Bērnības mājās ar sapni

2018. gada 6. aprīlis 00:00

376

“Cilvēkam vajag sapņus, un esmu pārliecināta, ka paša spēkos ir tos piepildīt!” saka seciete Diāna Pavļukeviča. Kāds ir viņas sapnis un kādu īpašu dāvanu viņai piespēlējusi dzīve? To Diāna atklāj, sagaidot savu 35. dzimšanas dienu.

Ar Diānu tiekos Seces pagasta “Tuļos” — mājās, kurās savulaik dzīvoja un saimniekoja viņas vecvecāki Matrona un Alberts Konošonoki. Tagad tās ir Pavļukeviču ģimenes mājas. Diānas dzimtā puse ir Jelgava, kur viņa mācījusies skolā un kur aizvien dzīvo viņas vecāki. “Citi bērni vasarā brauca uz nometni, es — pie vecmāmiņas un vectētiņa Secē!” atminas Diāna. Tepat netālu kaimiņos dzīvo viņas vīramāte, un te viņa iepazinās ar savu nākamo vīru Juri.
Savulaik Diāna bija gados jauna māmiņa — viņa vidusskolu nepabeidza, jo pieteicās meitiņa. Kādu laiku jaunā ģimene dzīvoja un strādāja Rīgā, taču Diānu ļoti vilināja lauki. “Man patika savas bērnības vasaras, patika dzīvnieki, jo vecmamma audzēja lopiņus, un man patika par tiem rūpēties,” stāsta viņa. “Pilsētas burzma man ātri apnīk, un tagad sevi nemaz nevaru iedomāties, dzīvojot Jelgavā, Rīgā vai kādā citā pilsētā.” Pēc vecmammas nāves bija iespēja iegādāties šo māju Secē, un abi ar Juri izlēmuši to nopirkt. Pie mājas ir vairāki hektāri zemes, un tagad viņi te pamazām iekārto savu saimniecību.
Kazas — darbs un vaļasprieks
“Tuļos” Diānai ir savi mīlulīši — truši un kazas. Diāna kazkopībai pievērsusies pirms vairākiem gadiem, pamazām savu ganāmpulku palielinājusi, un nu tajā ir jau 18 kazas — gaļas šķirnes lopiņi, kuri nav jāslauc, jo pienu izzīž kazlēni. Jaunākais “eksemplārs” ganāmpulkā ir Būru šķirnes āzītis. Šīs šķirnes kazu Latvijā nav daudz, un tās maksā diezgan dārgi.
Kazkopībai viņa pievērsusies ar visu sirdi, un ar interesi klausos, kā jaunā sieviete stāsta: nupat kaza atteikusies no tikko dzimušā kazlēniņa, tas jāizauklē un jāaprūpē, lai neaiziet bojā. Saimniece ik pēc trīs stundām, arī naktī, iet uz kūti un kazlēnu baro ar pudelīti. “Viņš izdzīvos!” nosaka viņa.
“Par kazām nav grūti rūpēties, jo viņas ēd visu — krūmus, puķes un reizēm nesmādē arī kādu veļas gabalu, kas žāvējas saulītē,” nosmej saimniece. “Esmu iemācījusies pati lopiņus vakcinēt, nogriezt nagus un parūpēties par viņiem. Veterinārārsts, kurš šad tad iebrauc mūsmājās, joko, ka man vajadzētu mācīties šo profesiju,” stāsta Diāna. “Kur nu vairs mācīties, bet šī joma man patīk. Dzīvnieciņi man patiešām ir mīļi, un par viņiem rūpējos ar lielu prieku. Tas reizē ir mans darbs un vaļasprieks.” Seciete bilst, ka kazkopībā viņa daudz iemācījusies gan no interneta, gan apmeklējusi kursus Lauku konsultāciju izglītības centrā, tāpat mamma, kura strādā grāmatnīcā, sagādājusi vairākas grāmatas par kazkopību. “Šī ir interesanta joma, un tā mani saista,” atklāj viņa.
Diāna bilst, ka vēl viena viņas aizraušanās ir liliju audzēšana. Tās ir viņas mīļākās puķes, un lilijas ik vasaru viņas dārzā plešas plašumā. “Ieraugu kādu interesantu šķirni un nopērku. Esmu slinka, un šīs puķes, tāpat kā kazas, nav prasīgas — iestādi un priecājies, cik krāšņi zied. Tās ziemu nav jāizrok, ik pēc trijiem gadiem pārstādu un mēsloju ar kapātām samtenēm, kuras speciāli audzēju šim mērķim,” stāsta jubilāre.
Sāk ar zaporožecu
“Tagad esmu pati sev saimniece!” nosaka Diāna un paskaidro, ka šo sajūtu viņai dod pērn iegūtā autovadītājas apliecība. Ar mašīnu tagad varot izbraukāt uz kursiem Aizkrauklē, tikt uz veikalu un citur. Kad jautāju, vai bija viegli nokārtot autovadītājas eksāmenus, viņa atzīst: “Ļoti viegli! Braukt māku jau kopš mazotnes. Man bija tikai deviņi vai desmit gadi, kad tētis nosēdināja pie zaporožeca stūres. Tā bija mana pirmā mašīna. Vispār mūsmājās mamma, ieejot garāžā, bija pieradusi pie šāda skata: no mašīnas apakšas rēgojas divas lielas un divas mazas pēdiņas. Manējās! Arī tagad man nav problēmu ne tikai braukt, bet tehniku arī saremontēt. Palīdzu vīram gan mašīnu, gan traktoru saskrūvēt un neuzskatu, ka tehnika jāremontē tikai vīriešiem.”
Tiek pie četriem brāļiem
Diāna ir vienīgā meita ģimenē, un arī viņai ir viena meita. “Toties, apprecoties ar Juri, dzīve man piespēlēja īpašu dāvanu un reizē tiku pie četriem brāļiem,” nosaka viņa. Juris audzis piecu dēlu ģimenē, un viņa brāļus un viņu ģimenes Diāna uztver kā savējos. “Mēs visi labi sadzīvojam, viens par otru stāvēsim un kritīsim!” saka viņa. “Interesanti, ka vīra brāļiem ir tikai meitas, un vīramātei ir sešas mazmeitas.”
Diānas un Jura meitai Marikai ir 17 gadu, un patlaban viņas ikdiena vairāk rit pie Diānas vecākiem Jelgavā, kur jauniete mācās un dzīvo istabiņā, kur savulaik dzīvoja viņas mamma. “Marika aizvien man ir mazā meitiņa!” saka Diāna. Marika būs friziere un sapņo kādreiz atvērt savu salonu. “Lai sapņo! Cilvēkam vajag sapņus, un esmu pārliecināta, ka paša spēkos ir tos piepildīt!” nosaka Diāna.
Vai arī pašai jubilārei ir sapnis? “Man ir! Es gribētu zirgu!” iesaucas viņa. Šie cēlie dzīvnieki viņai ļoti patīk, un ļoti gribētos auļotāju arī savā saimniecībā. “Skaistumam! Un es varētu ar to doties izjādēs,” paskaidro Diāna.
***
Dzimšanas dienā, kuru Diāna svinēs rīt, “Tuļos” lielas ballītes nebūs. Tomēr savējie atbrauks, un māja būs pilna. Parasti Diānas dzimšanas diena ir laiks, kad pagalmā tiek svinēta siltās sezonas atklāšana ar šašlika cepšanu. “Ja būs labs laiks, arī šogad tā būs,” nosaka jubilāre. “Smieklu un jautrības te noteikti netrūks, jo mums visiem kopā — visai lielajai ģimenei — allaž ir jautri un interesanti.” ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Bērnības mājās ar sapni

Kategorijas