Visīsākais ceļš uz laimi

2018. gada 13. aprīlis 00:00

612

Par Jaunjelgavas novada deju kolektīva vadītāju Gunitu Krievāni esmu dzirdējusi vārdus: viņa jebkuram iemācīs dejot! Par dejošanu viņa runā labprāt, taču atzīst: “Neteiksim, ka tā ir visa mana dzīve, bet liela daļa noteikti!” Enerģiska, ar savām rakstura šķautnēm, bet īsta. Arī brīdī, kad saka: “Man nevajag sirdsdraudzeni, jo man ir meita!”
Latviešu fenomens
— Šis ir laiks, kad gatavojamies Dziesmu un Deju svētkiem. Kāds tev kā deju kolektīva vadītājai tas ir?
— Saspringts, un atzīšos, ka aizvien pirms skatēm un koncertiem man miegs nenāk, apetītes nav un mati jākrāso katru dienu. (Iesmejas.) Mēģinājumi, mācīšanās, koncerti — viss mans brīvais laiks pagāja kultūras namā, bet tā trauksme un stress ir ikvienam dejotājam. Nesen par šo tēmu runāju ar kādu cilvēku, un secinājām: pieauguši cilvēki, bet visiem vajag sevi mocīt! Taču zinām: tas paies, un atkal būs normāla dzīve.
— Tev šie būs jau desmitie Dziesmu un Deju svētki?
— Kā kolektīva vadītājai jā, bet kā dalībniece esmu piedalījusies vēl četros gan bērnu, gan pieaugušo svētkos. Šajos svētkos man ir jauns pienākums — pirmo gadu esmu Dziesmu un Deju svētku koordinatore Jaunjelgavas novadā, un līdz ar to mazliet satraucos, kā to apvienošu ar deju kolektīva vadīšanu. Protams, katrā kolektīvā ir repetitors, kas aizvietos gan deju laukumā, gan atpūtas vietā, taču nu man jāatbild gan par koriem, gan dejotājiem un jāzina arī tādas lietas, vai visi ir izguldināti un paēduši, vai viņiem viss ir kārtībā.
— Skatītājiem Dziesmu un Deju svētki šķiet kaut kas īpašs, bet vai tev tie ir svētki?
— Katram dejotājam pamatmērķis ir tajos nokļūt. Tu katru dienu ej un strādā, piecus gadus gatavojies vienam lielam notikumam — Dziesmu un Deju svētkiem. Tā sajūta, kad visi dejotāji noslēgumā satiekas Daugavas stadionā — pagājušajos svētkos tie bija 15 tūkstoši —
ir kaut kas vienreizīgs. Mani jaunieši nāca malā raudādami, dziedādami, dejodami. Bija tik interesanti vērot, kā katrs no viņiem izrāda emociju virpuli, ko ieguvis deju laukumā. Cilvēks saņem tik lielu impulsu darīt, iet, dejot. Sajust latvisko kopā būšanas prieku un to, ka esi viens no tūkstošiem. Ka tu esi latvietis! Citur pasaulē šādu svētku nav, esam vienīgie, kuriem ir tāds fenomens. Tiem, kas tur kaut reizi bijuši, rodas noteikta atkarība. Ir ģimenes, kuras iepriekš braukušas līdzi bērniem, lai viņus svētkos pieskatītu, un pēc tam saka: kā es gribētu būt deju laukumā un piedzīvot tās sajūtas! Jā, un arī man ir tā īpašā sajūta. Ka varu aizvest savu kolektīvu uz svētkiem. Ka mēs tur būsim.
Izaug vadītāja
— Kad pati sāki dejot?
— Septiņu gadu vecumā sāku dejot Limbažu pionieru nama deju kolektīvā “Varavīksne”, un man bijusi tikai viena deju kolektīva vadītāja — Taisija Aruma. Vēlāk dejoju Tautas deju kolektīvā “Katvari” Limbažos un biju viena no tām, kas kopā ar kolektīvu izcīnīja Tautas deju kolektīva nosaukumu un labākā statusu valstī.
Taisija man pamazām uzticēja vadīt nodarbības, mēģinājumus, un likumsakarīga bija izvēle mācīties par deju skolotāju. Kad pēc daudziem gadiem satikos ar kolektīva pianistu Bruno, viņš teica: “Es jau tad zināju, ka tu būsi vadītāja! Pie klavierēm sēžot, to jau varēju redzēt…”
— Kā nokļuvi Jaunjelgavā?
— Pārmaiņu laikā, deviņdesmitajos gados, Pociemā, Katvaru pagastā, likvidēja kultūras namu, kurā strādāju. Bērni bija mazi, vīram darba Limbažu pusē arī vairs nebija, bet Jaunjelgavā mums piedāvāja dzīvokli un vīram darbu. Te jau dzīvoja mana mamma, kura pārcēlās pie māsas, un jau 27 gadus te esmu. Sākumā strādāju bērnudārzā, vadīju deju un ritmikas nodarbības, bet jau drīz kultūras nama vadītāja Dace Kuršinska mani sameklēja un piedāvāja vadīt deju kolektīvu. Sākumā man bija viena grupa, bet pamazām esam izauguši. Patlaban Jaunjelgavā nav ļoti daudz bērnu, taču nevaru sūdzēties, ka kolektīvos trūktu dejotāju.
— Ar kāda vecuma dejotājiem tev pašai patīk strādāt?
— Ir bijuši dažādi eksperimenti, un esmu mācījusi dejot pat pusotru gadu vecai mazulītei. Dejoja! Bērns tik mazā vecumā mācās ar redzi — parādi, un viņš dara līdzi. Pagājušajā gadā man bija trīs gadu veci mazuļi, šogad tik mazus kolektīvā vairs neuzņēmu. Taču varu teikt, ka ar mazajiem ir visinteresantāk. Vēlāk, pamatskolas posmā, bērni ir ļoti aktīvi un grib izpausties gan pozitīvi, gan negatīvi. Katrs prasa, pat pieprasa, individuālo attieksmi, un ir grūti strādāt kolektīvā ar daudz bērniem. Apmēram 7. līdz 9. klasē bērni jau saprot, uz ko viņi nāk, un viņiem vajag rezultātu. Ar šī vecumposma bērniem man ļoti patīk strādāt — viņi ir interesanti, apzinīgi, un daudzi mēģinājumi man sniedz ļoti daudz gandarījuma.
— Vai mācīties dejot nekad nav par vēlu?
— Nekad, bet ir tikai viens nosacījums — ja pats grib! Tam man ir pierādījums: kāds jauns vīrietis atnāca sievai līdzi uz mēģinājumu, un teicu: vai tu pieļausi, ka sieva dejo viena? Viņš stājās rindā un pēc pāris mēnešiem dejoja tā, ka prieks. Trīs gadu laikā cilvēkam atveras čakras, viņš saprot, ko no viņa grib, apzinās telpisko un ritmisko kustību, kustību atmiņu.
Dejo ģimenes
— Kāda esi kā kolektīva vadītāja?
— Tas jāprasa dejotājiem! Esmu ļoti emocionāla. Varu izbļaustīties un pēc brīža atkal samīļot. Taču varu teikt, ka man ļoti patīk tas, ko daru, jo esmu apvienojusi savu darbu un hobiju. Dejošana man sniedz gandarījumu. Tā ir mana būtība, un tas ir galvenais dzinulis darīt.
— Vai gandarījuma brīži tavā darbā ir arī ikdienā?
— Katrs koncerts ir mazs gandarījuma mirklis, un tādu man ir daudz. Piemēram, pagājušās nedēļas nogalē braucām uz koncertu manā bijušajā darbavietā Pociema kultūras namā. Dejotājas netiek, un, pārkāpjot savam tabu un uzskatam, ka vadītājam nav jādejo, ģērbjos un dejoju pati. Pārī ar dēlu Kasparu. Nesajaucu, un bija laba sajūta.
— Jūsu ģimenē vēl kāds dejo?
— Ar savu vīru savulaik sadejojos “Katvaros”, un Kaspars uzauga mēģinājumos. Tagad dēls dejo “Kodolā”, meita patlaban nedejo. Parasti jaunieši, kurus dzīves ceļš aizved projām, savai dzimtajai pusei zūd. Taču tagad ļoti priecājos par tendenci, ka Jaunjelgavas jaunieši, kuriem vēl nav ģimenes un lielo pienākumu, brīvdienās brauc uz mēģinājumiem un dejo savā pilsētā. Daudzi apprecas, un vēlāk dejo visa ģimene. Zanda Skuja ar trijiem bērniem dejo, Marina un Alvis Kreizas un visi viņu bērni. Tādu ir daudz, bet biežāk ir tā, ka bērni savu aizraušanos pielipina vecākiem. Tā arī “Kodols” izveidojās pirms trijiem gadiem, kad “Kodoliņš” svinēja 25 gadu jubileju, un radās doma vecākiem kopā ar bērniem nodejot deju “Lēnām augu pie māmiņas”. Tā arī sākās — pēc jubilejas koncerta visi iekarsa: nu vajag padejot! Sākumā gāja smagi, jo vienu deju iestudējām četrus piecus mēnešus. Tagad pietiek divu mēģinājumu, lai mums būtu jauna deja.
Starp citu, “Kodoliņa” jubilejā dejotāji man uzdāvināja albumu, kurā ierakstījuši savas atziņas, viena no tām ir: ““Kodoliņš” ir visīsākais ceļš uz laimi!” Vai nav skaists mana darba novērtējums?
Par paradīzi un draudzību
— Kā atpūties no darba?
— Vislabākā atpūta man ir ierušināties smiltīs Tūjas jūrmalā un neko nedarīt. Jūrmalā pagāja mana bērnība, un saknes aizvien velk atpakaļ. Jūras simfonija manām ausīm ir vislabākā mūzika. Braucam kopā ar meitu, nakšņojam teltī, dzeram šampanieti un runājam par dzīvi. Kalni un ūdeņi ir mana stihija. Pagājušajā gadā ar dejotājiem biju Melnkalnē un varu apgalvot, ka tur ir paradīze — kalni un jūra ir blakus.
— Tev ar bērniem ir labas attiecības?
— Jā, ar abiem! Taču meita ir mana labākā draudzene. Reiz kolēģe Anita brīnījās: tev nav sirdsdraudzenes? Nē, man nevajag, jo man ir meita! Mēs ar Kristīni visu izrunājam, un mums ir interesanti. Es uzskatu, ka draudzeņu enerģiju labāk paturēt ģimenē, iedot savam bērnam. Protams, ir cilvēks, kuram varu piezvanīt nakts laikā un pateikt, ka man ir slikti, bet draudzeņu būšanai man laika neatliek.
— Kāda esi kā mamma?
— Kad bērni bija mazi, biju diezgan stingra. Atskatoties varu teikt: tas nav vajadzīgs! Ja bērns būtu jāaudzina šobrīd, es daudz ko darītu citādāk, jo ar gadiem uztvere par audzināšanu mainās. Tagad smejos — kad man būs mazbērni, iemācīšu viņiem visu, ko nevajag mācīt. (Smejas.) Mazbērnus gaidu un ļoti gribu būt vecmāmiņa.
— Vai saviem bērniem vārdus izvēlējies Blaumaņa noveles iespaidā?
— Laikam jau nē. Kopš bērnības dienām zināju, ka meita man noteikti būs Kristīne. Kaspars ilgu laiku bija bez vārda, sākumā gribējām saukt par Kristapu, bet rados viens jau bija, tāpēc izvēlējāmies Kasparu. Starp citu, abi mani bērni dzimuši vienā datumā — 4. septembrī. Kristīne ir Kaspara dāvana ceturtajā dzimšanas dienā.
“Mirklīši, ko ik dienu sakrāj”
— Pēc horoskopa esi Auns. Atbilsti šīs zīmes raksturojumam?
— Esmu Auns ar Vērša piesitienu, jo pēc Mēness horoskopa esmu dzimusi Vērša zīmē. Emocijas ar darba sparu — tas ir par mani. Varu “uzsprāgt” no sīkuma, bet tikpat ātri visu aizmirst — apgriežos uz papēža un eju tālāk.
— Nesen redzēju tavus darinātos maučus. Esi arī rokdarbniece?
— Kad vajag relaksēties un atpūsties, man patīk adīt. Mana mamma ir liela rokdarbniece, viņa aizrāvusies ar zeķu adīšanu, un esmu iedvesmojusies no viņas. Man šobrīd topā ir mauči (rokas locītavu sildošas aproces — aut.), tos Ziemassvētkos sadāvināju visiem saviem mīļajiem. Taču es daru arī daudz ko citu — gatavoju sejas krēmus un skrubjus, cepu kūkas. Tagad man topā ir “Pavlova”. Sanāk garšīga! Kad gribu, esmu gan kulināre, gan rokdarbniece. Un vēl man patīk gleznot, taču tam sanāk maz laika. Kad kādu laiku neesmu gleznojusi, krāsas tomēr velk pie sevis. Brīdī, kad gleznoju, atpūtinu domas, un man tā ir meditācija, kad dvēsele spēj attīrīties.
Jā, esmu sapērļojusi arī vainadziņus bērnu deju kolektīvam, bet kopā ar jauniešiem šiem svētkiem paši sapinām jostas no dzijas, kas lieliski sader kopā ar mūsu linu tērpiem.
— Vai tava dzīve ir piepildīta un jūties laimīga?
— Kas ir laime? Mazie mirklīši, ko ik dienu sakrāj. Prieks, ka šodien spīd saule un sācies pavasaris. Prieks par pirmo vizbulīti. Ka vari izdarīt un tev blakus ir priecīgi bērni, kuri tev pieglaužas. Ka ir mirklis un vari pastaigāties pa Daugavas promenādi. Es dzīvoju fantastiskā pilsētā! Vakarā eju no darba, laternas deg, izgaismojot Vecpilsētas parku, un es pie sevis varu teikt kā Baiba Sipeniece-Gavare: “Cik tā Latvija ir skaista!” (Iesmejas.) ◆

Pieturzīmes

◆ Dzimusi 1969. gada 17. aprīlī Rīgā.
◆ Jaunjelgavas novada kultūras nama mākslinieciskās daļas vadītāja.
◆ Vada sešus deju kolektīvus Jaunjelgavā — piecas vecumgrupas bērnu un jauniešu deju kolektīvā “Kodoliņš” un vidējās paaudzes deju kolektīvu “Kodols”.
◆ Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā ieguvusi ritmikas un deju skolotājas izglītību, Latvijas Kultūras koledžā apguvusi sabiedriskās attiecības.
◆ Ģimene: šķīrusies, dēls Kaspars (31 gads) — strādā firmā Rīgā, meita Kristīne (27) — ieguvusi mediķes izglītību, ir savs skaistumkopšanas salons Rīgā.

Staburags.lv ARHĪVS

Visīsākais ceļš uz laimi

Kategorijas