Kā vijole — romantiska, sievišķīga un vienlaikus spēcīga

2018. gada 6. aprīlis 00:00

612

Kā vijole — romantiska, sievišķīga un vienlaikus spēcīga

Aizkraukliete Ilze Tomaševska savu dzīves ceļu un profesionālo karjeru izvēlējusies saistīt ar mūziku, apgūstot vijoļspēli. Ilze studē mūziku Vācijas pilsētā Trosingenē un jūlijā iegūs bakalaura grādu. “Šobrīd man šķiet, ka paies visa dzīve, kamēr es vispār sapratīšu, kas ir tas, ko daru, vai tas ir tas, ko esmu gribējusi. Studēt mūziku, spēlēt kādu mūzikas instrumentu nenozīmē tikai vingrināties vairākas stundas dienā un apmeklēt mēģinājumu,” teic Ilze.

Ģimene — stiprais balsts
— Kādas ir pirmās atmiņas par tikšanos ar mūzikas pasauli un vijoli?
— Tā kā mana mamma strādāja mūzikas skolā, bieži mani ņēma līdzi, var teikt, ka pirmās atmiņas par mūzikas skolu ir jau no agras bērnības. Atceros tādu epizodi, kad skolā vēl strādāja skolotājs Ojārs Kalniņš un otrā stāva kabinetā bija vecas vijoles, biju tur iemaldījusies un sāku instrumentu “pa kluso” pētīt. Tagad domāju, ka tas bija likumsakarīgi, ka tieši vijole mani tik ļoti uzrunāja. Tas, protams, saistīts arī ar to, ka uzaugu šajā skolas vidē, dzirdēju, kā vijole skan, kā to spēlē, un man ļoti patika. Pati Aizkraukles Mūzikas skolā sāku mācīties septiņu gadu vecumā. Vienmēr atcerēšos un būšu pateicīga skolas direktorei Lilitai Dzilnai par to lielo sirsnību un mīļumu, atbalstu, kādreiz arī stingrāku vārdu, tā, ka pēc tam bija jāraud. Pie Dzilnas kundzes man bija solfedžo (mūzikas teorijas) stundas, un viņa man ielika stingrus pamatus tālāk Dārziņskolai, kur man nebija problēmu, apgūstot šo priekšmetu.
— Ar ko asociējas Aizkraukle, šajā pilsētā pavadītie bērnības un pusaudzes gadi?
— Bērnības, īpaši pusaudžu, gadu laiku Aizkrauklē atceros spilgti. Interese par turpmāko ceļu mūzikā man radās tikai pēdējos gados, līdz tam biju aktīva dejotāja, dejoju tautas dejas, spilgti atceros savas aktīvās deju skolotājas Unu Stakli un Vizmu Sirmaci. Man patika sportot, to darīju jau kopš trīs, četru gadu vecuma, pateicoties savam tētim un lielajiem brāļiem, kuri iemācīja peldēt, slēpot, apguvu snovbordu, iemācījos sportot ar ūdensslēpēm.
— Droši vien arī vecākiem ir savs nopelns, ka tik daudz izdevies apgūt un paspēt?
— Par ģimeni varu teikt, ka visi iesaistās — palīdz finansiāli, atbalsta, jūt līdzi visiem maniem panākumiem un neveiksmēm. Jā, arī mana omīte iesaistās manā dzīvē, vienmēr apjautājas, kā klājas, novēl, lai veicas. Tas, ka aiz manis stāv ģimene, uz kuru vienmēr varu paļauties, kura man ļoti palīdz, neapšaubāmi man ir ļoti palīdzējis. Bez viņiem būtu bijis daudz grūtāk nonākt tur, kur esmu tagad.
Jāvingrinās vismaz piecas stundas dienā
— Raugoties koncertā, kā spēlējat, mani pārņēma doma — vijole ne tikai rada burvīgu skaņu, to spēlēt ir arī liels fizisks izaicinājums.
— Jā, tā ir. Vijoli spēlēt ir milzīgs fizisks darbs. Kad mācījos Aizkrauklē, to laiku tagad salīdzinu ar vaļasprieku. Jā, man padevās, teicami nospēlēju ieskaitēs, bet tikai tad, kad mācības turpināju Rīgā, E. Dārziņa Mūzikas vidusskolā, patiesībā aptvēru, cik daudz darba, pūļu ir jāiegulda, lai kaut kas izdotos. Minimums — vijole jāspēlē, jāvingrinās divas trīs stundas dienā, ja paredzēts koncerts — pat piecas stundas dienā. Tas prasa arī lielu izturību, motivāciju un neatlaidību. Palīdz sports! Poza, kādā ir ķermenis, spēlējot vijoli, nav labākā, tas atstāj sekas, tāpēc ir kaut kā jākompensē. Vācijā bija kurss par to, kā atbrīvoties, kā pareizi elpot, tas ir ļoti svarīgi, lai būtu līdzsvarā un harmonijā.
— Kas jums palīdzējis, iedvesmojis un motivējis?
— Liels paldies jāsaka E. Dārziņa Mūzikas vidusskolas skolotājam Romānam Šnē, viņš noteikti ir tas cilvēks, bez kura nebūtu tur, kur esmu. Sākumā bija milzīga atšķirība, ko izjutu Rīgā, apzinājos, ka pārējie skolasbiedri ir krietni augstākā līmenī. Likās, ka neesmu nekas, man ļoti vajadzēja pārkāpt sev pāri, daudz vingrinājos, progresēju, lai spētu atvērties un mācīties. Manī radās liela motivācija, bet, protams, ir bijis periods, kurā likās — viss, beigšu nodarboties ar mūziku, nav vairs spēka, taču pēc tam atkal nāk kaut kāds uzrāviens, kas pārliecina, ka visam, ko daru, ir jēga, man jāturpina iesāktais.
— Vai var teikt, ka esat atradusi savu ceļu, to vienīgo un īsto?
— Šobrīd man šķiet, ka paies visa dzīve, kamēr es vispār sapratīšu, kas ir tas, ko daru, vai tas ir tas, ko esmu gribējusi. Studēt mūziku, spēlēt kādu mūzikas instrumentu nenozīmē tikai vingrināties vairākas stundas dienā un apmeklēt mēģinājumus. Ir ļoti daudz jālasa, caur mūziku, caur mūzikas teoriju jāraugās kopumā uz to laiku, kurā komponists dzīvojis un radījis darbu. Tas savā ziņā ir zinātnisks darbs, ko daru.
Rod jaunus draugus un izaicinājumus
— Jau trešo gadu esat Vācijā, studējat mūziku. Kā tur nokļuvāt?
— Pirmo reizi uz Vāciju aizbraucu no Mūzikas akadēmijas “Erasmus” apmaiņas programmā. Man ļoti iepatikās pasniedzēji, izveidojās labs kontakts, tāpēc iestājos augstskolā Vācijā, paralēli pabeidzu Mūzikas akadēmiju Latvijā. Vācijā iegūšu bakalaura grādu mūzikā, vijoles specialitātē.
— Pastāstiet, kādā vidē studējat, kāda ir atmosfēra, kā jūs uzņēma?
— Tas, kas mani pārsteidza, bija mūziķu vide, kur mani ļoti draudzīgi uzņēma un palīdzēja. Augstskolā lielāka daļa studentu ir ārzemnieki, te ir ļoti raibs kolektīvs, studē jaunieši no visām pasaules malām — Igaunijas, Spānijas, Portugāles, Itālijas, Jaunzēlandes, pat no Ekvadoras, vāciešu ir samērā maz. Vijoļklasē esam ļoti draudzīgi, mums katru nedēļu ir tāda stunda, kurā viens otram spēlējam priekšā, un kursabiedri ir klausītāji un kritiķi. Tas ir tik noderīgi — uzklausīt vienaudžu domas, ieklausīties, kur ir katra nepilnības, kas jāuzlabo, ļoti svarīgi ir redzēt arī veidu, kā kurš no mums spēlē šo mūzikas instrumentu, jo katram ir savs stils. Šo laiku, ko pavadu, studējot Vācijā, izmantoju arī kā lielisku iespēju nodibināt kontaktus, veidot draudzīgas attiecības, kas, iespējams, vēlāk var noderēt, veidojot karjeru.
— Varbūt ir tomēr kāds klupšanas akmens, kas sākumā sagādāja grūtības, par ko tagad varat pasmaidīt?
— Pirmie mēneši Vācijā, kad traucēja valodas barjera. Sākumā orķestra mēģinājumos neko nesapratu, domāju: varbūt man likās, vai teica tā, vai kļūdījos. Viņi skaitļus sauc no otra gala, piemēram, mums ir 53, viņi saka 3 un 50, tas sākumā ļoti sarežģīja darbu, jo jāmeklē attiecīgās lappuses ar notīm. Ātri apguvu, pielāgojos, tagad par to vairu pasmaidīt.
Katrs koncerts — vienreizējs
— Kāda ir atšķirtība starp latviešu un vācu mentalitāti, ko izjūtat?
— Mēs, latvieši, esam daudz emocionālāki un varbūt ne tik pedantiski. Vāciešiem raksturīga strikta kārtība, bet dažreiz tas sāk traucēt, ja mūzika aiziet otrajā plānā. Cik man nācies sadarboties ar vāciešiem, viņi visu izdara perfekti, bet dažreiz pietrūkst emocionālās puses, pilnīgas atdeves. Manuprāt, uzstājoties un muzicējot ļoti svarīgi ir izpaust savas emocijas, nevis spēlēt piesardzīgi, jo tad pazūd šī īstā mūzika, emocijas, ko tālāk nodot klausītājiem. Protams, var gadīties arī kļūdas, kaut kas noiet greizi, bet tas ir iespējams vienmēr, nekad nevar zināt, kā izvērtīsies priekšnesums.
— Ko pati labprātāk spēlējat, un kura komponista darbi ir kļuvuši tuvāki?
— Spēlējusi esmu ļoti plašu laikmetu repertuāru — no baroka līdz pat mūsdienu komponistu skaņdarbiem. Šobrīd man ļoti tuva ir Dmitrija Šostakoviča mūzika. Pirmā iepazīšanās bija Dārziņskolā mūzikas literatūras stundās, kad klausījāmies viņa simfonijas. Ļoti spilgti palikusi atmiņā 5. simfonija, ar kuru viņš būtībā sāka izteikt protestu pret Staļina diktatūras laiku. Vēlāk iepazinos arī ar abiem klavieru trio, ko izpildījām ar kameransambļiem Dārziņos un Mūzikas akadēmijā, vēlāk arī spēlēju 9. simfoniju un stīgu kvartetus. Daudz interesējos, lasu un skatos dokumentālās filmas par šo padomju cenzūras laiku, izsūtīšanām, ebreju geto un tā sekām, jo tas lielā mērā skāris arī mūsu valsti. Ir piedzīvotas milzīgas ciešanas, tas ir bijis vēl salīdzinoši nesen, tādēļ arī koncertā Aizkraukles Mūzikas skolā izvēlējos atskaņot Šostakoviča 1. vijoļkoncertu, kuram arī ir sava vēsture. Komponists to uzrakstīja 1947. gadā, bet tas tika atskaņots tikai 1955. gadā — zīmīgi, ka pēc Staļina nāves.
— Šogad svinam Latvijas simtgadi. Kā šo laiku izjūtat un vai redzat sevi pavisam atgriežamies Latvijā?
— Uz Latvijas simtgadi raugos ļoti pozitīvi. Ļoti vēlējos apmeklēt Dziesmu svētku koncertus, kur piedalīsies mana mamma (Pētera Barisona Aizkraukles Mūzikas skolas skolotāja Silvija Tomaševska — aut.) ar savu kori, bet diemžēl tajā laikā vēl būšu Vācijā. Manuprāt, šis Latvijai ir ļoti zīmīgs gads, ceru, ka mainīsies kaut kas valsts sistēmā, īpaši mūsu jauniešu nostājā pret to. Arvien vairāk dzirdu par daudziem jauniem cilvēkiem, kuri atgriezušies Latvijā un cīnās, bet kopumā jūtas te labi un ir laimīgi. Domāju, ka ļoti svarīgi ir negausties par sliktajiem dzīves apstākļiem, bet pašam aktīvi kaut ko darīt, lai tos uzlabotu. Protams, pieredze ārzemēs ir nozīmīga jebkurā jomā, un tikpat svarīgi to pēc tam nodot tālāk savā zemē. Varu teikt, ka esmu savas valsts patriote, domāju pēc studijām te atgriezties, jo Latvijā jūtos vislabāk. Nodzīvojot trīs gadus Vācijā, sapratu, cik ļoti man pietrūkst savu māju, sirsnīgo cilvēku apkārt, savas valodas un latviešu mentalitātes. ◆

Vizītkarte

VĀRDS, UZVĀRDS:
Ilze Tomaševska.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1992. gada 13. novembris, Aizkraukle.
IZGLĪTĪBA: absolvēta Jāzepa Vītola Mūzikas akadēmija, patlaban studē Trosingenes Mūzikas augstskolā.
NODARBOŠANĀS: studente.
VAĻASPRIEKS: peldēšana, snovbords.

Staburags.lv ARHĪVS

Kā vijole — romantiska, sievišķīga un vienlaikus spēcīga

Kategorijas