Par to varētu romānu uzrakstīt

2018. gada 13. aprīlis 00:00

149

Šīs nedēļas jubilāre Maija Grebeža saka: mani dzīve izmetusi caur slaidu loku — no Neretas līdz Rīgai, pa ceļam paķerot Mazzalvi, Koknesi, un pirms divpadsmit gadiem atkal atveda uz Neretu. Lai arī par saviem 65 gadiem viņa atklāti nevēlas stāstīt, par “Ukulāniem” viņa teic, ka piepildījusi mūža sapni par personīgo māju.

Mūsdienās visu grib gatavu
“Ukulāni” — glīta māja Dienvidsusējas līkumā, Pilskalnes pagastā, nav atrodama ar pirmo mēģinājumu. Vietējo ieteikums meklēt trešo māju aiz pagrieziena no tilta sākumā mani ieved pavisam citā sētā. Izrādās, uz jubilāres māju īsti neved ceļš, tā vietā ir tikai laukā iebrauktas sliedes. Kad beidzot sasniedzu mērķi, pirmais, ko pamanu, ir pagalmā pie ābeles piesietais milzu āzis. Nākot tuvāk, viņš kļūst nemierīgs. Drīz no kūts iznāk saimniece, pagara auguma sieva sirmu galvu. Lai arī iepriekš neesam redzējušies, ātri rodam kopīgu valodu un drīz sēžam viesistabā. Pie sienas grāmatplaukts, pilns līdz augšai ar visdažādāko literatūru — ievērojamu cilvēku dzīvesstāsti, enciklopēdijas, romāni. Tepat arī reliģiskas tēmas attēli un priekšmeti. Mums pretī kamīns. Uz tā pamatīgs akmeņu krāvums, kas ziemā kalpo kā siltuma uzkrājējs.
Sarunas sākumā Maija gan par sevi runā ļoti izvairīgi. Par māju, kurā esam, stāsta labprāt. Pirms divpadsmit gadiem tā bijusi citāda. Piederējusi viņas otrajam vīram, tomēr ilgu laiku tajā nav dzīvots, izmantota kā vasarnīca. Saimniece rāda fotogrāfiju ar kolēģēm, un fonā redzama pelēka, vēl neatjaunota ēka. Nekā no šodienas piezemētā lauku greznuma. “Visu naudu tajā ieliku, lai piepildītu savu sapni,” stāsta Maija. “Šonedēļ skatījos raidījumu “Aizliegtais paņēmiens” par cilvēku atgriešanu laukos. Visi tik grib jau gatavu — māju, vannu, apkuri. Ja ģimene atnāk uz māju vai dzīvokli, tas jau vīrieša pienākums to visu sagādāt.”
Vairāk nekā
trīsdesmit gadu Rīgā
Jautāta par grāmatu interesi, Maija saka: “Mamma bija literatūras skolotāja.” Tēti viņa neatceras, uzaudzinājusi mamma viena. “Viņa bija no dziļas Latgales, bet es savu apzinīgo mūžu līdz pat augstskolai pavadīju bijušajā Aizkraukles rajonā. Ērberģē gāju pamatskolā, Koknesē — vidusskolā. Kā iestājos Latvijas Universitātē, tā arī paliku dzīvot un strādāt Rīgā — 36 gadus.”
Maija stāsta: “Man nekad nav bijusi sava māja, mamma vienmēr dzīvoja dzīvokļos un arī Rīgā esot. Tāpēc sapņoju par to, un te nu ir mans sapņa piepildījums.” Šo vietu viņa sauc par maģisku, enerģētisku. Apkārtnē ir daudz āderu, un vasarā upē sazied ūdensrozes.
Par savu darba mūžu jubilāre stāsta izvairīgi, tikai noteic, ka to var saukt par kāpšanu pa karjeras kāpnēm. Zinātniski tehniskā bibliotēka, galvenā bibliogrāfe Bibliotēku kolektorā, tad Nacionālajā bibliotēkā un visbeidzot Rīgas Centrālajā bibliotēkā. Kādu laiku strādājusi arī par masieri.
Arī par personīgo dzīvi uzzinu vien to, ka bijusi divas reizes precējusies. “Pirmais vīrs pēc savas būtības bija partijas funkcionārs. Ar otro bija daudz problēmu, bet viņa nāve — man liels šoks. Tas laikam arī bija iemesls, lai pārceltos uz laukiem. Vīrs bija ārsts, zināja, ka nebūs labi, bet neko nedarīja, lai sevi glābtu. Par to visu romānu varētu uzrakstīt. Interesanta dzīve bija.”
Pēc kāzām parāda īsto seju
Maijai nav mantinieku, nav arī brāļu, māsu. Dzīvas vēl divas mammas māsas un brālis. Aizskarot tēmu “bērni”, viņa saka — tas ir sarežģīts jautājums. “Cik ir laimīgu ģimeņu, kurās izaug laimīgi bērni? Tādu nav daudz. Ar šo domu sevi mierinu — tam tā arī vajadzēja būt.” Savs viedoklis Maijai arī par laulībām. “Vajag apprecēties. Tad cilvēks parāda savu īsto seju. Kāpēc cilvēki izvēlas neprecēties? Jo baidās, ka viņus pametīs. Kad apprecas, tad tā lieta nav vienkārša. Tad jau esi devis solījumu — priekos un bēdās, līdz... Ģimenē ir pienākumi un atbildība. Tie labie pāri, kurus esmu redzējusi — vīrs ar sievu kā ķipītis ar vāciņu. Tādu es iedomājos savu ideālo ģimeni. Protams, nav jau tā, ka bez kreņķiem, bet viss jādara kopā. Kas patīk un interesē viņam, patīk arī viņai. Un otrādi.”
Tagad Maijas ikdienā ir arī suns un četri kaķi — visi šurp atvesti no Rīgas, izglābti no ielas dzīves. Kūtī divdesmit kazas. Tagad visām sadzimuši bērni, un vējainā laikā laukā viņus vēl nelaižot, par mazu.
Vakar viņa iekāpa sešdesmit piektajā pavasarī. Saruna ar Maiju bija dienu pirms, un tad viņa teica, ka jubileju varētu pasvinēt kopā ar draudzenēm Neretā. Jubilāre savā dzimšanas dienā pateicas visiem draugiem, paziņām un radiem, kuri viņai grūtā brīdī nekad neatsaka. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Par to varētu romānu uzrakstīt

Kategorijas