Nopietnā un bērnišķīgā

2018. gada 16. marts 00:00

641

Kuru šodien satiksi tu — Diti vai Kristīni? Ja uz frizētavu iesi, visticamāk, ka Kristīni. Būsi ciemiņš viņas mājās, runāsi ar Diti. Viena ir nopietnā, lietišķā, otra — gaisīgā, nenopietnā, pat bērnišķīgi bezrūpīgā. Es ceru, ka man tomēr izdevās satikt abas.

Frizētavā, kurā strādā Kristīne, man ir klienta loma, Kristīne apsēžas maliņā, nedaudz ieraujas sevī, sakrustojusi rokas uz krūtīm. Melns ādas priekšauts, tā kabatas malā sasprausti dažādi amata rīki — krāsaini knaģīši, sprādzītes. Apģērbam pieskaņota nagu laka, liels zeltīts pulkstenis, copītē savākti mati. Sievišķīga, nedaudz kā nogurusi balss. Tāda man pirmajās minūtēs atklājas Kristīne Uzoliņa no Kokneses. Svētdien viņai dzimšanas diena, esam norunājuši tikšanos, un labāku vietu par viņas darbnīcu Kokneses centrā, virs pasta, nevar iedomāties.
Esam vienaudži, kā jaunā paaudze mūs nereti jau sauc — dinozauri. “Mamuti,” Kristīne mani labo. Viņu šādi var dēvēt arī trīs bērni: divas meitas — Kitija un Una, arī desmitgadīgais Mārtiņš. Vecākajai meitai Kitijai tagad 23.
Grāmata iedeva otru vārdu
Kristīne ir ienācēja Koknesē, un pirms divpadsmit gadiem uz šejieni pārcēlās no Rīgas puses, Piņķiem. Vidusskolas laiks pagāja Bulduros. Tur arī dejoja tautas dejas, tāpēc pirms diviem gadiem divreiz nebija jāaicina, lai kļūtu par “Koknas” dejotāju pie Kornēlijas Reisneres. “Dejošana — tas ir laiks ārpus ikdienas. Tiekamies divas reizes nedēļā, un kolektīvs ir kā jauna ģimene, atbalsts un prieks.”
Iesākumā sava ceļa meklējumos mēģinājusi sevī saklausīt aicinājumu būt skolotājai. “Tas tomēr nebija man. Toties sāku mācīties “Skaistumā”, Jūrmalā bija tāda frizieru skola un salons Jomas ielā, iepretī viesnīcai “Jūrmala”. Tā bija laba vieta, kur frizēties nāca tā laika sporta slavenības. Sāku strādāt praksē, bet vēlāk tā bija arī mana pirmā darbavieta. Man bija 20 gadu, piedzima Kitija, un, kad viņai bija 10 mēneši, atvēru savu salonu Piņķos,” stāsta Kristīne. “Tas bija arī ļoti drūms laiks, jo traģiski gāja bojā pirmais vīrs.”
Te sarunā pirmo reizi parādās Dite. Tā nosauca salonu, un tādu vārdu Kristīnei gribēja dot viņas mamma un tā arī sauc joprojām. Laikā, kad piedzima Kristīne, populāra bija Martina Andersena Nekses grāmata “Cilvēka bērns Dite”. Ar šādu vārdu viņu pazīst cilvēki, kas ar Kristīni bijuši pirms Kokneses laika. “Kristīne ir nopietnāks vārds, uzliek pienākumu. Tas ir atbildīgais darba, dokumentu vārds. Dite ir vieglāks, un tā ir mana bērnība, ikdiena, vaļasprieks.”
Ballītes atceras ilgi
Salonā veicies labi, bijis arī interesanti, jo uzņēmējdarbība kā tāda Latvijā tikko bija sākusies. Frizierim, pirms atvērt savu salonu, vajadzēja pierādīt varēšanu — Amatniecības kamerā bija jāiegūst zeļļa diploms. Vecie kolēģi bija nešpetni, un par skaistām acīm pie dokumenta nevarēja tikt.
“Labs frizieris mācās visu mūžu, katru mēnesi jābrauc uz Rīgu, jāapmeklē nodarbības, semināri. Attīstās ne tikai tehnika, mainās arī ķīmija, mode. Pašlaik modē atkal atgriežas dabiskie produkti. Frizieris, tāpat kā manikīrmeistars un līdzīgas profesijas, ir radošs, un frizūru taisi kā ledus skulptūru — tikai kādam brīdim. Tāpēc bez iedvesmas to darīt nevar. Ja iedvesmas nav, talkā nāk pieredze.” Jautāju par šībrīža tendencēm frizūrās, un Dite stāsta, ka tagad jauni vīrieši izvēlas veidot matus, fēnot, atļaujas drosmīgas frizūras. Agrāk šāda tendence vispār nebija novērojama. “Viņi man ļauj eksperimentēt, un par to esmu pateicīga. Tas pilnveido mani, un arī viņiem esmu interesanta, jo spēju pielāgoties, piedāvāt ko nebijušu.”
Arī vīrs Arnis viņu sauc par Diti. Ar Arni pirmo reizi iepazinusies pusaudzes gados. Tad pašķīrušies un atkal satikušies kādā zaļumballē Piņķos. Vēlāk uz Koknesi pārcēlušies vīra darba dēļ Pļaviņu HES, Mārtiņa dzimšanas dēļ, jo pieciem divistabu dzīvoklī Piņķos būtu par šauru. Koknesē kādu laiku strādājusi mājās, kādu laiku “Viršos-A”, līdz atkal pienācis laiks savam salonam.
Pirmie gadi Koknesē bijuši savādi. Visi skatījās, pētīja. Tajā laikā saklausījusi arī atšķirīgo izrunu. Tagad jau pati pieņēmusi šo izloksni, un, kad aizbrauc pie mammas uz Piņķiem, viņa par meitu smejot — o, “Koknese” atbrauca!
Pēc ikdienas, darba frizētavā Dite spēku atgūst, baudot kultūras pasākumus vai mazos ceļojumus. Nesen kopā ar draudzeni bijušas uz teātra “Panna” izrādi “Mačo”. Īpaši ziemā viņai vajag ko pozitīvu spilgtu, spēcīgu, kas uzlādē. “Lai ir ieelpa, un tad var darīt.”
Aug Mārtiņš Vakariņš
Dites un Arņa lepnums ir viņu bērni. “Nekad neesmu uzsvērusi, uzspiedusi mācīties kā pienākumu. Viņi kaut kā paši uztvēruši to kā pašsaprotamu. Sev laikam iestāstījuši, ka es bāršos, ja būs citādi. Ikdienā esam līdzvērtīgi — kopā spēlējamies, skatāmies multenes, pazīstu meiteņu draugus, un, šķiet, viņi mani pieņēmuši. Mums patīk kopīgi izdomāt scenāriju tematiskām ballītēm, par kurām bērni, kas tajās piedalījušies, ar sajūsmu runā vēl ilgi pēc tām.”
Ar smaidu klausos stāstu par dēlu. “Mārtiņš ir filozofs, un nesen, kad bijām Rīgā uz multeni, viņš pēc tam jautāja — vai man ir stiprs vārds? Teicu, ka ir gan. Viņš man ir filozofs, bet vispirms — labs un aizrautīgs pavārs. Varētu pat teikt, atkarīgs no gatavošanas. Eksperimentē uz vella paraušanu ne tikai mājās, bet arī pie saviem draugiem. Iedomājos, kā tur izskatās virtuves pēc viņa darbiem. Bet padodas labi — cep un vāra, gatavo kūkas. Saku, ka aug jaunais Mārtiņš Vakariņš.
Kad Aizkrauklē rīkoja nodarbības jaunajiem pavāriem, viņš tajās piedalījās un bija pārlaimīgs.
Una ir patstāvīgs bērns, mērķtiecīga. Mācās Modes un dizaina tehnikuma otrajā kursā par stilisti. Kitija mācījās par skolotāju, pabeidza “mediņus”, patīk spēlēt klavieres, bet pēkšņi domas mainīja un tagad ir loģistikas speciāliste. Es gan ceru, ka tomēr aizies atpakaļ mākslā, varbūt pievērsīsies pedagoģijai.”
Dzimšanas dienā ģimene tiksies Piņķos pie Dites vecākiem. Tur būs arī četrus gadus jaunākais brālis Didzis. Viņš ir cilvēks, kurš vienmēr prot pārsteigt ar ļoti personiskām, īpašām dāvanām. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Nopietnā un bērnišķīgā

Kategorijas