Labdarība kļūst viedāka

2018. gada 13. marts 00:00

Labdarības fondu atbildība ir sekot līdzi sabiedrības vajadzībām un būt viediem, nestāvēt uz vietas un nepriecāties par paveikto, uzsver Borisa un Ināras Teterevu fonda (BITF) direktors Mareks Indriksons. Šogad apritēs astoņi gadi, kopš dibināts šis fonds. Tas ir ģimenes labdarības fonds, kas sniedz atbalstu mākslai un kultūrai, izglītībai, rūpēm par dzīvniekiem, kopienu projektiem un sociālajai palīdzībai. BITF jau vairākus gadus sadarbojas ar novadu fondiem Latvijā, jo saskata tos kā sava fonda “pagarinājumus” reģionos, kur arī ir jāizkopj labdarības tradīcijas.

— Kas ir BITF sadarbības partneri?
— Atbalstām kopienu iniciatīvas vietās, kur cilvēki paši ir gatavi darboties. Alūksnes un Apes novada fondi, tāpat Talsu un Valmieras novada fondi ir senākie Latvijā. Pēdējos gados nodibināts Viduslatgales pārnovadu fonds Preiļos, fondi Limbažos, Lielvārdē, Ķekavā un Kandavā. Tā ir mērķtiecīga labdarība vietējā apkaimē. Darām to, ko vietējā sabiedrība sagaida.
Vietējā sabiedrība, ja dara tai vajadzīgas lietas, ir gatava to arī atbalstīt un pati līdzdarboties. Protams, daudzviet Latvijā nav novadu fondu, bet tur, kur ir, vietējās sabiedrības noteikti ir ieguvējas.
— Ar visām organizācijām BITF nesadarbojas. Kā izvērtējat, kurām uzticēties?
— Organizācijām un ieceru grupām bija iespēja pieteikties, lai pārbaudītu savus spēkus un prasmes. Pārbaudījums — jārīko iedzīvotāju forums savā novadā, lai sarunātos ar vietējo sabiedrību, izzinātu tās vajadzības, sāpes un to, ar ko lepojas. Jāapliecina apņemšanās, ka varēs to īstenot. Tā rezultātā Preiļos un Kandavā, vēlāk arī Ķekavā, tika nodibināti novadu fondi. Jāsamēro vēlme, varēšana un darīšana. Divu nedēļu laikā ar desmit eiro kabatā viens cilvēks var fondu reģistrēt — administratīvu šķēršļu nav, tomēr ir jābūt arī cilvēku vēlmei darboties. Manuprāt, tas ir izšķirošs faktors jebkurā jomā.
— Latvijas sabiedrība ir dažāda. Kā jūs to raksturotu?
— Tā noteikti ir citādāka nekā sociālajos tīklos. Ja cilvēki savstarpēji sarunājas, tad parasti viņi izdara lielas, kopīgas lietas. Ja tu ej pie kāda ciemos ar atvērtu prātu un sirdi, tevi uzklausa un pieņem. Ja sēdi vienā vietā un informāciju gūsti tikai no tā, ko redzi datora ekrānā, ja meklē tikai negatīvas ziņas, tad tās arī atrodi. Es vairāk aicinātu cilvēkus iet sabiedrībā.
— Cik daudz un kādu palīdzību Latvijas sabiedrībai vajag?
— Laiki un apstākļi mainās: tas, kas bija labi un vajadzīgi pirms kādiem gadiem, šodien vairs nav aktuāli. Pirms 15—18 gadiem Latvijā nebija labdarības fondu. Lielie labdarības fondi, piemēram, “Ziedot.lv” vai Vītolu fonds, ir vieni no vecākajiem labdarības fondiem Latvijā, kas dibināti divtūkstošo gadu sākumā, kad vēl nebija neviena novadu fonda.
Ja tev ir, ko dot, tad pats došanas fakts nav galvenais. Svarīgākais nav sadalīt naudu pēc kaut kādas metodes, un arī ar pārskatu saņemšanu nekas nebeidzas. Fondiem, gadiem ritot un sniedzot atbalstu, iejaucoties sabiedrības norisēs, jāsaprot, kādēļ to dara un uz ko virza cilvēkus. Piemēram, BITF savos pirmsākumos daudz atbalstīja labdarības virtuves jeb tā dēvētās zupas virtuves. Tas sakrita ar ekonomiskās krīzes periodu Latvijā, un tika uzskatīts, ka šāds atbalsts ir vajadzīgs. Ne mēs vienīgie sniedzām šādu atbalstu — bija daudz cilvēku, kuri arī paši tam organizējās. Pēc dažiem gadiem sākām domāt: vai šāda atbalsta forma nepieciešama pastāvīgi un vienam un tam pašam cilvēku lokam? Krīzes situācija ir aktuāla kādā mirklī — nav labi, ja tā izvēršas gadiem, veidojas pieradums. Aktuāls kļuva jautājums: vai ar zupas virtuvi vairāk tiek izdarīts kas labs vai ļauns? Manuprāt, šis jautājums labdarības organizācijām visu laiku ir jāpatur prātā. Stipri apšaubu, vai pastāv absolūts labums un absolūts sliktums — vienmēr svārsts ir pa vidu.
— Tika secināts, ka var darīt labāk un gudrāk?
— Jā! Šobrīd BITF radīta jauna atbalsta programma “Pats savam saimes galdam”. Tēlaini runājot, tā cilvēkiem iedod lāpstu, nevis jau gatavu zupas porciju. Katram vārdam šīs programmas nosaukumā ir sava nozīme. Visā Latvijā aicinām talkā organizācijas, kas ir gatavas strādāt ar ģimenēm, kuras tiek mudinātas, iedrošinātas savos piemājas dārziņos vai kādās citās vietās 400 kvadrātmetru platībā, ko var apstrādāt bez tehnikas palīdzības, audzēt dārzeņus savam saimes galdam — tūlītējam patēriņam, konservēšanai, uzglabāšanai ziemai. Jā, īstenot šo programmu ir grūtāk, jo tas ir darbs ar ģimenēm, kur cilvēkiem ir dažādas prasmes, nekā izvārīt zupu — to atzinušas arī mūsu sadarbības organizācijas.
Pērn BITF bija 15 sadarbības organizācijas šajā programmā un varējām aptvert ap 300 ģimenēm. Šim gadam šobrīd vēl rit pieteikšanās, bet jau tagad zinām, ka pieteicies vairāk organizāciju. Saprotam, ka mēs neapgriezīsim otrādi visu Latviju, bet palīdzam tajā apjomā, kas ir mūsu iespējās, aptveram dažādus reģionus. Jābūt priecīgiem par katru organizāciju, kas vēlas šādi strādāt ar ģimenēm.
Šobrīd jau esam gājuši vēl tālāk — Bulduru dārzkopības vidusskolā notiks apmācības šīm ģimenēm par to, kā izaudzēt vairāk, tika izdalīti metodiskie materiāli par augseku. Var teikt, ka arī labdarība kļūst viedāka un pēc gadiem pieciem tā būs kļuvusi vēl viedāka. Labdarības organizācijām jāseko līdzi norisēm sabiedrībā, jo — ja krīze atgrieztos, arī mēs atgrieztos pie zupas virtuvēm.
— Fonda “Ziedot.lv” darbība apliecina, ka vienmēr aktuāli ir ziedojumi veselībai, ārstēšanai.
— Jā! Jautājums tikai — kādās tieši nozarēs? Šobrīd aktualitāte numur viens ir dārgie pretvēža medikamenti. Pirms 20 gadiem šo zāļu cena bija tik liela, ka labdarībā tas nebija īstenojams. Arī tagad pretvēža zāļu cena ir liela, tomēr sabiedrības gatavība ir citādāka — to var izdarīt, bet līdztekus tam tiek virzīts, lai arvien lielāku daļu kompensētu valsts. Viss ir attīstībā.
— Cik daudz sabiedrībai vajadzētu ziedot kopēja mērķa vārdā? Varbūt reizēm jau par daudz prasām no tās?
— Latvijā visuzticīgākais ziedotājs ir privātpersonas, lai kādi ir laiki. Ja cilvēki ir gatavi dot un viņiem tas ir svarīgi, tad nevar teikt, ka prasa par daudz. Tāpat kā nevar pārmest, ja kādam mērķim neizdodas savākt cerēto summu, jo — uz ko tad dusmoties? No vienas puses, sabiedrība daudz ko sagaida no valsts, bet tajā pašā laikā nemaz nav gatavi paši tik čakli kontrolēt, kā valsts tērē naudu, kas tai piešķirta, iedzīvotājiem maksājot nodokļus.
— Vai ir svarīga naudas izcelsme, ja to iegulda labdarībā?
— Tas ir jautājums, ar ko un kurš jūtas komfortabli. Ik pa laikam aktualizē jautājumu: vai uzņēmumi, kas ražo vai pārdod alkoholu, drīkst ziedot kultūrai? Vai ātro kredītu uzņēmumi, azartspēļu firmas drīkst atbalstīt kādus pasākumus? Nepārprotamas atbildes visdrīzāk nav. Ielūgumos, reklāmās vienmēr pārskatu atbalstītāju sarakstu. Tās vairāk ir attiecības starp devēju un saņēmēju. Ja saņēmējs jūtas neērti, tad ir jautājums: kādēļ pieņēma šādu ziedojumu? Apmeklētājs savu attieksmi var demonstrēt, nepērkot biļeti šādi finansētam pasākumam, izrādei. Zinu, ka fonds “Ziedot.lv” skaita atpakaļ ziedojumus, ko veikuši alkohola tirgotāji vai ražotāji.
— Kāpēc jūsu fondam ir svarīgi atbalstīt kultūras nozari?
— Ir nozares, ko atbalstām ilgstoši. Piemēram, veicam Latvijas teātru izrāžu ierakstus, ko pēc tam demonstrē LTV1. Šī niša valstī bija noplicināta un neaizpildīta. Bija periods, kad tas izpalika. Teātris ir gaisīga māksla — ko nenofiksē, tas pazūd: tā laika aktieru un režisoru paaudzes. Kopā ar LTV to darām jau sesto gadu. Gada laikā Latvijas teātros ir 100—110 pirmizrādes, ierakstām 20 labākās: kritiķu atzinīgi novērtētas, skatītāju iemīļotas vai specifiskas. Kultūrā un mākslā palīdzam tur, kur kaut kā pietrūkst, ko valsts neatļausies vai valstij nemaz nebūtu jāfinansē. Savukārt, īstenojot projektu “Māksla publiskā telpā”, dodam darbu māksliniekiem — viņiem ir iespēja radīt mākslas objektus Rīgas pilsētvidei.
— Uz kādiem grābekļiem fonds uzkāpis šo gadu laikā?
— Tas vairāk saistās ar ikdienas administratīvajiem darbiem, nekā īpaša. Piemēram, nedrīkst organizācijām pārskaitīt lielas naudas summas, jo tad tām ir kūtrāks prāts uz pārskatu iesniegšanu. Galvenais ir neatrauties no sabiedrības realitātes, just tās pulsu — fonds nedrīkst dzīvot savā iedomu cietoksnī.
— Saņēmēji vienmēr novērtē BITF sniegto palīdzību?
— Jā! Mums liela nozīme ir cilvēciski pateiktam “paldies” — uzrakstīta apsveikuma kartīte, vēstule. Patversme “Dzīvnieku draugs” Rīgā reizi pusgadā atsūta mums fotogrāfiju ar kādu iemītnieku un uzraksta, kā viņu sauc, kā klājas, cik ilgi uzturējies patversmē un kura ir laimīgā diena, kad viņš adoptēts. Izstāsta arī pusgada laikā paveikto. BITF rīko pasākumus savām sadarbības organizācijām, bet bez lielām ballēm ar klātiem galdiem — tam naudu netērējam. Tie ir kultūras pasākumi ar koncertu, kopīga un jauka kopā būšana.
— Cik darbinieku strādā BITF administrācijā?
— Mums ir neliels, saliedēts kolektīvs. Rīgā neveidojam lielu struktūru — mums ir sadarbības partneri reģionos. Dzīve pierādījusi: jo vairāk darbinieku, jo vairāk vajag tos, kas viņus pieskata, un tā rodas nodaļas, departamenti... Tas ir lieki. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Labdarība kļūst viedāka

Kategorijas