Celt trauksmi vai noskaidrot?

2018. gada 13. marts 08:48

181

Itin bieži redakcijā ienāk vai mums piezvana cilvēki, lai pastāstītu par kādu problēmu, kas viņus satrauc, ko piedzīvojuši paši vai viņu bērni. Reizēm satraucošus stāstus par notikušo ar bērniem Aizkrauklē varam izlasīt arī sociālajos tīklos, un pēc tam to plaši apspriež vietējā sabiedrībā. Reizēm tādēļ mums uzdod jautājumu — kāpēc jūs par to nerakstāt avīzē?

Pirms kāda laika vecāku prātus satrauca gadījums, ka pilsētas centrā mašīnā it kā esot vilināts kāds sākumskolas vecuma zēns. Kad mēģinājām noskaidrot, kas tad īsti noticis, precīzu informāciju iegūt neizdevās. Policijas darbinieki pastāstīja, ka šādi satraucoši stāsti parasti sāk ceļot pēc tam, kad sākumskolā pie bērniem viesojas policisti vai glābēji un stāsta, kā jāuzvedas apdraudošās situācijās, kā piemērus minot tādus gadījumus no dzīves, piemēram, bērnu vilināšanu mašīnā, cienāšanu ar konfektēm vai piedāvājot paspēlēties ar kucēniem vai kaķēniem. Izrādās, tieši šajā dienā skolā arī bijusi tāda lekcija. Bērniem ir spilgta iztēle, un reizēm viņi dzirdēto pieņem kā reālu notikumu un mājās to atstāsta.

Nesen mums uzticēja stāstu par to, ka autobusa vadītājs izdzinis kādu skolas puiku no autobusa. Protams, šāds notikums satrauca arī mūs, īpaši pēc tādiem bēdīgiem notikumiem kā ar pazudušo Ivanu Liepājā un citiem. Sākām skaidrot, kāpēc tā noticis un kas šajā situācijā vainīgs, kad izrādījās, ka patiesība ir pilnīgi citāda. Taču kājās jau bija sacelts pārvadātāju uzņēmums, skola un arī “Staburaga” redakcija. Beigās situācija noskaidrojās un arī rakstu avīzē nepublicēja.

Taču radās jautājums — cik daudz varam ticēt teiktajam un vai uzreiz jāceļ trauksme? Protams, gadījumos, kuros iesaistīti bērni, nedrīkst palikt vienaldzīgiem, jo viņi ir mūsu sabiedrības neaizsargātākā daļa. Saprotu, ka noteiktos gadījumos jāreaģē nekavējoties, tomēr šādas situācijas mudina izvērtēt stāstīto un pārbaudīt, cik teiktais ir patiess. Bērni mēdz fantazēt, bet tas nenozīmē, ka viņi melo. Vienkārši viņi tik spilgti iztēlojas stāstīto, ka prātā tas kļūst par realitāti. Vai otra situācija — viņi izdomā stāstu, lai pasargātu sevi no nepatikšanām, slēpj savas neveiksmes, lai neradītu vilšanos, stāsta psihologi. Šie notikumi mums var kļūt par ierosmi kārtējo reizi pārrunāt ar bērniem, cik svarīgi ir nebaidīties un cik svarīgi ir teikt patiesību.

Staburags.lv ARHĪVS

Celt trauksmi vai noskaidrot?

Kategorijas