Ar pavasara brīnumu izjūtu sirdī

2018. gada 29. marts 00:00

486

Aizkrauklietei Inesei Nikoņenokai patīk izprast un izskaitļot lietu būtību. Iespējams, tāpēc nākamo profesiju viņa savulaik izvēlējās saistītu ar finansēm. Jau daudzus gadus Inese gan strādā pavisam citā jomā — sociālajā dienestā. Tomēr analītiskā domāšana noder arī šajā darbā. Šajās dienās Inese svin savu dzīves jubileju.

Analizē un izdomā
Pēc skolas beigšanas Inese vēlējās un arī īstenoja ieceri studēt toreizējā Rīgas Politehniskajā institūtā (tagad — Rīgas Tehniskā universitāte). Ar ekonomistes diplomu viņu pēc sadales nosūtīja darbā uz Aizkraukles sadzīves pakalpojumu kombinātu. Vēlāk Inese sāka strādāt Aizkraukles rajona padomes plānu daļā.
Sociālajā darbā Inese ir jau no 1993. gada, kad vēl tikai veidojās šī joma. Sākumā tā bija rajona padome, tad Aizkraukles pašvaldība.
— Tas bija pilnīgi kas jauns, un sākām šo darbu bez lielām zināšanām un pieredzes. Vēlāk jau arī augstskolas sāka piedāvāt izglītības programmas sociālajā jomā, mācījāmies un daudz apguvām praksē. Paši pirmsākumi bija dažādu pabalstu izmaksas, bet tagad daudz kas mainījies un darbība ir ļoti daudzveidīga. Šī ir joma, kas nepārtraukti attīstās, jo jāiet līdzi laikam, un šobrīd lielākais akcents ir ne tik daudz pabalstiem kā sociālajiem pakalpojamiem dažādām iedzīvotāju grupām, — saka Inese.
Viņa atzīst, ka sociālais darbs bijis kā dzīves piespēlēta nejaušība, kurai viņa teikusi “jā” un palikusi uzticīga visus šos gadus. Darba specifika izprasta no pašiem pamatiem, un tagad viņa ir Aizkraukles sociālā dienesta vadītājas vietniece. Tas vairāk ir organizatorisks darbs, kur Inese var likt lietā savu interesi analizēt un izdomāt, kā visiem kopā paveikt vēl labāk.
Svarīgākais — izzināšanas process
Inese atzīst, ka visās dzīves jomās viņai svarīgākais ir tieši izzināšanas process, iemācīties ko jaunu, izprast, kā veidojas konkrētās lietas.
— Kad esmu izbūrusies cauri, kā noadīt vienu cimdu, par otra adīšanu jau vairs nav lielas intereses, jo zinu, kāds tas būs. Tad gribas atkal kaut ko jaunu, un es kā “speciāliste” varu pamācīt draudzenes, kā to dara. Man kaut kā grūti ilgstoši pievērsties vienam vaļaspriekam. Savulaik dziedāju korī, bet tad arī sev teicu, ka pietiek. Šobrīd vairāk patīk aizbraukt uz kādu teātra izrādi vai koncertu Rīgā. Liela ceļotāja arī nekad neesmu bijusi, bet, kad atgriežos no kāda brauciena, atkal un atkal no jauna pārliecinos, cik skaistā vietā dzīvojam. To saka arī pilsētas viesi, bet paši ikdienā ne vienmēr to pamanām, — stāsta aizkraukliete.
Viena aizraušanās Inesei gan ir nemainīga jau no bērnības — sēņošana. Viņa atminas, kā savulaik vecaistēvs viņu, mazu meiteni, vedis uz mežu un mācījis gudrību gan sēnes atrast, gan neapmaldīties apvidū. Arī tagad viņa labprāt rudeņos, apmeklējot dzimto Daudzevu, dodas sēņot. Vislabāk Inese to dara viena, jo lielākā kompānijā vienmēr satraucoties, lai pārējie neaizmaldās.
— Grūti pateikt, vai esmu apveltīta ar lielo sēņotāja veiksmi, bet pazīstamās vietās grozi nekad nav tukši. Katru reizi kaut kas vienmēr patrāpās. Nezinu, kā būtu svešākos mežos. Sēņošanas sacensībās līdz šim neesmu piedalījusies, bet ar interesi klausos atsauksmes no kolēģu rīkotajiem pasākumiem. Ir apņemšanās šoruden viņām pievienoties, — saka Inese.
Kustību priekam Inese labprāt izmanto trenažieru zāles piedāvājumu Aizkraukles sporta centrā. Vairāk saista tieši vingrošana, un ar šo nodarbi viņa cenšas ieinteresēt citus. Daži arī “aizķeras” uz ilgāku laiku.
Reizē ar dabas atmodu
Dzimšanas diena Inesei ir skaistā laikā — pavasara sākumā. Ne tikai kalendārā, bet arī dabā.
— Satraucošs laiks, neraugoties uz vēl apkārt valdošo pelēcību. Sniega kušana, strautiņu burbuļošana rada pacilājošu noskaņu. Domāju, tieši dzimšanas dienas laiks arī katram cilvēkam ir īpašs. Tas man ir reizē ar dabas atmodu. Pavasara izjūtas varētu salīdzināt ar piektdienu, kad darba nedēļa jau aizvadīta un priekšā brīvdienas. Tad vienmēr ir priecīgi, jo garā un aukstā ziema aiz muguras. Varbūt tāpēc, ka pati esmu pavasara bērns, man visvairāk patīk šī gadalaika ziedi — tulpes, narcises un citi, ko bieži arī saņemu jubilejā, — stāsta Inese.
Šogad dzīves jubileja Inesei iegadījusies tieši pirms Lieldienām. Šajos svētkos viņa allaž cenšas būt ar savējiem Daudzevā vai aizbraukt pie māsas uz Salaspili. Neiztrūkstoša ir arī olu krāsošana, bet Inese smaidot teic, ka viņas augstākie sasniegumi šajā jomā gan esot sīpolu mizas. Tāpēc ar apbrīnu viņa allaž novērtē kolēģes Irēnas Žurzdinas ik gadu krāsotās olas. Katra ir kā mākslas darbs un papildina Lieldienu noskaņu. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Ar pavasara brīnumu izjūtu sirdī

Kategorijas