domāju, nē. Pirmkārt viņas negāja bērnudārzā. Otrkārt, mēs dzīvojām Norvēģijas ziemeļu daļā, salās, kur bija ļoti starptautiska sabiedrība — sākot no lietuviešiem, poļiem, līdz pat taizemiešiem un filipīniešiem. Saistībā ar bēgļu atbalsta programmu tur bija arī daudz sīriešu. Ja dzīvotu tuvāk Oslo, Bergenai, kur mīt vairāk latviešu, rezultāts būtu citāds.
— Ko vēl nozīmē dzīvot salās?
Z.: — Viss ļoti piezemēts. Līdzīgi kā Jaunjelgavā, bet šeit tuvumā ir lielākas pilsētas atšķirībā no Norvēģijas, kura nav tik blīvi apdzīvota. Oslo no mums bija teju tūkstoš kilometru attālumā. Lidojums cilvēkam iekšējā reisā maksā ap 250 eiro vienā virzienā, braukt ar mašīnu nav tas pats, kas Vācijā — ceļi ļoti līkumoti un bīstami. Kā arī bijām atkarīgi no prāmju satiksmes. Tāpēc tagad atkal izbaudām un ar sajūsmu varam runāt par Latviju, te viss ir kompakti, tuvu un divās stundās var aizbraukt jebkur. Kopš 28. jūnija, kas ir arī Jāņa dzimšanas diena, nav bijis brīža, kad nožēlotu atgriešanos Latvijā.
J.: — Esot tur, sakārtoju veselību. Latvijā pateica, ka tas būs pārāk garš process, vaicāja, vai es tiešām to gribu. Norvēģijā ģimenes ārsts norīkoja pie speciālista, kurš ātri vien nosūtīja uz mikroķirurģijas operāciju, atguvu dzirdi ausij, ar kuru es nedzirdēju ilgus gadus.
Z.: — Sava vieta Norvēģijai mūsu sirdīs ir un paliks.
Bezvējš — bauda
— Teicāt, ka tur nejutāties kā mājās.
Z.: — Norvēģi ir ļoti atsaucīgi, un integrēšana notika visu laiku. Bet tā bija mūsu attieksme, visu laiku dzīvojām ar domu — brauksim atpakaļ. Es norvēģu valodu mācījos padziļināti kursos un apguvu pietiekami labi. Noteikti nav tā, ka mums nepatiktu Norvēģija. Galu galā tur izveidojām ģimeni, tur iepazinos ar Jāni, tajā pašā uzņēmumā strādājot, un Latvijā diviem bērniem pēc kārtas diez vai būtu sadūšojušies.
— Ziemeļu klimats mērenajiem latviešiem bija pieņemams?
J.: — Pietrūka vitamīna — saules, siltuma. Tā īsti nevarēju aklimatizēties. Bija grūti. Nemitīgi vējš, lietus, aukstums. Latvijā vakarā izejam laukā un brīnāmies — nepūš vējš. Tā jau ir bauda — silts vakars bez vēja. Toties tur arī vietējiem norvēģiem bieži konstatē depresiju — skarbie klimatiskie apstākļi nav viegli izturami.
— Daudz negatīva dzirdēts par Norvēģijas bāriņtiesas darbu.
J.: — Tur ir tā, ka bērnam neko nevar pateikt — viņš var bērnudārzā visu ārdīt, bet audzinātājai nav tiesību viņu aprāt. Bērnu ģimenē nedrīkst sodīt ne fiziski, ne emocionāli. Daudzi latvieši tur to nesaprot, vakarā paņem pudeli alus un dzer bērnu klātbūtnē, televizoru skatoties. Tur tā darīt nedrīkst, un tas ir jāpieņem, bet brīnās, ka bērnu inspekcija interesējas par šo ģimeni, kāpēc kāds ir pasūdzējies.
Lai bērnā neko nelauztu
— Latvijā no šī gada ir reģionālie konsultanti, kas personīgi palīdzētu atgriezties gribētājiem sakārtot dažādus ar integrēšanos Latvijā saistītus jautājumus. Vai jums bija daudz neskaidrību, vajadzīga palīdzība?
Z.: — Mēs neatbraucām uz svešu vietu, Jaunjelgavā dzīvo radi, paziņas, un neskaidrību gadījumā kādam piezvanījām, pajautājām. Citus jautājumus var atrisināt, piezvanot pašvaldībai. Manuprāt, šādi konsultanti nav nepieciešami, jo Latvijai ir daudz svarīgākas lietas, kurām novirzīt naudu. Šādus sadzīviskus jautājumus cilvēks pats var nokārtot.
J.: — Cita lieta, ja būtu konsultanti saistībā ar naudas piesaisti biznesa projektiem, bet saprotu, ka Latvijā šādu naudu var dabūt, tikai kādam samaksājot procentus no darījuma summas.
Z.: — Nepatīkami, ka Latvijas vēstniecība Norvēģijā pirms gada pēkšņi mainīja noteikumus un man, lai nokārtotu dokumentus saistībā ar bērnu pārcelšanos uz Latviju, vajadzēja personīgi ierasties vēstniecībā Oslo. Agrāk to varēja izdarīt ar pasta starpniecību. Lai nokļūtu vēstniecībā, izdevumi bija ap 700 eiro.
— Kas jūs dara bažīgus, tagad dzīvojot Latvijā?
J.: — Izglītības sistēma, kas balstās uz visu veco, nemainīgo un kas nespēj, nevēlas pieņemt jauno. Roberts Ķīlis mēģināja to lauzt, bet diemžēl viņa idejām bija daudz pretinieku. Vēl tagad atceros, ar kādu sajūtu es savulaik gāju mājās no skolas, kad dabūju trijnieku vai divnieku. Kā noziedznieks, sodīts, un ko vēl par to mājās teiks! Norvēģijā, ja kādam klasē kaut kas nepadodas, pārējie palīdz, motivē. Ja kādam labāk padodas matemātika, viņu uz to arī pastumj. Par to arī runāja Roberts Ķīlis — atbalstīt personīgi, nevis visus likt vienā maisā.
Z.: — Arī tagad negribam meitas laist bērnudārzā, tā vietā līdz sākumskolai domājam par mājmācību. Ja reiz man ir iespēja ikdienā būt ar meitām mājās, kāpēc atdot pa dienu kaut kur? Vēlamies bērniem dzīves sākumā paši ielikt savas ģimenes vērtības un uzskatus. Pavadīt pēc iespējas vairāk laika kopā.
J.: — Mūs nedaudz biedē viņas ielaist šajā sistēmā. Pāris reižu vecāko meitu aizvedām, redzējām, ka laimīga viņa tur nav. Citi saka, ka šī nepatika bērnā jāpārlauž, bet mēs neko viņā negribam lauzt.
— Saprotu, ka, esot tur, daudz interesējāties par to, kas notiek Latvijā. Kā jūs redzat Latvijas attīstību, kas jāmaina līdzšinējā darbībā?
J.: — Stimulēt novadu attīstību, attālākajos reģionos no Rīgas varētu būt atšķirīga nodokļu politika, lai rūpniecību pārceltu, veidotu no jauna ražotnes arī reģionos. Vairāk jāuzticas jauniešiem, kuri izglītību ieguvuši ārzemēs, atgriezušies Latvijā un vēlas šeit kaut ko mainīt. Esot tur, vienubrīd bija doma pašiem aktīvi iesaistīties kādā no partijām Latvijā. Kad sāku interesēties, sapratu, ka te atplestām rokām negaida, un jo partija lielāka, jo tas ir arī spēcīgāks finanšu grupējums, kuru kontrolē atsevišķi cilvēki. Ja cilvēks no malas šādā organizācijā nāk ar savām, svaigām idejām, viņu pie vārda nelaidīs. Latvijā ir stagnācija.
No turienes “neizdzēsāmies”
— Tomēr, esot tik ilgi tur, bet tagad, Latvijā dzīvojot, ir kaut kas, kā pietrūkst?
Z.: — Alga, pastāvīgi ienākumi. Tēlaini izsakoties, arī svaigais ūdens no krāna — drošība, stabilitāte. Bet kopumā Latvijā jūtamies ļoti labi. Protams, ka gribēsim vēlāk aizbraukt uz Norvēģiju, meitām parādīt vietu, kur viņas dzimušas, pirmos gadus augušas. Norvēģijā arī dzīvo vecākās meitiņas krusttēvs ar savu ģimeni. Jaunjelgava ir ļoti sakopta un kā vieta, kur dzīvot, — lieliska. Laikā, kad bijām prom, tā ļoti mainījusies. Protams, darbdienu vakaros gan te ir ļoti kluss, un saproti, ka lielākajā daļā māju neviens nedzīvo un vēl pēc 30 gadiem, iespējams, situācija būs vēl bēdīgāka.
— Vai, atgriežoties Latvijā, uzreiz meklējāt darbu?
Z.: — Zinājām, ka pirmo gadu nestrādāsim, dzīvosim no iekrājumiem. Vajadzēja iekārtot dzīvesvietu, remontēt, adaptēties. Darba sludinājumus vēl neskatāmies, “Staburagu” vienīgi pāršķirstām, lai zinātu, kas apkārtnē notiek.
J.: — Vai es gribu atrast darbu Rīgā, braukāt, pelnīt 700 eiro mēnesī? Man pašam ir reģistrēts uzņēmums, kuru nelikvidēju, un, protams, ir plāni, ko, šeit atgriežoties, darīt. Gluži bez plāna nebraucām. Mūsu atgriešanās bija ļoti pārdomāts solis. Visticamāk, tas būs privāts bizness. Neatmetu domu par darbošanos pirmskrīzes jomā — ventilācijā un kondicionēšanas sistēmās. Esam atvērti sadarbībai, biznesa piedāvājumiem.
— Pēc kāda laika atgriezīsieties Norvēģijā?
J.: — Nav tā, ka mums nav atpakaļceļa uz Norvēģiju, jo mēs esam iekšā Norvēģijas sistēmā, bet ticam, ka spēsim savu un bērnu nākotni veidot savā valstī Latvijā. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Mums Latvijā jābūt saimniekiem

Kategorijas