Staburags.lv ARHĪVS

Dzīve lauku sētā. 3. sērija (marts)

Ināra Sudare

2018. gada 27. marts 00:00

292
Dzīve lauku sētā. 3. sērija (marts)

Turpinām 30. janvārī iesākto seriālu “Dzīve lauku sētā”. Galvenajās lomās — Dace Sirmā un viņas draugs Tomass Šārps, kuri pirms diviem gadiem atgriezās no Anglijas un saimnieko Vietalvas pagasta “Jelgaviešos”.  Pirms gada seriālam pievienojās arī Daces brālis Ivars. Epizodiskā ieskatā Dace katru mēnesi stāsta  un dalās pārdomās par  svarīgāko viņu lauku sētā. Ar savu piemēru jaunie uzņēmēji grib iedrošināt arī citus jauniešus atgriezties dzimtenē un sākt saimniekot laukos.

Paldies Gatim!
Tas nu ir noticis. Esam kļuvuši par 300 vistām bagātāki. Marta sākumā jaunajām iemītniecēm devāmies pakaļ uz  hibrīdvistu audzētavu Lietuvā. Bijām iecerējuši to darīt ar tēta busiņu, bet, visu izmērot, secinājām, ka tas tomēr ir par šauru, lai vienā reizē atvestu visas iemītnieces. Bet, paldies Dievam, pasaulē ir daudz labu cilvēku, piemēram Gatis Rebāns, kurš bija tik jauks un aizdeva mums savu superīgo busiņu. Protams, liels paldies arī mūsu tētim Aldim Sirmajam, kurš palīdzēja nogādāt mūsu “lietuvietes” jaunos “apartamentos”. Lai gan cenšamies būt patstāvīgi un ar grūtībām cīnīties paši, ir reizes, kad vajadzīga citu palīdzība. Tāpēc esam pateicīgi, ka mums apkārt ir tik izpalīdzīgi cilvēki, kuri sniedz palīdzīgu roku tad, kad tā mums visvairāk vajadzīga.
Vislielākā
piesardzība
Vistu pārvešanai uz jauno dzīvesvietu bija vajadzīgi vairāk nekā 30 būru. Nedomāju, ka viņu pārkraušana no viena būra otrā būs tik ilga — ap divām stundām. Mūs fermā nelaida. Ievērota vislielākā piesardzība, lai netiktu ievazāta kāda infekcija. Arī mūsu busiņu dezinficēja — to nopūta ar dezinfekcijas līdzekli pirms iebraukšanas fermas teritorijā. Bijām priecīgi redzēt, ka biodrošībai pievērsta tik liela uzmanība — arī putni vakcinēti pret dažādām slimībām, kas samazina viņu saslimšanas risku. Vēlāk jau viss ritēja kā pa sviestu. Vistas mūsu būros jutās ērti un sveikas un veselas ieradās savā jaunajā mājvietā. Vienīgi aromāts gan no viņām  nebija īpaši patīkams — kad busiņš brauca ātri, to nevarēja just, bet katra apstāšanās pie luksofora lika mūsu acīm asarot.
Kā jaunpienācējas pirmajā dienā jutās jaunajās mājās, var apskatīt arī video mūsu “Facebook” vietnē “ferma dabas garša”. Lai gan ārā valdīja sals, vistu mājā temperatūra bija +20 grādu, un vistas jutās kā kūr­ortā — dienu pavadīja, gozējoties saulītē un sēžot smilšu vannā. Pašlaik vistu māja ir mūsu lielā siltumnīca, ar kuru esam ļoti apmierināti. Šādu turēšanas veidu izvēlējāmies, ietekmējoties no mūsu kolēģiem ASV un Zviedrijā. Ja sil­tumnīcā ir dziļie pakaiši, laba ventilācija un pietiekams skaits putnu, vistiņas tajā jūtas labi.
Ļoti ēdelīgas
Tiesa, ar vecajām vistām jaunpienācējas kopā nelaidām, jo tās pret jauniņām parasti ir ļoti nežēlīgas — baidās zaudēt savu ietekmes zonu. Siltumnīcu esam pārdalījuši divās daļās: vienā pusē jaunās, otrā — vecās. Vistas viena otru redz, bet klāt netiek. Ceram, ka ar laiku “mūri nojauksim”. Pagaidām no jauniņajām nav nekādas atdeves, taču ēd viņas ļoti daudz — dienā apēd ap 40 kilogramu barības. Šobrīd tās ir 4 mēnešus vecas, ceram, ka jau pēc mēneša sagaidīsim pirmās olas. Domājam, ka tad pircējiem varēsim piegādāt ap 200 olu kastītēm nedēļā.
To, ka tuvojas Lieldienas, jutām, jau trīs nedēļas iepriekš. Telefons zvanīja vienā laidā — visi gribēja laikus aizrunāt oliņas un svētku dēļ pasūtīja vairāk nekā parasti. Diemžēl daudziem  nācās atteikt. Tagad lūdzam vistiņas, lai mūs nepieviļ, un ceturtdien varam izpildīt pircējiem doto solījumu.
Pavasaris olā
Taču tie jau vēl nav visi jaunumi. Mūsu inkubatorā  izšķīlušies vairāk nekā 30 cālīšu! Paši sev turam La bresse šķirnes vistiņas, kuru cālīšus arī inkubējam savā inkubatorā. Šo šķirni izvēlējāmies tāpēc, ka vistas ir labas dējējas un gaiļi dod salīdzinoši daudz un garšīgas gaļas.
Aukstā laika dēļ cālēni  mums ir priviliģētā kārtā — dzīvo viesistabā lielā kastē. Cāļu inkubēšana gan nav ekonomiskākā nodarbe, taču kas tā ir par neizsakāmu sajūtu, kad dzirdi, ka oliņā kaut kas čiepst. Un tad viņi šķiļas. Tā ir tāda sirdsprieka terapija, kas cilvēkā vairo pozitīvismu. Mums cālēni ir kā pavasara vēstneši, tāpat kā no zemes dīgstošās Tomasa iesētās tomātu un paprikas sēkliņas.
Šomēnes vairāki zemnieki iegādājās mūsu La bresse šķirnes vistu oliņas, lai arī tiktu pie cālīšiem un piedzīvotu radīšanas prieku. Tas deva mums iespēju iepazīties arī ar citiem zemniekiem, kuri iztiku pelna savā fermā. Bija interesanti paklausīties cilvēku stāstos un padalīties pieredzē, jo dažreiz ir brīži, kad liekas, ka tevi vienīgo piemeklē likstas. Taču, dzirdot citu cilvēku stāstus, saproti, ka problēmas ir dzīves sastāvdaļa — galvenais ir nepadoties un turpināt iesākto.
Mūsu prioritāte — vistkopība
Kad sākām saimniekot savā fermā, mums bija daudz un dažādu ideju, kuras vēlējāmies īstenot, taču pēc dažām neveiksmēm sapratām, ka sākumā jāizvērtē savas iespējas un apstākļi, pirms kaut ko sākt. Piemēram, tā kā esam lieli lavandas mīļotāji, domājām, ka labs bizness varētu būt lavandas ziedu audzēšana tējām un kosmētikai. Iestādījām lielu lavandas lauku, kurš izskatījās brīnišķīgi un ziedi smaržoja debešķīgi. Taču mēs nepadomājām, kā šie skaistie augi pār­-
ziemos — mūsu zeme ir tādā kā aukstuma bedrē, kur krājas auksts un mitrs gaiss, kas lavandām ir lielākais ienaidnieks. Protams, arī pirmā ziema nebija saudzīgākā — decembrī iestājās silts laiks, pēc kura sekoja liels aukstums un visas mūsu skaistās lavandas nosala. Tad arī sapratām, cik liela uzmanība jāpievērš laika apstākļiem un zemes lokācijas vietai. Pēc ilgām pārrunām un dažādu grāmatu lasīšanas secinājām, ka visdrošāk sākt ar dējējvistām — olas ēd visi, vistas ir ļoti izturīgas un patstāvīgas, turklāt mums bija atbilstošas ēkas to audzēšanai. Protams, nedrīkst aizmirst par biodrošību, labu ēdināšanu un aizsardzību no plēsējiem, lai sāktu vistu biznesu.
Pašām sava māja
Mūsu aprīļa uzdevums ir uztaisīt vistu vasaras māju, kas tiks iekārtota vecā dzīvojamajā vagoniņā. Tā kā mums ir svarīgi, lai vistas būtu ganībās un tiktu audzētas pēc iespējas dabiskāk, esam atraduši labu risinājumu — pa nakti tās gulēs vagoniņā, bet no rīta tiks pārvietotas uz svaigu zāli, kur savu dienu pavadīs, rušinoties, ēdot zāli un kukaiņus un skraidot apkārt. Lai izvairītos no nevēlamiem plēsēju uzbrukumiem, apkārt vagoniņam tiks novietots elektriskais tīkls, kurš pasargās mūsu daiļās dējējas. Cerams, ka jau nākamajā sērijā jums varēsim parādīt mūsu garadarbu un padalīties pieredzē mobilās vistu mājas celšanā. ◆