Dzīve daudz devusi iespēju mācīties

2018. gada 23. marts 00:00

475

Vietalvieti Ausmu Melbārdi visvairāk raksturo vārds “darbs”, kas viņai visu mūžu bijis pārpārēm. Tas viss daudz iemācījis un devis rūdījumu. Viņa pasmaida un teic, ka citādāk nevar — ja darbs redzams, jāņem un jāpaveic. Arī tagad ikdienas solis nav kļuvis rimtāks, jo darīšanu daudz un nevarot sēdēt, rokas klēpī salikusi.

Turas kopā
Tuvojas 25. marts — Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena, un arī Ausmas kundzei šis datums ir smagām atmiņām pilns, jo pirms 69 gadiem sākās viņas ģimenes tālais ceļš uz Sibīriju. Tas viss vēl spilgtā atmiņā.
— Izsūtījumā devāmies visi — mamma ar tēvu un mēs, trīs bērni. Man tolaik bija septiņi gadi. Nonācām Tomskas apgabala Asinas rajonā. Barakās, kur izsūtītos izvietoja pirms nonākšanas paredzētajā galamērķī, jaunākais brālis saslima ar dizentēriju, un mamma palika ar viņu, bet mēs ar māsu un tēvu devāmies tālāk. Braucām pa upi ar baržu, kas bija pilna ar ūdeni. Pārsalām un arī saslimām. Izsēdināja mūs vienā no piestātnēm un parādīja virzienu uz Novonikolajevskas sādžu. Vispirms vajadzēja pārcelties pāri ezeram, un tad gājām uz tuvāko sādžu, kur meklējām pajumti. Vispirms apmetāmies pie vietējām slaucējām, un viņas mums palīdzēja izveseļoties, jo citādāk būtu tur palikuši uz mūžu. Vēlāk vajadzēja meklēt citu mājvietu, jo tās telpas bija ļoti šauras. Tolaik jau sādžā visi jaunie bija projām un pārsvarā dzīvoja vecīši, vieni mūs pieņēma nelielā istabiņā. Vēlāk tikām pie savas mājiņas.
— Visa ģimene bijāt kopā?
— Jā, brālis izveseļojās, un mamma mūs sameklēja. Sibīrijā piedzima vēl divi brāļi. Tur nodzīvojām astoņus gadus.
— Jums kā bērnam ir citādākas atmiņas par to laiku nekā pieaugušajiem.
— Tā ir. Tagad tikai aizdomājos, kā vecāki tolaik izturēja tās šausmas, kas bija jāpārdzīvo! Atceros, ka izvešanas dienā mamma raudāja un teica, ka gan jau aizvedīs turpat aiz baznīcas un nošaus. Sākumā jau mums nebija nekā, iedeva nedaudz maizes, ko dalījām. Mammai līdzi bija dažas kleitas, ko pārdodot varēja iegādāties kaut ko iztikšanai. Tajā pašā rudenī pēc ierašanās sāku iet skolā, un klasē bijām trīs latviešu meitenes. Visus šos gadus esam sazinājušās un tiekamies represēto salidojumos.
— Ko atceraties no tā laika?
— Mēs, bērni, visu laiku bijām nodarbināti, jo vajadzēja palīdzēt sagādāt iztiku. Ziemas tur bija ļoti aukstas, bet vasaras nežēlīgi karstas. Atceros, ka gurķi dārzā izauga vareni. Tos gan vajadzēja laistīt, kas bija bērnu pienākums. Pie mājas bija dziļa aka, bet piegružota. Tēvs sameklēja virvi, mani ar spaini nolaida lejā, un es tīrīju aku. Tajā bija ļoti labs ūdens. Apkārtējā daba deva daudz ēdiena, un vajadzēja to paņemt, lai sagatavotos ziemai. Ogojām, sēņojām, ķērām zivis. Tās vārījām sālsūdenī, un tik garšīgas te, Latvijā, nekad neesmu ēdusi. Lasījām arī ciedru čiekurus un lobījām ārā gardos kodolus. Košļājamās gumijas vietā mums bija koku sveķi. Tagad šausminos, ko tik darījām, un neviena pieaugušā jau līdzās nebija. Vecāki ne pusi nezināja, kā tolaik laiku pavadījām. Gājām uz upi peldēties, kas ir lielāka nekā Daugava. Brauca pa to baržas, un mēs līdzās viļņos... Sibīrijā iemācījos arī rokdarbus. Krievu sievietēm tolaik visos izšuvumos vai adījumos vajadzēja atraitnītes. Arī es vienu tādu galdsegu izšuvu. Diegus gan tolaik varēja dabūt, tikai iemainot pret olām. Arī tagad man patīk rokdarbi.
No lopiem grūti šķirties
— Esat vēlreiz bijusi Sibīrijā?
— Nav vairs iznācis, jo visu laiku bija darbs un mājas rūpes, lai gan gribējās gan. Citi ir braukuši, stāstīja un rādīja bildes. Viss tur ir mainījies, un grūti pazīt zināmās vietas, bet lopi un mājputni tāpat staigājot pa ciema ielām.
— Kāda bija atgriešanās?
— Pirms tās tēvs sazinājās ar kolhoza priekšsēdētāju Kārli Pabērzu, kurš mūs sagaidīja, un varējām apmesties savās mājās “Latas” vienā istabā. Vecāki sāka strādāt, bet veselības dēļ mammai bija grūti, un pēdējos divus gadus līdz pensijai palīdzēju viņai fermas darbos. Vēlāk strādāju daudz kur — gan pie lopiem, gan lauku darbos un kolhoza ēdnīcā par pavāri. Esmu daudz klājusi dažādu godu galdus. Savulaik bija mums tāda saimniece Vija Avotiņa, kura sauca palīgā klāt galdus. Noskatījos visu, iemācījos un darīju pati. Daudz dzīvē bijis jāiemācās, bet ko vajadzēja, ķēros klāt. Atceros, reiz bijām palīgā kombainieriem. Tas parādīja agregāta visus kloķus un pats aizgāja, lai kuļot. Kūlu arī, kamēr lauks novākts. Atnāk inženieris un prasa — kur kombainieris? Atbildu, ka nezinu. Darbs ir, un tas jādara. Arī laukus esmu arusi. Tomēr visvairāk esmu darbojusies ar lopiem. Bērniem vienmēr saku, ka esmu visu laiku divos darbos strādājusi — pa dienu kolhozā un tad līdz vēlai naktij mājās. Visiem mums bija savas saimniecības ar lopiem iztikšanai un kādai papildu naudai. Vēl tagad man četras govis kūtī, un sadarbojos ar piensaimnieku kooperatīvu “Bites”. Vajadzētu jau beigt, bet gotiņas labi dod pienu, un kā lai atsakās!
— Grūtajam darbam bija arī “saldi augļi”?
— Par labu darbu esmu saņēmusi pateicības. Par augstu piena izslaukuma kāpinājumu bija iespēja Latvijas delegācijas sastāvā aizbraukt uz Maskavu. Tur nosvinēju savu 20. dzimšanas dienu un apmeklējām baletu “Gulbju ezers”. Vēl tagad saglabājusies izrādes programma un biļetes. Arī citkārt esmu ievērota, jo man vienmēr paticis aktīvi darboties brīvajā laikā. Esmu fotografējusi, dziedājusi un dejojusi tautas deju kolektīvā. Piedalījos beidzamajos dziesmu svētkos Oliņkalnā. Kad kolhozs jau juka un bruka, gāju pensijā.
Pēc 34 smagiem darba gadiem, nerēķinot Sibīrijas laiku, mana pensija bija 12 latu... Saņemot to, divas dienas raudāju. Braucu uz sociālās apdrošināšanas aģentūru ar visiem dokumentiem, un nākamajā mēnesī to dubultoja. Tas bija traks laiks, kad atkal vajadzēja domāt, kā izdzīvot. Pa šiem gadiem pensijai vēl kaut ko “pieaudzēja”.
— Neraugoties uz to visu, esat viena no 1991. gada janvāra barikāžu dalībniecēm.
— Kad iet, tad līdz galam. Visas dienas tur pavadīju. Dažkārt bija bail, jo ik pa laikam izskanēja ziņas, ka tuvojas tanki. Tomēr man vajadzēja tur būt, un viss beidzās labi. 27 gadus darbojos organizācijā “Latvijas Daugavas Vanagi” un Latvijas Politiski represēto apvienībā. Savulaik iesaistīja mani tajā, un paliku. Tagad tas viss uz vietas pagastā vairs nav tik aktīvi, bet uz represēto atceres pasākumiem dodos vienmēr.
Ar makšķernieces veiksmi
— Esat liela makšķerniece? Kā tikāt pie šī “āķa lūpā”?
— Vienu no lielākajām zivīm izvilku jau Sibīrijā. Tur pavasaros cilvēki pa upi brida rindā un ar ķeselēm vilka ārā zivis. Mēs savukārt ar brāli izmantojām naktsšņores, jo cita nekā nebija. Tagad viss aprīkojums ir moderns, arī zivis “izglītotas”, un ar šņori vairs neko nenoķersi. Toreiz gan — velku un jūtu, ka galā ir kaut kas liels. Pati izvilkt nevaru un saucu palīgā. Divatā izvilkām pamatīgu zivi — astoņus kilogramus smagu. Nesu to mājās, pārlikusi pār plecu, aste vilkās pa zemi. Upe mums bija netālu no mājiņas, bet dažkārt gājām uz divus kilometrus attālo Čulimu, kas bija daudz lielāka. Zivju upēs bija pārbagātība. Un tās labās vēdzeles — bez asakām un zvīņām, kas nav jātīra. Asarus gan laidām atpakaļ, lai pašiem nav ar tiem jāmokās. Vēlāk makšķerēju arī Latvijā un esmu to darījusi apkārtējos Vietalvas ezeros. Tagad gan vairāk savā piemājas dīķī. Bļitkošana ziemā nesaista. Zivis man ķeras, un lomi bijuši dažādi.
— Jūsu ģimenes māja “Lejas Benckalni” vairākas reizes atzīta par sakoptāko sētu pagastā. Kad tam atliek laika un spēka?
— Tas viss sāka veidoties pirms vismaz 17 gadiem, pamazām no viena stūrīša, un visa ģimene palīdzēja. Agrāk gan dobēs vairāk ziedēja puķes, bet tagad to ir mazāk. Visam savs laiks, un arī es vairs tik daudz nevaru pagūt. Kamēr katru apravē un parunājies, paiet laiks. Puķes vairāk nomaina košumkrūmi. Rododendrs gan nekādi negrib iedzīvoties. Esmu to auklējusi visur. Laikam te tam nav piemērotas augsnes. Visa apkārtnes tapšanas vēsture man iemūžināta fotogrāfijās, arī līdzās esošā ceļa asfaltēšana. Pirms tam gan no putekļiem nebija glābiņa.
— Ceļš nav vilinājis projām?
— Kur vairs skriesi? Jaunībā par to nebija laika domāt, jo vajadzēja palīdzēt izskolot jaunākos brāļus un vēlāk rūpēties par vecākiem. Tā arī palikām uz vietas, un mūžs visu laiku nostrādāts. Nevaru gan visu laiku uz vietas nosēdēt, kaut kur jākustas. Savulaik biju ekskursijā Sevastopolē, Odesā un Maskavā, vēlāk skolotājas Edītes Kupčas rīkotajos braucienos uz Čehiju, Austriju, Sanktpēterburgu un Karēliju. Skaisti iespaidi, un kaut kas redzēts no pasaules. ◆

Pieturzīmes

◆ Dzimšanas laiks — 1942. gads.
◆ Izsūtījumā Sibīrijā kopā ar vecākiem, brāļiem un māsu nodzīvoja astoņus gadus.
◆ Viss darba mūžs pavadīts Vietalvas pagastā.
◆ Ilgus gadus darbojusies organizācijā “Latvijas Daugavas Vanagi” un Latvijas Politiski represēto apvienībā, koordinējot šo darbu Vietalvas pagastā.
◆ Ar vīru Kārli izaudzināti trīs bērni, ir trīs mazbērni.

Staburags.lv ARHĪVS

Dzīve daudz devusi iespēju mācīties

Kategorijas