Lai Upīti neuzskatītu par garlaicīgu, jālasa “Zelts”!

2018. gada 4. aprīlis 00:00

Aizkraukles pilsētas kultūras nama vestibilā līdz maija beigām apskatāma izstāde “Divreiz rakstīta grāmata”, veltīta latviešu rakstnieka, kritiķa un literatūrzinātnieka Andreja Upīša piemiņai. Ar lielu interesi un entuziasmu rakstnieka daiļradi pētījis un izstādi veidojis Rīgas Andreja Upīša memoriālā muzeja galvenais speciālists Arnis Koroševskis.

Simtgadīgie arvien jauni
— Jaunieši Andreja Upīša darbus parasti nelasa. Ar ko rakstnieks jūs, gados jaunu cilvēku, aizrāva?
— Ar to, ka viņš ir daudzrakstītājs. Kā pazīstamākie tiek nosaukti tikai nedaudzi viņa darbi, bet 50 gadu ilgajā literatūras karjerā Andrejs Upīts ir sarakstījis ļoti daudz — romānus, epopejas, garstāstus, lugas, dzejoļus. Tas liecina par viņa lielajām darbaspējām. Visvairāk mani aizrāva viņa agrīnie darbi, kuros ir naturālisms, interesantas un tā laika latviešu literatūrai netipiskas lietas. Par Upīša talantu liecina tas, ka darbi ir tapuši pirms vairāk nekā 100 gadiem, bet nav morāli novecojuši.
— Kad pirmo reizi izlasījāt “Zaļo zemi”?
— Skolā. Pašlaik šī darba obligātās literatūras sarakstā vairs nav. Ir dažas skolas, kuras “Zaļās zemes” lasīšanu kopj kā tradīciju, piemēram, tepat Skrīveros, kā arī vidusskolās ar humanitāru ievirzi. Mācījos Rīgas Centra humanitārajā vidusskolā, kur literatūras stundu skaits bija ievērojami lielāks nekā citās skolās — līdzās latviešu valodas un literatūras priekšmetiem bija arī pasaules literatūra un atsevišķs angļu un amerikāņu literatūras priekšmets, kurā darbus apguvām oriģinālvalodā. Diezgan pamatīgi lasījām un vērtējām latviešu klasikas darbus, sākot ar “Mērnieku laikiem”, zemes tēmas atklāsme ir arī “Zaļajā zemē”. Godīgi sakot, domāju, ka šis darbs nav piemērots skolēnu mērķauditorijai, pirmkārt, jau tādēļ, ka atšķirīgu paaudžu cilvēkiem ir krietni mainījušies lasīšanas paradumi. Ja ir jāizlasa 700 lappušu garš darbs ar ļoti smagnēju valodu, tad tie ir objektīvi iemesli, kādēļ rodas problēmas šādu vielu apgūt.
Interesē nevis komiksi, bet “Bagātību sala”
— Kā jums pašam radās interese par grāmatu lasīšanu?
— Lasīt un rakstīt iemācījos agri. Bērnībā daudz laika pavadīju mājās, vidē, kur, pateicoties manai ģimenei, bija daudz grāmatu. Tagad, atskatoties uz to laiku, jāsecina, ka lasīju savam vecumam neatbilstošu literatūru — mani īsti neuzrunāja darbi, kas tradicionāli tiek klasificēti kā “bērnu literatūra”. Kamēr vienaudži lasīja komiksus, es lasīju Daniela Defo “Robinsonu Krūzo” un Stīvensona “Bagātību salu”. Lai cik tas šķistu dīvaini, 10 — 12 gadu vecumā ar aizrautību lasīju Arčibalda Kronina un Teodora Dreizera romānus, mazliet vēlāk — Ernesta Hemingveja un Remarka darbus. Viena no mīļākajām grāmatiņām bija Edgara Po stāstu izlase, tomēr pirmā iecienītākā grāmata bija latviešu pasaku izlase “Trīs vēja mezgli”. Jau tobrīd bija skaidrs, ka dzīvi saistīšu ar humanitāro nozari, tādēļ studijas Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātē bija likumsakarīgs lēmums. Bakalaura darbu rakstīju par Andreja Upīša “Zaļo zemi”, bet maģistra darbu — par rakstnieka agrīnā perioda daiļradi. Vēlāk literatūras apguve kļuva par profesionālu nepieciešamību. Pašlaik gadā vidēji izlasu 60 — 80 grāmatas.
— Skrīveros savulaik ir izveidotas “Zaļās zemes” takas, kas var ieinteresēt lasīt romānu.
— Romānu “Zaļā zeme” mēs izmantojam arī pārgājienos Rīgā, jo tā beigu daļā ir redzama Rīga — Pārdaugava, Āgenskalns, Torņakalns, Daugavas piestātne ar kuģīšiem un laiviņām. Tas ir teksts, ko varam citēt mūsdienās, un cilvēkiem tas ļoti patīk. Kādreiz bija arī kolhozs ar “Zaļās zemes” nosaukumu. Kinofotofonodokumentu arhīvos saglabājies kinožurnāls, tajā redzams sižets, kurā Andrejs Upīts piebrauc automašīnā un viņu sveic kolhoza ļaudis. Staļina laikam tas bija formāls pasākums, cilvēki bija saģērbušies tautas tērpos, un šodien tas izskatās smieklīgi. Bet tā ir vēsture.
Ārkārtīgi dažāds
— Skolēniem “Zaļā zeme” nav piemērota. Kurai auditorijai romāns būtu ieteicams?
— Tas ir darbs, pie kura var atgriezties ar vairāku gadu distanci, un arī es to esmu novērtējis, jo, ja tas jālasa kā kaut kas obligāts un jāiekļaujas termiņos, tad ir grūtības, jo skolā ir arī citi mācību priekšmeti. Tas, manuprāt, ir radījis stereotipu par Andreju Upīti, ka viņš ir liels rakstnieks, taču diemžēl ļoti garlaicīgs un senils. Ja skolās vairāk runātu par Upīša novelēm vai citiem romāniem, piemēram, par romānu “Sieviete” vai “Zelts”, tad priekšstats būtu citāds. “Zelts” ir brīnišķīgs darbs, par kuru skolēniem stundu laikā varētu veidoties diezgan auglīgas diskusijas. Arī viņa noveles ir brīnišķīgas, iespaidīgas, ar ļoti spraigu darbību, atmiņā paliekošas. Upīts ir ārkārtīgi dažāds. Zinu, ka vidusskolās pārsvarā lasa noveles no krājuma “Kailā dzīvība”, skolēni visvairāk zina šos darbus. Bet domāju, ka izlases veidā varēja iekļaut noveles arī no visiem desmit viņa krājumiem, katrs savā ziņā atšķirīgs. Gadsimta sākumā rakstnieks iedvesmojas no Antona Čehova, Upītim ir brīnišķīgs humors par tā saucamajiem mazajiem cilvēkiem, vēlāk novelēs rodas kara motīvs — kopumā izvēle ir liela.
— Vai esat izlasījis visus viņa darbus?
— No prozas visus, arī tādus, kas pēdējoreiz publicēti pirms 100 gadiem. Vienu brīdi pētīju, kas tad īsti nav iekļauts padomju laikā izdotajos kopotajos rakstos, un, ticiet vai nē, no pirmā acu uzmetiena šķiet, ka viss Upīts ir aptverts, tomēr ir darbi, kas ir izlaisti. Vecajā drukā esmu lasījis, pētījis un dažus pārrakstījis. Viņa artava ir tik monumentāla, ka patiesībā nepieciešami vairāki gadi, lai tam visam izmaltos cauri, lai lasīt varētu ar prieku. Upīts vairākas reizes ticis arī cenzēts. Piemēram, lugu “Ziedošais tuksnesis” pagājušā gadsimta 40. gadu sākumā bija paredzēts iestudēt teātrī, taču iestudējuma process tika apturēts, jo lugā ietvertā līdzība varēja tikt interpretēta kā jaunā padomju vara izsmejošā kontekstā. Novelēs, īsprozas darbos ir Pirmā pasaules kara nogales skati, kas sakrīt ar pilsoņu kara laiku Krievijā, un Upīts parāda vairākas laikmeta problēmas. Domāju, ka tā laika padomju varai tas varēja būt nepieņemami.
Pašmācībā apgūst piecas svešvalodas
— Kas jūs fascinē Andreja Upīša personībā?
— Viņa spēja pilnībā nošķirt savu profesionālo dzīvi no personīgās, kā arī lielās darbaspējas. Zinot laikabiedru stāstus, kas fiksēti muzeja pierakstos, tajā skaitā arī viņa mājkalpotāja vēl pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados ir sniegusi ļoti daudz vērtīgu liecību, varu teikt, ka Upīts katru dienu ir strādājis ļoti garas darba stundas. Tur arī rodams izskaidrojums tam, ka viņš darbojies pilnīgi visos literatūras žanros, ieskaitot literatūras vēsturi un literatūras kritiku. Darbu skaitu matemātiski izdalot ar laika sprīžiem, kad darbi tika publicēti, rodas jautājums, pa kuru laiku viņš to visu paguvis paveikt? Fascinē viņa spēja profesionālā līmenī nodoties tam, ko viņš uzskatīja par savu dzīves aicinājumu.
— Cik stundu dienā rakstnieks strādāja?
— Viņš esot cēlies ļoti agri. Par to ir dažādas liecības, dažreiz tiek minēts pat pulksten četros. Rīgas memoriālajā dzīvoklī pamanīsiet, ka visi pulksteņi — gan viesistabā, gan viņa darba kabinetā uz galda — ir apstājušies pulksten piecos. To mēs esam atstājuši kā simbolu laikam, kad viņš sēdies pie rakstāmgalda un sācis strādāt. Upīts ir uzskatījis, ka darbu vislabāk var padarīt agrajās rīta stundās.
— Kā Upītim pašmācībā izdevās apgūt vācu, krievu, angļu, franču un itāļu valodu?
— Domāju, ka tā ir elementāra vēlme izzināt pasauli, kuras tik daudziem pietrūkst pašlaik. Lai cik tas šķistu paradoksāli, bet šajā informācijas un komunikācijas laikmetā cilvēku intereses patiesībā ir ārkārtīgi triviālas un ierobežotas. Ir ilūzija par to, ka “viss ir atrodams”, taču tieši šī pārliecība kavē cilvēkus tiekties uz ko vairāk. Upīts atmiņās ir rakstījis, ka bērnībā vienīgā viņam rodamā daiļliteratūras grāmata bija Aleksandra Puškina kopotās dzejas sējumiņš, viņam arīdzan nebija iespējas doties uz ārzemēm. Pasaules izzināšanu rakstnieks veica ar literatūras palīdzību. Ne velti tulkoto darbu klāsts ir tik dažāds, sākot ar Gistava Flobēra “Salambo” un Aksela Muntes “Stāstu par Sanmikelu”, beidzot ar lielāko daļu šobrīd latviešu valodā esošo Žila Verna piedzīvojumu un ceļojumu romānu. Lai tulkotu šāda veida literatūru, nepieciešamas plašas zināšanas arī vairākās citās jomās, piemēram, vēsturē. Tādēļ uzdrīkstos Upīti dēvēt par nenogurstošu pētnieku, pasaules izzinātāju — un tieši laikmeta apstākļi viņu par tādu radījuši.
Ar pamatskolas izglītību zinātņu doktors
— Pēc pamatskolas ar pašmācībā apgūto Upīts strādājis par skolotāju, tulkotāju, bijis aktīvs sabiedriskais darbinieks, filoloģijas zinātņu doktors, Zinātņu akadēmijas akadēmiķis, ieņēmis augstus amatus. Viņš bija ļoti talantīgs vai arī ļoti daudz mācījās, strādāja sevis pilnveidošanā?
— Šobrīd latviešu literatūras nozarē darbojas daudzi ārkārtīgi talantīgi tulkotāji un atdzejotāji, daļa no tiem raksta arī oriģinālliteratūru. Mums ir arī prasmīgi un erudīti literatūrzinātnieki. Taču šeit es varētu jautāt — vai šobrīd literatūras nozarē ir sastopama personība, kas vienlīdz veikli un kvantitatīvi darbojas gan visos literatūras, gan arī literatūrzinātnes žanros, turklāt vēl tulko no vairākām svešvalodām? Atgādinu, ka 30. gadu sākumā kopdarbā ar akadēmiķi Rūdolfu Egli tapa “Pasaules rakstniecības vēsture” četros sējumos — monumentāls izdevums, kāda latviešu grāmatniecībā pēdējo 80 gadu laikā vairs nav bijis, arī kopš atgūtās neatkarības ne. Ar mūsdienu iespējām izveidot literatūras antoloģijas ir daudz vienkāršāk, taču iedomājieties, kāds darbs Upītim bija jāiegulda tolaik! Domāju, ka šeit apvienojas gan dabas dots talants, gan mērķtiecīga un sistemātiska sevis pilnveidošana.
Iekšējā dzīve sabiedrībai apslēpta
— Kāds Upīts bija kā cilvēks sadzīvē?
— Bieži viņš tiek raksturots kā ļoti nežēlīgs latviešu literatūras kritiķis, bet tas ir stereotips, jo, pētot viņa recenzijas, nākas secināt, ka viņš ļoti daudzus darbus novērtējis pozitīvi un paredzējis tiem klasikas statusu. Mūsdienu izpratnē mēs tos uzskatām par latviešu literatūras neatņemamu sastāvdaļu. Domāju, ka viņš pedantisks un kritisks bijis arī sadzīvē un ģimenes dzīvē. Ļoti bieži muzeja apmeklētāji uzdod tieši personiskus jautājumus par viņa ģimenes dzīvi, un nākas secināt, ka ļoti maz kas ir zināms, jo dienasgrāmatu viņš nav rakstījis, piezīmju kladīšu arī gandrīz nekādu nav bijis, ja ir, tad tajās rakstīts tikai par literatūras procesu. Ģimenes iekšējā dzīve sabiedrībai ir apslēpta. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Lai Upīti neuzskatītu par garlaicīgu, jālasa “Zelts”!

Kategorijas