Ar Sibīrijas sīkstumu. Latvijā!

2018. gada 23. marts 00:00

Skaidrīte Svikliņa Seces pagasta “Skārdos” mani sagaida smaidīga un ņipra. Tādu viņu atminos vienmēr, un man jāpārjautā: jums tiešām jau 91 gads? “Nē, tikai 19!” nosmej viņa. Skaidrītei bija tikai nedaudz vairāk par deviņpadsmit, kad pirms vairākiem gadu desmitiem —
1949. gada 25. martā — sākās viņas ceļš uz Sibīriju.

“Tev vairāk šo zemi neredzēt!”
To vēso un drūmo marta piektdienas rītu Skaidrītes kundze atminas arī pēc tik daudziem gadiem. Ap pulksten puspieciem ‘‘Ļūdānu” māju, kas bija un aizvien ir viņas ģimenes mājas, iemītnieki pamodās no skaļas klaudzināšanas pie durvīm. No nelūgtajiem viesiem mājinieki pazina secieti Grundšteinu, bija vēl divi skolotāji, zaldāti un partordze. Viņa Skaidrītes tēvam, kuram tobrīd bija 70 gadu, uzkliedza: “Tev vairāk šo zemi neredzēt!” Torīt viņi nenojauta, kas viņus sagaida. Tāpat neviens nevarēja paredzēt, ka savās mājās un Latvijā viņi tomēr vēl atgriezīsies. Pēc vairāk nekā septiņiem gadiem. Visi trīs — Skaidrīte, tēvs, viņas jaunākais brālis Ilgonis, kuram tobrīd bija 13 gadu.
Ērgļu ģimenē (Skaidrītes jaunības uzvārds ir Ērgle — aut.) bija četri bērni. Vecākā māsa Mirdza jau bija savā dzīvē, viņu neizsūtīja. Brālis Auseklis 1943. gada pavasarī bija iesaukts vācu armijā, taču līdz frontei netika — viņš tā paša gada vasarā Bolderājā noslīka. Mēnesi pirms kara beigām — 1945. gada aprīlī — nomira Skaidrītes mamma.
“Mēs skaitījāmies kulaku saimniecība, brālis bija iesaukts vācu armijā. Tolaik neko vairāk nevajadzēja, lai mūs atzītu par tautas ienaidniekiem,” saka Skaidrītes kundze. “Kara laikā viss bija izputināts, arī mēs bijām devušies bēgļu gaitās uz Kurzemi. Visa tauta tolaik nupat kā tikai sāka atdzīvoties, arī mums nekā daudz nebija. Atceros, tajā naktī bija iemērkta veļa, prasīju, lai atļauj to slapju paņemt, lai tēvam vismaz būtu lieka drēbju kārta.”
Pēckara bizness
Skaidrīte smej, ka viņa izdzīvot pratusi vienmēr, un pēc šī laika mērauklas tiktu atzīta par spekulanti. Noskatījusi, ka Jaunjelgavā tirgū pārdod ābolus, sviestu, un nospriedusi — jāpamēģina man arī! Tante, kura dzīvojusi Koknesē, pamudinājusi: ved uz Rīgu! “Mums mājās bija divas gotiņas, pārcēlos pār Daugavu un Koknesē no vietējiem zemniekiem sapirku krējumu un sviestu, un ar trijām lielām somām katru nedēļu braucu uz tirgu Rīgā,” atminas viņa. “Nākamajā pavasarī jau bija nauda, par ko nopirkt sēklu un sākt saimniekot.”
Arī dienu pirms liktenīgā marta vakarā bijusi doma braukt uz Koknesi, tur palikt pie savējiem un otrā rītā braukt uz Rīgu. Taču Daugava bijusi tik šaubīga — ne ar zirgu, ne laivu pāri netikt, tāpēc atgriezusies mājās. Vakars pagājis, kopā ar kaimiņu Švampānu Veltu darinot rokdarbus. Svešinieki, kuri marta rītā ieradās “Ļūdānos”, noprasījuši: “Kur vazājies iepriekšējos divus vakarus?” Tātad māju jau iepriekš novēroja.
Pēdējais saulriets Latvijā
Kad ātrumā mantas bija sakravātas, māsas vīram lika iejūgt zirgus un visus aizvest uz Pučiņām. Tur jau bija apkārtnes kaimiņi — Pumpas, Šļakāni, Kārliešu ģimene. Dubļi, sniegs, ceļš slikts, un mašīna iebraukt nevarēja, tāpēc kaimiņiem lika sajūgt zirgus un visus “kulakus” nogādāt vairākus kilometrus līdz pagasta centram. “Mums lika stāvēt ar seju pret pagastmāju, kas bija tagadējā Seces skolā,” stāsta Skaidrītes kundze. “Es demonstratīvi nostājos ar muguru pret ēku un paziņoju: es labāk skatos uz zirgiem nekā uz tiem liekajiem ģīmjiem, kas lūr pa logiem! Man par sevi bail nebija. Par tēti un brāli gan baiļojos...”
Neviens nepaskaidroja, kur un kāpēc vedīs. Taču nojauta bija, jo neba pirmā izvešana, ko latviešu tautai nācās piedzīvot. Tālāk ceļš mašīnās līdz Daudzevas stacijai. Visus sasēdināja vagonos, kuros bija čuguna krāns un spainis. Un svētdienas rītās sākās ceļš pretī nezināmajam… “Rēzeknē mums lēca saulīte. Pēdējā Latvijā…” atminas seciete. “Pirmo reizi no vagona mūs izlaida Veļikije Lukos, Pleskavas ap-
gabalā. Turpat uz perona nokārtoties. Raibā rindā — vecs vai jauns, liels vai mazs. Mums palaimējās ar pavadoni, ukraiņu tautības vīru, kurš pret mums labi izturējās un noteica: es nezinu, vai arī mana ģimene nedodas šādā pašā ceļā…”
Skaista, bet ne mīļa
Ceļš caur Urāliem, skaistā kalnu daba un sajūta, ka vilciens trauc pār koku galotnēm — tas viss spilgti palicis sirmās kundzes atmiņā. “Sibīrijā daba ir skaista. Tikai ne mīļa,” nosaka viņa.
No vilciena viņi izkāpa 8. aprīlī Nazivajevskas stacijā Omskas apgabalā, tālāk sekoja ceļš uz Tjukalinskas apgabalu. “Sabrauca mašīnas, un mūs izrīkoja kā vergu tirgū: šis tajā, tas — tajā mašīnā. Mums atkal palaimējās, jo visi trīs netikām izšķirti,” saka Skaidrītes kundze. “Buļļu pajūgā mūs nogādāja pie kādas krievu ģimenes, kurā bija vecāki un divi dēli. Pāris kvadrātmetru mazajā istabiņā, kurā visiem septiņiem vajadzēja ietilpt, mums jau bija uztaisīta koka lāviņa. Tēvs ar brāli iekārtojās uz tās, es — uz grīdas. Ja pašiem bija, ko paklāt apakšā, labi, ja nē — guli uz plikas lāviņas. Naktī dzirdu, kaut kas no griestiem krīt: pak, pak. Blaktis! Nu kāda te gulēšana!”
Vēlāk dabūjuši atsevišķu istabiņu citā mājā. Caurstaigājamu. Taču ar brāļa palīdzību un tēva padomu nākamajā gadā tai uztaisīta atsevišķa ieeja un priekšnams — no zariem savīta pamatne sienām, tās apmestas ar glīzdu. Sava pils gatava!
Protams, Sibīrijā smagi strādājuši. Skaidrīte ziemu strādājusi meža un transportēšanas darbos, vasaru — ķieģeļu ceplī, savukārt brālis lielā mucā vedis būvniekiem ūdeni.
Sibīrijas mamma
Vēlāk Skaidrīte aizsūtīta darbā uz citu kolhozu. Tur meklējusi pajumti, un kāda latviešu ģimene no Sēlpils piedāvājusi: “Nāc pie mums! Mēs esam trīs ģimenes divistabu dzīvoklī, pietiks vietas tev ar!” Divistabu dzīvoklī bijis vien tik rūmes, ka naktī visi septiņi gulētāji no viena sāna uz otru varēja pagriezties tikai tad, ja griezās visi reizē. Mazs stūrītis bija atvēlēts plītiņai, drēbes glabāja zem lāviņas. “Šīs ģimenes mamma no Sēlpils puses kļuva par manu Sibīrijas mammu,” saka Skaidrītes kundze. “Ar viņiem visu laiku sazinājos, kad atgriezāmies. Tagad vecie saimnieki miruši, bet aizvien sazvanos ar viņu vedeklu.”
No māsas atsūtītās dzijas Sibīrijā adīti rakstaini cimdi, par ko vietējie brīnījušies. Tāpat sākumā bijuši neizpratnē par latviešu ideju ar mēsliem mēslot zemi, nevis gāzt tos ezerā, kā vietējie bija darījuši līdz šim. “Sibīrijā visur ir melnzeme,” atminas seciete. “Ja vasarā ar baltu blūzi mugurā aizgāji līdz tirgum, atnāci pelēkā. Zeme put. Pavasarī un vasarā tā ir slidena kā glīzda.”
Iztikšana visiem bijusi knapa. Skaidrīte atminas, ka rudenī nopirkusi divpadsmit kilogramu sviesta, tas ziemā bijis vienīgais aizdars. “Laikam mani tas Sibīrijas bads tomēr īsti neizmācīja,” nosaka viņa. “Visi aizdaram lietoja idras eļļu — Sibīrijā bija tāds augs, no kura spieda eļļu, bet es to nevarēju ieēst.”
Viņa atminas arī Sibīrijas bargās ziemas, kad bijis pat mīnus 40 grādu. Reiz sievas aizbraukušas uz blakus ciemu lopiem pēc siena, bet sācies putenis. Vietējās teikušas, ka aši jābrauc mājās, jo bijis kāds gadījums, ka neatgriezušies ne cilvēki, ne zirgi — visi ieputināti un atrasti vien pavasarī.
Zābakus nopirka, tātad bēgs
Kā Sibīrijas ciemā izturējās pret latviešiem? “Lielākoties normāli, jo te bija daudz iebraucēju, īpaši ukraiņu, kuri bija izsūtīti uz Sibīriju. Daži gan bija tādi, kuri mūs saukāja par fašistiem un dzimtenes nodevējiem. Nē, es nekad neesmu savu dzimteni nodevusi!” saka Skaidrītes kundze.
No Sibīrijas laika viņa atminas arī kādu gluži vai kuriozu, kaut tolaik smiekli nenāca — viņa no cita latvieša nopirkusi hroma zābakus, jo tie viņam bijuši par mazu. Tas paziņots vadībai, un secinājums bijis viens: zābakus nopirka, tātad bēgs! Līdz ar to katru vakaru kādu pusgadu viņai vajadzējis iet atzīmēties, ka aizvien ir uz vietas.
“Mēs vēl brauksim mājās”
Sibīrijā Skaidrīte arī apprecējusies. Pirms izsūtīšanas iepazinusies ar Imantu, kuram radi dzīvojuši netālajos “Skārdos”. Kopā uz vienu otru ballīti aizgājuši. Imantu 1949. gada jūlijā arestēja, viņš izgāja čekas pagrabus un vēlāk aizsūtīts strādāt vara raktuvēs Karagandā. Skaidrītei viņš rakstīja vēstules. Pēc Staļina nāves ieslodzītos izlaida, bet Latvijā Imants nedrīkstēja atgriezties. Viņš brauca pie Skaidrītes. No viena cietuma viņu pārveda uz otru, līdz tika līdz Omskas apgabalam. Tur 1955. gadā viņi apprecējās.
Imantu oficiāli atbrīvoja 1956. gada oktobrī. Skaidrītes un Imanta dēlam Jānim tad bija tikai dažas dienas. Skaidrīti, Ilgoni un viņu tēti atbrīvoja tā paša gada decembrī, taču jaunā ģimene baidījās ar tik mazu bērniņu mērot tālo ceļu uz mājām. Skaidrīte atminas, ka tēvs tajā decembrī bija smagi slims, viņam bija plaušu karsonis. “Arī es bērnībā biju tik smagi izslimojusi plaušu karsoni, ārsts pat teica: šī skolā neatgriezīsies…,” stāsta viņa. “Mamma man iedeva svaigus govs mēslus ar siltu pienu, un es piecēlos no gultas, kaut biju tik vārga, ka no jauna bija jāmācās staigāt. To Sibīrijā atcerējos un jautāju tētim: vai tu tādas “zāles” dzertu? Sataisīju, un tēvam sāka kristies temperatūra. Viņš atlaba un drīz brauca uz Latviju. Atminos, kad braucām uz Sibīriju, seciešu Kārliešu vecaistēvs teica: mūs ved iznīcībā, mēs neatgriezīsimies… Mans tēvs bija pārliecināts: “Nē, mēs te nepaliksim, mēs vēl brauksim mājās!” Laikam jau šī pārliecība palīdzēja atgriezties. Kārliešu opis nomira Sibīrijā…”
Skaidrīte, Imants un mazais Jānītis Latvijā atgriezās 1957. gada pavasarī. Vispirms dzīvoja Meņģelē, tad pārnāca uz vīratēva brāļa mājām — “Skārdiem” Secē. Tās ir netālu no Skaidrītes dzimtajiem “Ļūdāniem”, kur aizvien dzīvo māsas Mirdzas bērni un mazbērni. Arī Skaidrītei ir divi mazbērni un divi mazmazbērni.
“Dzimtene man ir tikai viena”
“Visos dokumentos es esmu Spodra,” vēl nosaka viņa. “Skaidrīte ir mans kristītais vārds, bet vēlāk dokumentos ierakstīja Spodru. Pases vārds man pašai patīk labāk, jo tas ir tāds lielāks. Skaidrīte visu mūžu ir maziņa.”
Kad jautāju, vai viņai nav aizvainojuma par pāri nodarīto, viņa moži nosaka: “Nē, ko tur vairs! Tādi vienkārši bija laiki. Kā saka “Kaķīša dzirnaviņās” — kāpēc vairot sāpes, lai vairojas prieks. Kad braucām uz Latviju, brigadieris teica: ja tur jums būs slikti, brauciet atpakaļ! Atbildēju: “Vienalga, kā būs, palikšu mājās! Dzimtene man ir tikai viena. Visu savu mūžu priecājos, ka varu dzīvot Latvijā.” Pēc brīža viņa enerģiski piemetina: “Kad televīzijā redzu un dzirdu, ka krievu bērni nevar skolās latviski mācīties matemātiku, tad gan viena pati sēžu un lamājos! Mans brālis Sibīrijā sāka mācīties 5. klasē, un neviens viņam neprasīja, vai saprot krieviski. Bija jāmācās, un viss!”
***
Visu mūsu sarunas laiku mani nepamet sajūta, ka kundzē, kura sēž man pretī un precīzi atminas gad-
skaitļus un datumus, ir ne vien īpašs gaišums, bet arī spēks un sīkstums. Viņa pastāsta, ka šodien vēl ar ķerru jāsaved malka, viņai to ļoti patīk skaldīt, un aizvien to dara pati. Kad viņa nosaka: “Bildi nevajag!”, saprotu, ka iebildes un pierunāšana nelīdzēs, tāpēc norunājam, ka rakstam būs bilde no vietas, kur sākās viņas un daudzu seciešu ceļš. Ceļš uz Sibīriju… ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Ar Sibīrijas sīkstumu. Latvijā!

Kategorijas