Gūt mieru un spēku tālākajam gājienam

Valentīna Babre, Pļaviņu novada sociālā dienesta vadītāja un Pļaviņu Romas katoļu draudzes vadītāja

2018. gada 4. aprīlis 00:00

351

Martā aizvadīta Vispasaules sociālā darba diena, un jau vairākus gadus Labklājības ministrija tajā apbalvo izvirzītos labākos sociālos darbiniekus un rīko ikgadējo konferenci. Šoreiz tās tēma bija par profesionālo kompetenču pilnveidi sociālajā darbā, kas nepārtraukti jāattīsta. Ja lielākās pašvaldībās darbs lielākoties sadalīts jomās, ko pārzina konkrēts darbinieks, tad mazākos novados sociālajam darbiniekam nereti jāpārzina visas. Situācijas ir dažādas, un jāspēj tās risināt.
Sociālais darbs nekad nav bijis viegls, un tas ir ļoti specifisks, jo jārod sadarbība ar dažādām cilvēku grupām. Arī klientu attieksme ne vienmēr ir labvēlīga. Ja cilvēkam tikai dod, tad viss ir kārtībā, bet, ja kaut kas nav, kā cerēts, klients var izteikt visu savu neapmierinātību ne tikai par mūsu darbu, bet valstī notiekošo. Tā ir darba specifika, ar ko jārēķinās.
Pati sociālajā darbā strādāju jau 26 gadus un noteikti varu teikt, ka darba šajā jomā nepietrūks. Vispirms jau tāpēc, ka vispārējais dzīves līmenis valstī pazeminās. Laukos cilvēki noveco un paliek vieni paši. Līdz ar to sarežģītāka kļūst aprūpes nodrošināšana. Mājas ir tālu viena no otras, trūkst cilvēku, kuri varētu profesionāli palīdzēt, un dažos gadījumos tas ir neiespējami. Ne visu arī var atrisināt sociālās aprūpes iestādes, jo cilvēks labāk izvēlas dzīvot savā mājā, tāpēc domājam par kvalitatīvu pakalpojuma piesaistīšanu.

Šobrīd sociālais darbs mazāk balstīts uz pabalstu izmaksu, vairāk pakalpojumu sniegšanu, lai cilvēkiem dotu atbalstu un viņi veiksmīgāk iekļautos sabiedrībā. Arī plānotais deinstitucionalizācijas projekts vērsts uz to, tikai vairāk domāts cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Ir prieks, ka daudziem izdodas atrisināt kādu sarežģītu situāciju, bet tas var notikt tikai tad, ja arī pats cilvēks to vēlas. Ja kaut ko dara tikai tāpēc, ka prasa sociālais darbinieks, rezultāta nebūs. Daži vairākkārt “krīt” atpakaļ, citi gadu desmitiem stāv uz vietas. Sociālais dienests visus uzturēt nevar, un palīdzībai vajadzētu būt tikai kā atbalstam kritiskā situācijā. Ir daudz iespēju kaut ko mainīt savā dzīvē, tikai jāgrib. Kopumā skatoties, pabalstu saņēmēji vairāk ir gados vecāki cilvēki, kuriem lielas problēmas sagādā dārgā medicīniskā aprūpe, bet pakalpojumu ziņā vairāk darba ir ar jaunajām ģimenēm ar bērniem. Atbalsta veidi pašvaldībā ir dažādi, tāpēc, kopīgi runājot, var rast risinājumu.
Aizvadīta Klusā nedēļa un Lieldienas, kas vienmēr ir liels notikums arī man. Pļaviņu katoļu baznīcā notika svētku dievkalpojumi, un Otrajās Lieldienās draudze tikās kopīgā pasākumā, kur mūsu priesteris Pēteris Alusiks stāstīja par ceļojumu uz Svēto zemi. Svētkos baznīcā vienmēr ir vairāk cilvēku, un gribētos, lai nāk arī jaunie, kuru šobrīd ir maz.
Lieldienas vienmēr ir gaidīti svētki, un laiks pirms tām ir brīdis, kad vari pārdomāt, kas bijis un ko esi darījis. Jēzus ir upurējis sevi par mūsu grēkiem, tāpēc mums pašiem jākļūst daudz labestīgākiem. Pēdējā laikā dažādu negāciju apkārt ir pārāk daudz, bet ļaunums jau vairo tikai ļaunumu. Ja būtu vairāk pozitīvā, visticamāk, pasaule kļūtu labāka. Arī mana ikdiena ir pārpildīta darbiem, bet, aizejot uz baznīcu, gūstu sirdsmieru un spēku tālākam gājienam. Tā ir bijis jau no bērnības, kad uz baznīcu devos kopā ar vecākiem. Tad sekoja laiks, kad to nedrīkstēja darīt, bet šī ticība tomēr ir saglabājusies.
Neraugoties uz kristīgajām tradīcijām, ģimenē pievēršamies arī laicīgajām. Kad atbrauc bērni un mazbērni, pie mums nāk arī Lieldienu zaķis un meklējam olas, šūpojamies. Ejam laikam līdzi visos svētkos.
Pirmssvētku nedēļā pasaule juta līdzi Krievijas pilsētā Kemerovā notikušās traģēdijas upuriem un viņu ģimenēm. Ugunsgrēkā tirdzniecības centrā gāja bojā vairāk nekā 60 cilvēku. Tā ir liela nelaime, kad cilvēkiem jāsaņemas dzīvot tālāk, jo ne visi vienā dienā nākam pasaulē un ne vienā no tās aizejam. Mēs Latvijā arī piedzīvojām traģēdiju Zolitūdē, un galvenais, lai no kļūdām tomēr mācāmies. Pēc notikumiem Krievijā atbildīgās iestādes pārbaudīs lielākās izklaides vietas arī Latvijā, un, cerams, tas dos lielāku drošības sajūtu.
Joprojām gan notiek tiesāšanās saistībā ar traģēdiju Zolitūdē, līdzīgi kā tas ir par 2009. gada 13. janvāra grautiņiem. Skaļākā lieta ir par Ansi Ataolu Bērziņu, kuram piesprieda nosacītu sodu, bet viņš to ignorēja un aizbrauca uz ārzemēm. Tur viņu arestēja un tagad izdeva Latvijai. Prezidents Raimonds Vējonis paziņojis, ka neapžēlos Bērziņu. Arī es domāju, ka viņam uzreiz vajadzēja pildīt tiesas noteikto. Ja viņš izvēlējās to nedarīt, tagad jāatbild par savu rīcību. Nezin kāpēc daudziem šķiet, ka citur jāievēro likums, bet pašu mājā nē.
Sabiedrības viedokļi par grautiņiem ir dažādi. Tajā brīdī valdošie spēki varbūt aizdomājas, ka valstī kaut kas nav kārtībā un jāmaina, bet šis efekts tomēr ir īslaicīgs. Grūti pateikt, kāpēc tā.
Ir pavasaris, un atkal visā Latvijā deg kūla. Nekad neesmu atbalstījusi šādu rīcību, un žēl, ka cilvēki tā arī nav iemācījušies pastrādāt, lai vispirms sakoptu īpašumus, nevis nodedzinātu pērno zāli. No tā cieš ne tikai daba, bet arī cilvēki un viņu īpašumi. Laikam, kamēr pašu tas neskar, mācības nav.
Aizvadītās nedēļas saulainās dienas radīja vēlmi sākt zemes darbus siltumnīcā. Nedēļas nogale gan parādīja, ka aukstums un sniegs vēl negrib atkāpties. Tomēr labāk, lai sals ir tagad, nevis maijā, kad tas dārzos nodara daudz lielāku postu.
Ar bažām raugāmies Daugavas virzienā, jo sociālā dienesta ēka atrodas pie upes. Saulīte gan ledu pakausējusi, un ceram, ka plūdu nebūs, bet dabā neko paredzēt nevar.

Staburags.lv ARHĪVS

Gūt mieru un spēku tālākajam gājienam

Kategorijas