“Mūsu spēks ir mūsos pašos”

Andris Romanovskis, “1000 fonu studijas” fotogrāfs no Jaunjelgavas

2018. gada 17. aprīlis 00:00

404

Ķīnieši, kad kādam novēlot ko nelabu, sakot: kaut cilvēks dzīvotu pārmaiņu laikos! Ja skatās no šāda aspekta, tad pagājusī bija normāla darba nedēļa, bez izciliem jaunumiem un pārmaiņām. Prieks, ka gan pašam, gan arī sievai un abām meitām ar veselību viss ir kārtībā. Prieks, ka beidzot pavasaris aizvien aktīvāk sāk pieteikt savas tiesības uz pastāvēšanu. Prieks, ka RADU tirgus Jaunjelgavā arī neizčākst, bet turpina pulcēt gan pircējus, gan amatniekus, pārtikas ražotājus un arī “lupatu” tirgotājus.
Diemžēl Sēlijas ziepju vārīšanas vietā tagad man vairāk nākas fotografēt un bildes drukāt, taču priecājos, ka bijušā mūžīgā vaļasprieka profesionalizācija un monetarizācija notiek sekmīgi. Pāris gadu laikā mans hobijs — fotografēšana — ir pārvērties par rūpalu, taču ziepju vārīšana arī nekur nav pazudusi. Tikai pārvērtusies par vaļasprieku. Protams, pat tādā ikdienišķā laika sprīdī kā pagājusī nedēļa bija kādi jaunumi. Pirmo reizi “1000 fonu studija” bildēja pasākumā, kurā piedalījās vairāk nekā pieci simti viesu. Ne visi pasākuma dalībnieki nāca pie mums bildēties, taču dīka pasēdēšana nesanāca ne brīdi. Tāpat noslēdzās jaunu piedāvājumu izpētes, izvērtēšanas un radīšanas periods. Tā ka Sēliju un Latviju šogad un arī turpmākos gadus gaida kārtējie un unikālie piedāvājumi fotojomā.
Par to, kas notiek pasaulē, domāt nemaz negribas. Nevis tādēļ, ka būtu vienalga, kas notiek aiz manām un Latvijas namdurvīm, bet gan tādēļ, ka lielākoties šādas domas ir mazproduktīvas. Tikko sāku domāt par Marsa kanāliem, Irākas, Serbijas, Sīrijas, Krimas un Ukrainas kariem un bombardēšanām, Brazīlijas mūžamežu izciršanu, galvā sāk skanēt Kurta Vonnegūta vārdi: “Dievs, dod man rāmu garu pieņemt visu, ko nespēju ietekmēt, drosmi ietekmēt visu, ko spēju, un gudrību vienmēr atšķirt vienu no otra.” Tāpēc domāju un rīkojos tikai tajā līmenī, kuru spēju ietekmēt. Un ietekmēt spēju sevi, savu ģimeni, un arī tad ne vienmēr. Spēju ietekmēt to, kas notiek vai nenotiek Jaunjelgavas novadā, Sēlijā un varbūt vēl Latvijā. Viss pārējais ir aiz parastā mierīgā civiliedzīvotāja ietekmes loka.
Manā Jaunjelgavas novadā diemžēl ir iestājusies stagnācija un “feldfēbelisms”. Nezinu līdz galam, ko tas pēdējais jēdziens īsti nozīmē, bet šādu apzīmējumu par notiekošo dzirdēju. Tas saistīts ar to, ka novada pārvaldē iesaistītās personas ir tendētas nevis uz kāda rezultāta panākšanu, bet gan uz darba vietās pavadīto laiku. Te vietā atcerēties, ko mums Valsts kontroliere pēdējā laikā stāsta: Latvijas ierēdniecība ir orientēta nevis uz rezultātu, bet gan uz procesu. Taču, manuprāt, uz procesu un nevis rezultātu ir orientēti ne tikai ierēdņi, bet arī ļoti daudzi mūsu deputāti. Tas ir saprotams, jo lielākā daļa no viņiem ir nevis ar uzņēmēja vīrusu aplipuši uzņēmēji un ražotāji, bet apkalpotāji, pakalpotāji, skolotāji, dakteri, mežu aprūpētāji vai izcirtēji, bet nevis savi un savas zemes saimnieki. Grūti attīstīties novadam, kurā mirstība ir lielāka par dzimstību, kurā lielākā daļa vēlētāju ir pensionāri ar atbilstošu, parasti pagātnē vērstu skatu, vai arī domes struktūrvienībās nodarbinātie ar saviem radiniekiem. Tā ka ir tikai pašsaprotami, ka vadība domā nevis par iespējām un meklē tās visos iespējamos veidos un vietās, bet sēž kabinetos, skatās laikrādī un pārdala ne sevis pelnīto budžetu.
Uzskatu, ka īss grūdiens mūsu novada attīstībā bija tie četri gadi, kad par Jaunjelgavas domes izpilddirektoru strādāja Dimitrijevs no Viesītes. Tieši ar šo uzvārdu saistīta Jaunjelgavas sakopšana! Bet cilvēku atmiņa ir īsa, tie ātri aizmirst darītājus. Taču mutesbajāri gan par sevi neļauj aizmirst, tie pat Dieva nopelnus sev spēj pierakstīt.
Vai viss ir bezcerīgi? Nē! Mūsu dzīve no tiem deputātiem un ierēdņiem nav nemaz tik atkarīga, vienkārši jāsaprot, ka neviens svešinieks, deputāts vai ierēdnis mums nepalīdzēs. Jāsaprot, ka mūsu spēks ir mūsos pašos, mūsu ģimenēs, bērnos un dzimtās. Ka mēs esam tik lieli, cik mūsu griba domāt, darīt un mīlēt. Mīlēt sevi, savus tuvākos, rūpēties par tiem savu iespēju robežās — tās ir lietas, kas mūs dzen uz priekšu. Ja mēs parūpēsimies paši par sevi, tad arī par Sēliju un Latviju nebūs tik ļoti jādomā. Nebūs jādomā par korumpētu, slinku un nekompetentu valsts vai pašvaldības pārvaldi, nebūs jādomā, par kuru no ļaunumiem vēlēšanās balsot, jo laimīgi un pārtikuši ļaudis veido savu zemi un valsti. Un nevis laimīgi un pārtikuši deputāti vai ierēdņi vairo pārējo iedzīvotāju laimību.
Par Sēliju. Prieks par “Stendera biedrības” aktivitātēm un viesītēniem, kuri, būdami ne tik lieli, ne tik pārtikuši kā jaunjelgavieši, ar lepnumu tur Sēlijas karogu augstu gaisā. Prieks par aknīstiešiem un viņu atbalstītājiem, kas attīsta kamermūzikas festivālu “Sansusī”. Vienlaikus saprotu viņu rūpes par Gārsenes pili, kura līdz ar skolas “reorganizāciju” nonākusi gandrīz vai pameitas statusā. Un bēdājos kopā ar visiem Jēkabpils Sēļu sētas darbiniekiem par nodegušo riju.
Gaidu, kad parādīsies kāds Sēlijai kopīgs informatīvs izdevums, kas aptvertu visu mūsu novadu, sākot ar Ilūksti austrumos un beidzot ar Jaunjelgavas un Neretas novadu rietumos. Sēlijā kopā ar Jēkabpili ir kādi 60 tūkstošu iedzīvotāju, un domāju, ka visu Sēliju aptverošam interneta vai drukātam izdevumam būtu ekonomisks pamats. Pagaidām Sēlijas informatīvā telpa tāda sadrumstalota, līdz ar to Sēlijas “kopīgā dziesma” izskan ļoti epizodiski.
Mūsu visu Tēvzemīte un Dievzemīte Latvija gatavojas Dziesmu un Deju svētkiem. Gatavojas savai simtgadei un pamazām likvidē vienu ekonomikas nozari pēc otras. Saprotu, ka deputāti un ierēdņi Rīgā īsti vairs nav saimnieki Latvijā, taču nevaru pieņemt, ka bez kaulēšanās ar amerikāņu onkuļiem un tantēm var likvidēt ļoti pelnošu nozari, kuras attīstībā ieguldīti vismaz 25 gadi. Latvija palika bez rūpniecības, bez darbaspēka, bez tranzīta un tagad arī bez sava banku sektora.
Taču nav jau tā, ka nekas labs pagājušajā nedēļā Latvijā nav noticis! Redz, ukraiņi uz Latviju, Rīgu, no Kijevas vilcienus laidīšot! Par 59 jaunajām naudiņām katrs ukrainis varēšot kupejā atbraukt uz darbu pie mums. Latvieši no Rīgas lidostas uz Dublinu, Londonu un Oslo, savukārt ukraiņi no Kijevas caur Minsku un Viļņu uz Rīgu. Tas saucas — brīvā finanšu un darbaspēka kustība brīvās Eiropas valstīs! Latvijas uzņēmēji varēs atviegloti uzelpot un pārstāt domāt, kā modernizēt, automatizēt un robotizēt savu biznesu, jo lētais darbaspēks jau klauvēs pie Rīgas, Jelgavas dzelzceļa staciju durvīm.
Tāda bija mana — vienkārša Sēlijas fotogrāfa un ziepnieka — nedēļa. Paldies Dievam, bez kariem mūsu zemītē! Bez lieliem plūdiem, vētrām un citām stihiskām nelaimēm, ja par tādiem neuzskata daža laba grants ceļa izbeigšanos. Nedēļa, kas vēlreiz apliecināja, ka mēs esam tik lieli, cik mūsu griba.

Staburags.lv ARHĪVS

“Mūsu spēks ir mūsos pašos”

Kategorijas