Par 1941. un 1949. gada notikumiem jāstāsta nākamajām paaudzēm

2018. gada 27. marts 00:00

219

Par 1941. un 1949. gada notikumiem jāstāsta nākamajām paaudzēm

Aizvadītajā nedēļā gan Latvijā, gan pasaulē bija daudz interesantu notikumu, kas pievērsa manu uzmanību, arī paša dzīvē darāmā netrūkst.
Sen vairs nestrādāju algotu darbu, esmu pensionārs, taču manas dienas ir saplānotas vēl spraigāk nekā tolaik, tagad brīva laika tikpat kā nav. Aizvadītajā nedēļā sākās astronomiskais pavasaris, tas mani iepriecina — kļūst arvien gaišāks, siltāks, un varēs pavadīt vairāk laika ārā, kustoties, strādājot savā īpašumā. Mana pārliecība — lai saglabātu možu garu, cilvēkam pēc iespējas vairāk jākustas, nedrīkst “iesūnot”.
Svētdien, 25. martā, visā Latvijā bija daudz atceres pasākumu, kuros pieminēja komunistiskā genocīda upurus, pulcējās piemiņas vietās un nolika ziedus, kavējās pārdzīvojumos. Arī es noliku ziedus pie piemiņas akmens “Tiem, kas nepārnāca” Aizkraukles pagastā, ar katru gadu mūs kļūst arvien mazāk, kas izsūtījumu piedzīvojuši. Manu ģimeni izsūtīja 1941. gada jūnijā, man tolaik bija trīs, māsai Taigai — septiņi gadiņi. Mātes ar bērniem nošķīra no vīriem, mani vecāki pēc tam vairs nekad nesatikās. Dzīvojām Madonas rajona Kusas pagasta “Kalna Kaņepēnos”, kur mana ģimene saimniekoja, taču arī pēc daudziem gadiem man nav vienprātīgas atbildes par principu, kuras ģimenes iz-
sūtīja, kuras kaut kā “izlāpījās” un kāpēc. Izveda gan turīgus saimniekus, gan tādus, kuriem tik vien bija, cik mugurā, acīmredzot bija noteikts skaits, cik no kura pagasta jāizved, tad nu attiecīgi tā arī rīkojās. Visu, kas notika ar manu ģimeni, ar daudziem tūkstošiem tautiešu, paturu prātā, atmiņas vienmēr ir dzīvas, it kā tas būtu noticis vakar, taču nedzīvoju ar naida vai pārestības sajūtu sirdī. Ko tas dotu? Pašam tikai būtu grūtāk dzīvot ar tādu nastu. Lepojos, ka neesmu bijis nevienas partijas biedrs, esmu spējis veiksmīgi no tā izvairīties, lai gan amats tolaik to pieprasīja.
Domāju, par 1941. un 1949. gada notikumiem arvien jāstāsta nākamajām paaudzēm, lai viņi zinātu, kas noticis ar cilvēkiem, ar senčiem, lai izprastu, kāpēc Latvija ir veidojusies tāda, kāda tā ir šodien. Šodien piedzīvojam to, ka tūkstoši paši labprātīgi aizbrauc un pamet šo valsti, vajadzētu panākt, lai atgriežas, pretējā gadījumā valsts izputēs. Ko lai dara, ja valsts nav radīta, lai cilvēks te atgrieztos, dzīvotu, strādātu, spētu uzturēt ģimeni un audzināt bērnus? Tie, kuri dzimuši svešumā, diez vai kādreiz atgriezīsies, tā paaudze jau zudusi, jo tur ir nesalīdzināmi labāki sadzīves apstākļi, nav tik daudz grūtību kā pie mums. Ir tik daudz jomu, kas Latvijā nav sakārtotas, kaut vai visa birokrātija, kādi ir apstākļi, lai cilvēks sāktu nodarboties ar uzņēmējdarbību? Igaunijā šķēršļu ir krietni mazāk, radīti labvēlīgi apstākļi cilvēkam, kurš savā valstī vēlas strādāt, radīt darba vietas un maksāt nodokļus. Iestājoties Eiropas Savienībā, regulu, direktīvu un dažādu prasību kļuvis tik daudz, ka zemnieks paša audzētu ruksi vairs mājās nedrīkst nokaut! Vai tas ir prātīgi?
Latvijas Politiski represēto apvienība rosina Latvijas proklamēšanas 100. gadadienā piešķirt politiski represētajiem vienreizēju 100 eiro lielu pabalstu. Patlaban politiski represētā statuss Latvijā ir aptuveni 13 000 cilvēku, no kuriem lielākā daļa cietusi no komunistiskā režīma. Apvienības pārstāvji rosina, ka labāk būtu, ja šādu pabalstu izmaksātu no valsts budžeta, taču, tā kā valsts budžets šim gadam jau pieņemts, tāpēc uzrunātas pašvaldības un darbs pie ierosinājuma turpinās. Protams, atbalstu šo ieceri, ceru, ka to izdosies īstenot, jo katrs eiro ir svarīgs, domāju, visiem politiski represētajiem, ne tikai man.
Starptautisks notikums, kam bija pievērsusies un sekoja līdzi visa pasaule, bija Krievijas prezidenta vēlēšanas. Tas, ka ar 76,67% balsu pārsvaru uzvarēja līdzšinējais prezidents — līderis Vladimirs Putins, man nesagādāja ne mazāko pārsteigumu. Domāju, šo iznākumu jau paredzēja pirms vēlēšanu kampaņas sākuma. Vai tas ko mainīs Latvijas un Krievijas savstarpējās attiecībās — grūti spriest, droši vien nekas būtiski nemainīsies. Pozitīvi vērtēju mūsu Valsts prezidenta rīcību, nosūtot apsveikumu, kurā Raimonds Vējonis Vladimiram Putinam novēl, lai Krievijas prezidenta darbs sekmētu visas Krievijas tautas labklājību, kā arī paudis cerību uz abpusēji labvēlīgu Latvijas — Krievijas kaimiņattiecību attīstību. Tā ir normāla diplomātiska prakse, tā tam būtu jābūt.
Svētdien Latvijā un daudzviet citur pasaulē notika pāreja uz vasaras laiku, kad pulksteņa rādītājus pagriezām vienu stundu uz priekšu. Lai gan Latvijā vasaras laiks pirmo reizi tika ieviests 1981. gadā, manuprāt, šī tradīcija “grozīt” pulksteni uz priekšu un atpakaļ būtu jābeidz. Cilvēka organisms tomēr pierod pie viena bioritma, esam līdzsvarā, jūtamies labi, bet pie šīs pārejas ir jāpierod vairākas nedēļas, man šķiet, ka tas nav vajadzīgs.
Aizvadījām Pūpolsvētdienu, un visa šī nedēļa paies Lieldienu gaidās, priecīgā svētku noskaņojumā. Novēlu, lai pavasaris ikvienam atnāk ar možumu, darba sparu un lai nostabilizētos finansiālā situācija, tad dzīve būtu daudz mierīgāka un labvēlīgāka.

Staburags.lv ARHĪVS

Par 1941. un 1949. gada notikumiem jāstāsta nākamajām paaudzēm

Kategorijas