Laikapstākļi un šķirņu prasības liek meklēt risinājumus

2018. gada 4. aprīlis 00:00

Kamēr vieni tukšo pērnajā vasarā savārītos ievārījumus un saldētavā uzglabātos svaigo augļu un ogu krājumus, citi jau tagad sapņo par pirmajām pašmāju zemenēm. Kuldīgas novada Laidu pagasta “Migl dārzos”, kas ir lielākā zemeņu un to stādu audzētava valstī, prognozē, ka šogad pirmās siltumnīcā augušās un nogatavinātās ogas gaidāmas aprīļa vidū. Taču, lai izaudzētu pēc iespējas ātrāk pirmās vietējās ogas, tas prasa ieguldījumus gan darbā, gan naudā, gan gūt papildu zināšanas, lietojot tās praksē.

Kamēr nezina pašmāju produkcijas audzēšanas stāstu no stāda līdz gatavai ogai, tikmēr augstu tiek vērtēta ārzemju preces piedāvājums, izskata un cenas pievilcība — tās ir vienmērīgi sarkanas, lielas, spīdīgas un lētākas. Taču arī Latvijā var izaudzēt augstvērtīgas ogas, ko pierāda ne viens vien uzņēmīgs lauksaimnieks.
Pirmās pašmāju ogas pircējiem vienmēr šķitīs dārgas. “Migl dārzu” saimnieks Ilmārs Gulbis, kurš ar dzīvesbiedri Līgu zemenes audzē 17 gadus, norāda, ka tieši augstā cena pirmajām ogām zemeņu audzētāju un tirgotāju vidū izraisa viļņveidīgas svārstības. Īpaši tas vērojams nākamajā gadā pēc neražas. “Kad ir neražas gadi, cilvēki ierauga augsto cenu un nolemj — viņi taču arī varētu tādā veidā nopelnīt! Ko vajag zemenei — iestāda un pati aug! Cilvēks sapērk stādus, sastāda, taču neapzinās, ka būs arī problēmas, ja kaut ko nebūs izdarījis līdz galam, kaut ko būs izdarījis nepareizi,” saka I. Gulbis, ieskicējot valdošo mītu, ka izaudzēt augstas kvalitātes, lielas zemeņogas ir viegli, to var izdarīt ar jebkuru šķirni jebkurā vietā un jebkādos apstākļos. “Kad saskaras ar problēmām un raža vairs nenes nekādu labumu saimniekam, dobes un lauki tiek nolaisti — tie aizaug.’’
Trūkst pieredzes
I. Gulbja ģimene zemeņu audzēšanu sākuši hobija līmenī. Kad pieņēmuši lēmumu, uzreiz nav pārspīlējuši ar stādu daudzumu — iegādājuši 100 dēstu tolaik populārā ‘Zefīra’. Konsultējušies ar I. Gulbja dzīvesbiedres onkuli Imantu Lepsi, kuram bijusi vērienīga un veiksmīga pieredze ogu audzēšanā — ko darīt, ko labāk nedarīt. Pirmos gadus zemeņu audzēšana bijusi šķietami veiksmīga — augušas griezdamās, dodot labu ražu. “Protams, domāju — esmu labs audzētājs, man viss izdevās. Nevienu neklausīju, šķita, ka pašam viss sanāca pats no sevis. Sākās problēmas, un tad jau sapratu, ka jāsāk ieklausīties pieredzējušākos nozares speciālistos, jāmācās no kļūdām, jāuzkrāj pieredze. Laika gaitā sevi esam pierādījuši tiktāl, ka pēdējos gadus esam kļuvuši par Dobeles un Pūres Augļkopības institūta zinātnieku sadarbības partneriem. Viņi brauc mācīties pie mums, mēs gūstam nepieciešamo informāciju no viņiem,” izaugsmi pieredzē apraksta zemeņu audzētājs.
Pēdējā inovācija zemeņu audzēšanā “Migl dārziem” ir mēģinājums audzēt zemenes siltumnīcās no frigostādiem jeb saldētiem dēstiem. “Stādu novāc vēlu, bet galvenais paspēt pirms stabila sala iestāšanās. Jo vēlāk novāc, jo labāk. Stādus glabā aukstumā, apmēram no mīnus diviem līdz mīnus pieciem grādiem, lai stāds būtu aizmidzis. Nulle grādi vairs nederēs. Pēc aprēķiniem, kad vajag pirmo ogu ražu, ņem stādus ārā no saldētavas un stāda siltumnīcā. Pēc vidēji 60 dienām būs raža,” tehnoloģiju, ko “Migl dārzu” saimnieki sākuši kā pirmie Latvijā, apraksta I. Gulbis.
Jāmaina lauki
“Pēdējie trīs gadi bijuši laikapstākļu ziņā ļoti mainīgi. Laikā, kad varētu būt pirmā raža, zemeņu ziedi nosalst, jo pēkšņi uznāk sals, salnas. Tādēļ uz lauka nav jēgas agrās šķirnes stādīt,” šādi secina zemeņu audzētāji Gulbji.
“Laika gaitā esam sapratuši, ka zemeņu audzēšanā nepārtraukti jāmācās, jo katrs gads ir atšķirīgs sala, mitruma, saules, kaitēkļu un katras šķirnes īpatnību dēļ. Esam sapratuši, ka nav tādas universālas šķirnes, kas der jebkam un jebkur. Taču viens ir skaidrs — zemenei vajag daudz saules. Gaisa temperatūru ļoti siltu nevajag, pietiek pat ar plus astoņiem, plus desmit grādiem. Ja būs saule, tās labāk augs un gatavosies,” norāda I. Gulbis.
Katru gadu pasaulē rodas simtiem jaunu zemeņu šķirņu, taču Gulbji nesteidzoties ķert un grābt, izmēģinot visas. Viņi audzē apmēram 35 šķirnes, kurās ir gan agrās, gan vidēji agrās, gan vēlās rudens. Par katru audzētājs var pastāstīt no savas pieredzes, norādot — ja neievēros katras īpatnības, tad tiks sajaukts priekšstats par šķirni. “Daudz pētām informāciju internetā, jo katrai jaunai šķirnei ir dažādas problēmas. Tāpat balstāmies uz zinātnieku analīžu un citu mērījumu rezultātiem, vērtējam sezonas apstākļus kopumā un ražas lielumu,” atklāj laidenieks.
Vēl pieredzējušie audzētāji novērojuši un novērtējuši, ka vienā vietā audzētām zemenēm augstākie rādītāji un kvalitāte noturas vidēji trīs gadus. Jau trešajā gadā nav jēgas audzēt, jo ogu kvalitāte ļoti krītas.
Stādīšanai jāsagatavo augsne
Viens no priekšdarbiem zemeņu audzēšanā ir augsnes sagatavošana. “Nav tādas zemes, kur zemenes neaugtu. Tikai jautājums ir par to, kā augsne jākopj — kā un cik bieži jālaista, jāmēslo. Kad atrasta vieta zemenēm, ieteicams būtu veikt analīzes, vai tur nav nematodes. Savukārt, lai uzlabotu augsni, labs risinājums būs zaļmēslojums, kam noderēs eļļas rutks vai sinepes,” padomu dod audzētājs.
Otrkārt, svarīgi laikus konstatēt maijvaboļu kāpuru dzīvošanu zemē. Tas ir galvenais kaitēklis, kam ir tendence izplatīties tieši pēdējo gadu laikā un kas lielu postījumu nodara laikā, kad ogas sāk sārtoties. Maijvaboļu kāpuri grauž zemeņu saknes, krūmi sāk vīst. Ja ir maijvaboles, audzēšanu laukā labāk neturpināt — stādījumi jāiznīcina, augsne jāapar, iestrādājot zemē pretlīdzekli kaitēkļiem.
Kā trešais pamatpunkts zemeņu audzēšanai uz lauka ir plēves izvēle un tās uzklāšana. Jebkuru plēvi I. Gulbis iesaka iegādāties veikalos, lai būtu, kur vērsties, ja rastos pretenzijas par kvalitāti un atbilstību aprakstam. Audzētāju pieredzē ir vairāki gadījumi, kad plēve vai agroplēve, ģeotekstils iegādāts ārvalstīs, bet konstatēts, ka nav atbilstības aprakstam. Svarīgi — skatīties agroplēves un plēves gaismas caurlaidību mikronos. Efektīvākai audzēšanai uz lauka, lai nebūtu tik daudz jāravē nezāles, nepieciešams plēves ieklājējs, lai plēve stingri apņemtu zemi ap zemeņu krūmu,” stāsta I. Gulbis.
Saimnieks gadu gaitā izmēģinājis vairāku veidu mehāniskos plēves ieklājējus. Beigās sapratis, ka vienas ideālās tehnikas nav, katra jāpielāgo savām prasībām.
Nedrīkstot žēlot līdzekļus laistīšanas iekārtām. I. Gulbis iesaka ne- aizrauties ar tehnikas iegādi ārvalstīs, īpaši Polijā.
Jāpakļaujas šķirņu īpatnībām
“Ja sezonas laikā no viena hektāra, pareizi mēslojot un laistot iegūst desmit tonnu ogu, tad tas ir neizdevies gads. Visu darot pareizi, no hektāra vajadzētu iegūt 18 tonnas. Gadu gaitā esam izpētījuši, kādai šķirnei kādi apstākļi vajadzīgi, lai tā ražotu lielas ogas un daudz. Izvēlēsies kvalitatīvus materiālus — plēvi, augsni, mēslojumu, laistīšanas sistēmu — ražas starpība būs iespaidīga! Mitruma trūkst, tādēļ ogas mazas. Neizpildīsi kādai šķirnei prasības, dabūsi to manīt ražas kvalitātē. Ieguldīsi daudz līdzekļu un darba, pēc laika saņemsi atpakaļ augļos un peļņā!” dzīvē gūtās patiesības klāsta pieredzējušais saimnieks. Vienā hektārā zemeņu Gulbji iegulda vidēji 7000 eiro. Zemenes viņi audzē 11 hektāru platībā.
“Zemenes ir prasīgs kultūraugs. Tās nevar stādīt par tuvu. Ja būs par tuvu, tad tās ir ļoti grūti nolasīt, ogas jāmin kājām. Otrkārt, zemeņu audzēšanā arvien vairāk jāievieš tehnikas darbs, jo tieši roku darbs zemeņu audzēšanas biznesā maksā visvairāk,” secinājis I. Gulbis. ◆
Zemeņu šķirņu īpatnības

◆ ‘Zefīrs’ — grūti iznīcināma šķirne;
◆ ‘Induka’, ‘Dārslets’ — lielas ogas, bet ļoti jutīgas pret ērču izraisītām slimībām, nedrīkst žēlot ūdeni laistīšanai;
◆ ‘Sonāta’ — jutīga pret ērču izraisītām slimībām, ļoti nepieciešams mēslojumam pievienot magniju un mangānu;
◆ ‘Kleri’ — kvalitatīva, perfekta garša, divas dienas jābūt sarkanām, līdz iegūst rubīnsarkanu nokrāsu, uzreiz, kad nosārtojusies, nav jānovāc, norautu var uzglabāt nedēļu, nebojāsies, prasīga pēc slāpekļa;
◆ ‘El-Santa’ — audzējot jāpiesedz, ļoti jutīga uz apstākļu maiņām.

Staburags.lv ARHĪVS

Laikapstākļi un šķirņu prasības liek meklēt risinājumus

Kategorijas