Pieredzes dēļ pamet komforta zonu

2018. gada 29. marts 00:00

461

Austra Pumpure ir Andreja Upīša Skrīveru vidusskolas 10. klases skolniece. Jauniete nesen piedalījās erudīcijas spēlē “Gudrs, vēl gudrāks”. Pārējo dalībnieku fonā viņa izcēlās ar spilgto ārieni un netipisko vaļasprieku —
raķešu modelēšanu. Puiciskais vaļasprieks ir tikai viena nianse, kas Austru dara tik interesantu. Viņa ir spilgta personība, par kuru vēl dzirdēsim ne reizi vien.

Jāizmanto iespējas
— Kā nonāci Skrīveru vidusskolā?
— Esmu dzimusi Rīgā. Līdz 12 gadu vecumam ar ģimeni dzīvojām tur. Mācījos Rīgas Igauņu pamatskolā. Tā ir mazākumtautību skola, primārā bija latviešu valoda, pirmā svešvaloda — igauņu, otrā — angļu. Tolaik labi zināju igauņu valodu, nu prasmes zudušas. Brālim sākot skolas gaitas, tā bija tuvākā skola, tādēļ secīgi arī es tur sāku mācīties. Pirms četriem gadiem pārcēlāmies uz vecmammas mantojumā atstāto māju Krapes muižā.
Pirmajā gadā nejutu lielu atšķirību starp dzīvi galvaspilsētā un šeit. Vēlāk ievēroju, ka Skrīveros ir mazāks ārpusstundu nodarbību klāsts. Rīgā jauniešiem plašas iespējas piedāvā tehniskās jaunrades nams “Annas-2”. Taču iedzīvojoties atradu daudzas jomas, kurās izpausties, katru dienu ir, kur iet un ko darīt. Vienīgā jūtamā atšķirība ir transporta pieejamībā.
— Nesen tevi varēja vērot televīzijā erudīcijas spēlē “Gudrs, vēl gudrāks” 10. klases otrajā pusfinālā. Kā vērtē savu sniegumu?
— Šī bija otrā reize, kad piedalījos. Pirms pāris gadiem izkritu pirmajā kārtā, šogad tiku tālāk — līdz otrajai kārtai. Raidījumam “Gudrs, vēl gudrāks” pieteicās māsa, tas mani iedvesmoja mēģināt vēlreiz. Būt starmešu gaismā nav mana komforta zona, labprātāk esmu kameras otrā pusē, tomēr man patīk gūt jaunu pieredzi. Šī bija tāda iespēja. Nākamgad plānoju piedalīties vēlreiz. Man patīk sacensties, izjust azartu. Piedalīšanās konkursā galvenokārt ir pieredze, ko citādāk iegūt nevar. Dzīvoju pēc pārliecības, ka skolas gados jāizmanto visas iespējas, kas tiek piedāvātas. Tādēļ piedalos dažādos konkursos un projektos.
Jautājums, kas sagādā problēmas
— Vai pilnveidojies vēl kādā jomā?
— Ar laiku ir, kā ir, februārī un martā notiek daudz olimpiāžu un konkursu. Skolā darbojos robotikas programmēšanas pulciņā. Reizi nedēļā dodos uz Rīgu un apmeklēju raķešu, lidmodelisma un elektronikas pulciņu. Tas ir mans vaļasprieks kopš ceturtās klases. Pirmajā gadā taisīju lidmašīnas, pēc pārcelšanās uz Skrīveriem gadu izlaidu. Kad atsāku, pievērsos raķetēm un daru to joprojām. Ja rokas aug no pareizās vietas, tad prasmes raķešu veidošanā var apgūt. Galvenais ir prast darboties ar instrumentiem, lasīt instrukcijas, radoši domāt un risināt problēmas. Lidmodelismā tiek izveidota lidmašīna, ar kuru var trenēties un tad piedalīties sacensībās, ar raķetēm ir sarežģītāk.
Dzinēji maksā naudu, tādēļ bieži trenēties neiznāk. Galvenās sacensības notiek vasaras sākumā Vaiņodes lidlaukā. Uzvar tas dalībnieks, kura raķete pēc palaišanas gaisā visilgāk krīt lejā — visilgāk paliek gaisā. Kopš nodarbojos ar raķešu veidošanu, esmu izcīnījusi divas trešās vietas, pērn saņēmu arī specbalvu. Es paveicu ko tādu, ko sen neviens no mana kluba nebija darījis — uztaisīju raķetes “Saturn 5” papīra kopiju. Kopiju izgatavošana ir aizraujoša modelisma daļa, tas ir sarežģītāk nekā veidot vienkāršu raķeti. Arī gandarījums ir lielāks. Kopijas var veidot dažādās pakāpēs, gaisā tās atveras, skats ir pasakaini skaists.
— Tas neizklausās pēc tipiska meiteņu vaļasprieka.
— Tiesa. Lielās sacensībās, kurās tiekas dalībnieki no Lietuvas, Igaunijas, Polijas un citām valstīm, sieviešu īpatsvars ir lielāks, Latvijā meitenes par raķešu modelēšanu interesējas maz. Manā klubā esam tikai divas meitenes. Modelēšanā dzimumam nav nozīmes, sacensībās dalībniekus dala vecuma grupās. Man tas ir vaļasprieks, tehniski to var uzskatīt par sportu, jo notiek arī augsta līmeņa sacensības. Arī klasiskā izpratnē var atrast kopsakarību — nākas skriet pa mežu un meklēt vietu, kur lidmašīna piezemējusies. Vēlētos raķešu modelēšanai pievērsties profesionālākā līmenī, taču tas prasa laiku, kurš šobrīd man ir liels deficīts.
Robotikas pulciņā programmējam mini sumo robotu. Sponsors nodrošina gatavus robotu komplektus, ar domubiedriem tiekamies reizi nedēļā un strādājam pie tehniskās puses — programmēšanas. Pērn piedalījāmies sacensībās Rīgā. Man izdevās uzkāpt līdz 13. vietai, taču svarīga nebija izcīnītā vieta, bet atkal jau — gūtā pieredze. Pasākums ir interesants, tur varēja uzzināt daudz jauna, apskatīt dažādus robotus. Man tā bija izklaide. Sevi par pacietīgu neuzskatu, taču modelēšanā un robotikā tā ir neatņemama sastāvdaļa.
Darbojos arī jaunsardzē, piedalos nometnēs. Regulāri apmeklēt nodarbības neizdodas, tās notiek vienā laikā ar nodarbībām mākslas skolā. Tā nu ir sanācis, ka vairākas nodarbes laika ziņā pārklājas, un man nākas veikt izvēli. Nākas piekrist skolotājas teiktajam — jo vairāk dara, jo vairāk var izdarīt. Ja neko nedaru, mani pārņem vainas sajūta.
Nav tā, ka man neatliek laika sev. Brīvajā laikā lasu grāmatas. Esmu apņēmusies izlasīt visas “Harija Potera” grāmatas angļu valodā. Priekšroku dodu oriģinālvalodai, tulkojot mainās vai pat pazūd svarīgas nianses. Šo mācību guvu, izlasot Rika Riordana grāmatu “Pērsijs Džeksons”. Tur bija daudz netulkojamu joku, kas latviešu valodā pazustu.
— Uzskati sevi par tipisku skolnieci vai tomēr tādu, kas dzīvo ārpus rāmjiem?
— Rodas jautājums — kas ir klasisks jaunietis? Protams, pastāv stereotipi, tomēr mēs katrs esam citādāks — īpašs un interesants. Piekrītu, man patīk darīt dīvainas lietas, nodarboties ar tā saucamajām “zēnu lietām”, varbūt tādēļ izceļos un šķietu citādāka nekā vairums.
Piedaloties dažādos konkursos, anketās atkārtojas jautājums — kā es sevi raksturotu? Šis jautājums man vienmēr sagādā problēmas. Man patīk domāt, un ceru, ka esmu interesants cilvēks, kas labprāt piekrīt trakām idejām.
Katrai paaudzei savas priekšrocības
— Kur tu sevi redzi pēc gadiem pieciem?
— Tas ir sarežģīts jautājums, jau trīs gadus mēģinu rast uz to atbildi, un nekā. Līdz šī gada sākumam biju diezgan droša, ka studēšu inženierzinātnes, taču fizikas priekšmets katru gadu kļūst sarežģītāks. Tas liek pārdomāt manu izvēli. Par savu atkāpšanās ceļu uzskatu programmēšanu, tā ir joma, kurā es visu saprotu, un darba tirgū tā ir pieprasīta. Mani interesē arī operatora profesija, labprāt atrastu kādus papildu kursus un iedziļinātos tajā vairāk. Izvēloties profesiju turpmākajai dzīvei, balstīšos uz savām prasmēm, izvēlēšos to, kas man padodas, jo gadiem mocīties nevēlos. Pagaidām es nevaru konkrēti atbildēt, ko vēlos darīt nākotnē, esmu atvērta visam jaunajam un vēl nezināmajam. Mūsdienās jauniešiem ir priekšrocības, salīdzinot ar skolēniem pirms gadiem desmit un vairāk. Ar brāli esam par to runājuši un salīdzinājuši pieredzes. Brālis ir par mani vecāks, viņam jau ir sava ģimene. Man ir vairāk iespēju paplašināt zināšanu apvārsni, šīs iespējas nedrīkst neizmantot. Taču tam līdzi nāk “slēptie nodokļi”. Vecākās paaudzes pārmet, ka mācīšanās process ir vienkāršāks mūsdienu tehnoloģiju dēļ, tomēr grūtības sagādā informācijas filtrēšana. Liela problēma ir viltus ziņas, kas kropļo informāciju. Nepieciešama kritiskā domāšana, prasme izvērtēt. Dažādus laikus salīdzināt ir grūti, agrāk daudz kas bija vienkāršāk. Katrai paaudzei bijušas savas priekšrocības un grūtības.
— Vai daudzpusīgums ir raksturīgs jūsu ģimenei?
— Vecāki nodarbojas ar tautas mūziku. Abi spēlē kapelā “Hāgenskalna muzikanti”. No bērnības vēl atceros mēģinājumus viesistabā un braucienus uz koncertiem. Tētis strādā Latvijas Nacionālajā kultūras centrā ar nemateriālo kultūras mantojumu. Mamma darbojas biedrībā “Skaņumāja” un raksta projektus. Vecāki ir daudzpusīgi, tētis ir arī galdnieks. Mājās mums ir darbnīca, kurā tiek gatavoti mūzikas instrumenti. Agrāk viņš bija juvelieris, līdz ar to arī man ir pieredze rotu darināšanā. Esmu gatavojusi saktas un dažādus piekariņus. Ietekmējoties no šīs pieredzes, izvēlējos savu zinātniski pētniecisko darbu rakstīt par senlatviešu gredzeniem. Manuprāt, esmu ietekmējusies un dažas lietas pārņēmusi no abiem vecākiem. Rokām darinātu lietu mīlestība ir no tēva. Vēl tagad atceros, kā bērnudārza gadatirgum kalām zvaniņus. Jau toreiz man tas viss ļoti patika! Mamma agrāk bija maketētāja, tas veicināja interesi par datorpasauli un dažādām programmām. Otrajā klasē piecirtu kāju un teicu, ka mācīšos mūzikas skolā. Man ļāva izvēlēties instrumentu. Svārstījos starp bungām un ģitāru, izvēlējos otro. Vēlāk ģitārspēli nomainīju ar klavierēm, vēl pēc laika — no mūzikas skolas pārgāju uz mākslas skolu. Vadoties pēc noskaņojuma, varu nedaudz uzspēlēt, pamati man ir, taču uz mūziku netiecos.
Līdzīga Liepājas krustmātei
— Tev nepatīk būt publikas priekšā, taču visa sabiedriskā dzīve tā paiet?
— Tas ir dīvaini. Man nepatīk publiski uzstāties, kameru priekšā jūtos neērti. Man sākas tāds kā lampu drudzis, dreb rokas. Taču apkārtējie teic, ka man sanāk un vajadzētu to darīt biežāk.
— Vai tici, ka cilvēkiem ar vienādu vārdu piemīt kopīgas iezīmes?
— Vārds man dots par godu vecvecmammai, lai gan slavenajai Liepājas krustmātei Austrai (latviešu mūziķe un dziesmu izpildītāja Austra Pumpure) esot paticis domāt, ka vārds dots viņai par godu. Piekrītu, ka cilvēki ar vienādiem vārdiem ir līdzīgi. Pazīstot vairākus vārdabrāļus un vārdamāsas, par to nācies pārliecināties. Konkrēti par Austrām grūti teikt, vecāki teic, ka esmu tāda pati kā Liepājas Austra — liela un nešpetna.
— Tuvojas Lieldienas. Vai ievērosi tradīcijas un dažādus svētku rituālus?
— Noteikti ar ģimeni svētku priekšvakarā krāsosim olas, izmantosim visu, ko var atrast dārzā un mežā. No rīta būs olu kaujas un cietušo olu ēšana, pēc tam šūpošanās. Tā kā vecākiem ir interesantas profesijas un vaļasprieki, latvju godos nācies darīt daudz ko. Sākot ar dažādām Jāņu spēlēm, līdz pat budēļos iešanai pašā Rīgas centrā. Ik gadu kopā svinam tradicionālos latviešu svētkus — Lieldienas, Līgo svētkus un Ziemassvētkus. Kādā sastāvā, tas ir cits jautājums, mūždien kāds klīst apkārt pa pasauli. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Pieredzes dēļ pamet komforta zonu

Kategorijas