“Lepns, ka esmu daudzesietis”

Gatis Gūtmanis, SIA “Dagata” valdes loceklis, Jaunjelgavas novada domes deputāts

2018. gada 13. marts 00:00

743

Pagājusī darba nedēļa bija ļoti saspringta. Tā kā nodarbojos ar mežizstrādi, steidzām izmantot pēdējās dabas atvēlētās darbam labvēlīgās dienas. Tūlīt iestāsies pavasaris, ceļi kļūs neizbraucami, un darbu nāksies apturēt. Mūsu firmas pamatnodarbošanās ir grants tirdzniecība, tā ka pilnīgs klusums darba frontē nebūs. Jāpiebilst, ka šīs pāris nedēļas mežu izstrādātājiem bija lielisks, bet reizē nervozs laiks, jo trūkst tehnikas, darbaspēka. Jā, darbaspēka trūkst visās jomās — kad vajag strādniekus, viņu vienkārši nav…
Savu saimniecisko darbību veicu Daudzesē, bet ar ģimeni dzīvojam Aizkrauklē, tomēr tāpat uzskatu un esmu lepns, ka esmu daudzesietis. Savu bērnību atceros kā pasākumu virkni savā pagastā un skolā — ekskursijas, sacensības, visas kaislības, kas ap to virmoja, un tas jau bērnībā man deva piederības sajūtu. Taču saistībā ar to man daudz jādomā: vai mēs patlaban varam atļauties tādu jēdzienu kā identitāte? Par to daudz diskutējam arī domē. Man šķiet svarīgi iestāties, lai mazās apdzīvotās vietas maksimāli pasargātu. Ja pagastā būs skola, pagasta pārvalde, kultūras nams — tas neiznīks. Valsts politika šajā jautājumā ir vienkārša: slēdziet ciet vai paši uzturiet! Tāpēc man šķiet būtiski izturēt šajā brīdī, kad atkal izskan runas par novadu apvienošanu, un sakārtot savu saimniecisko dzīvi tā, lai ciematos nenogriež pēdējo dzīvības artēriju.
Daudzviet mazajos pagastos skolu vairs nav, taču mēs varam pacensties, lai bērns jūtas piederīgs savai dzimtajai vietai. Daudzi smīkņā, kad sāku runāt par to, ka mazajos pagastos varētu izveidot vietas, kur bērni varētu radoši darboties. Attīstošie trenažieri, rotaļu laukumi — tā ir vērtīga investīcija. Tas bērnam dotu pārliecību: te par mani rūpējas, te varu iesakņoties!

Šis ir mans pirmais gads Jaunjelgavas novada domē. Tā man ir tāda taustīšanās, bet tajā pašā laikā nejūtos nobijies. Sāpīgs jautājums mums ir centralizētās grāmatvedības ieviešana. Esam uzmanīgi, jo uzskatām, ka tā atkal ir mazo pagastu brīvības ierobežošana. Nē, man nav nekas pret Jaunjelgavu, un mēs visi kopā cenšamies, lai novada centrs attīstās, taču uzskatu, ka jābūt kaut kādam samērīgumam. Vienotā grāmatvedība ir vēl viens ceļš uz to, lai mazo pagastu centrus ar laiku aizvērtu. Tie kļūs par struktūrvienību, un jebkuru struktūrvienību var vienkārši reorganizēt. Mēs aizvien par to diskutējam, bet esmu iestājies pret centralizēto grāmatvedību, jo manī ir šīs bažas. Turklāt ekonomiskie ieguvumi nav tik lieli, lai riskētu ar to, ka varam vairs nebūt saimnieki savā pagastā. Tas ir loģiski: ja jums noņem maku, paliekat par diedelniekiem. Par centralizētās grāmatvedības ieviešanu atkal debatēsim gada beigās, un tikai laiks rādīs, vai taisnība ir man vai tiem, kas šīs pārmaiņas vēlas.
Lai vai kā, man šķiet, ka Jaunjelgavas novada dome ir unikāla! Novada domes priekšsēdētājam Guntim Libekam ir talants sarīkot prāta vētras. Viedokļiem ir nozīme! Dažkārt mums ir karstas diskusijas, un tas ļauj nonākt pie pareizā risinājuma. Mēs esam unikāli arī tādēļ, ka domē ir pārstāvēti visi novada pagasti, līdz ar to lēmumi vispirms tiek izvērtēti no pagastu attīstības prizmas. Man ļoti patīk, ka šis deputātu sastāvs ir racionāli domājošu cilvēku apvienība. Nav tās deķīša plēšanas katram uz savu pusi, un vienmēr esam nonākuši pie saprātīga lēmuma. Ļoti cienu visus savus kolēģus, un katram no mums ir savs viedoklis, redzējums un pieredze.
Viena no svarīgākajām lietām, kas mani satrauc Latvijas līmenī, ir diskusija par Stambulas konvencijas pieņemšanu. Briesmīgi, ka šādu brīnišķīgu ideju — konvencija par vardarbības pret sievietēm un ģimenē novēršanu un apkarošanu — samaitā, ieliekot dokumentā neviennozīmīgus jēdzienus. Lielākās pretenzijas ir pret to, ka konvencijā netiek uzsvērts, ka ģimene ir savienība starp vīrieti un sievieti, bet tiek lietots termins “gender” — sociālais dzimums, nevis bioloģiskais. Vēsturiski mēs esam tradicionāla sabiedrība, un arī es baidos, ka ar šī dokumenta pieņemšanu likumdošanā var iekļaut citas mums ne īpaši pieņemamas normas. Domāju, ka agrāk vai vēlāk sevi pazaudēsim, ja nesāksim nospraust robežas un tomēr nepieņemt visas Eiropas tradīcijas un vērtības. Mums par tām ir dažāda izpratne, un vērtības nevar uzspiest ar likumu. Uzskatu, ka mums jānovelk sarkanās līnijas, kuras lietas mums patiešām nevajag, bet tajā pašā laikā varam atstāt vienu logu, pa kuru ielaist vēsmas, kuras pieņem vairākums cilvēku.
Mani vairāk uztrauc šīs lietas, nevis kārtējais korupcijas skandāls. Tie nāk un iet, “ķer” korumpētos, viss notiek un tur mēs neko īpaši ietekmēt nevaram. Latvijas Bankas prezidenta Ilmāra Rimšēviča lietā jāsaka gan, ka nav dūmu bez uguns, un bez iemesla jau tiesībsargājošās iestādes uzmanību nevienam nepievērš. Šajā gadījumā nesaprotu tikai vienu — kāpēc tik ļoti jāturas pie amata? Ja tu met ēnu, tev ir jāatkāpjas! Ja cilvēki saka: es tev neticu, tas ir jādara. Pat tad, ja negribi.
Arī saistībā ar šo notikumu jāuzsver, ka lielpilsētu un lauku cilvēki atšķiras. Ja laukos tu darbiniekam pateiksi, ka neuzticies, viņš nometīs mantas un pateiks: ņemieties paši, es aizeju! Vai Rīgā ko tādu dzirdēsiet? Laukos cilvēki ir lepnāki. Mēs lepnības dēļ pat ar kaimiņu varam ļoti ilgi nerunāt! Mums ir svarīgi, ko par mums domā, un galu galā — mēs esam tikumīgāki nekā pilsētnieki. Par to man šaubu nav!
Skatoties, kā aug un attīstās mani bērni, rodas pārliecība, ka šajā lauciņā fantastisku darbu dara bērnudārzi. Viņi mūsu bērnos ieliek lielāko daļu audzinošā darba, piemēram, mēs pavisam mazam bērnam nestāstām par valsti, bet tur to dara. Bērns paziņo: es esmu latvietis! Tas ir tik unikāli, un ik dienu savos bērnos pamanu ko tādu, kas mani pārsteidz.
Par daudzām lietām esmu sācis domāt, kopš man ir bērni. Piemēram, prieks, ka mums ir arvien vairāk vietu, kur aizbraukt ar bērniem, kafejnīcas, kas piemērotas ģimenēm. Nerakstīts likums ir svētdienas veltīt bērniem, ģimenei. Šad tad ar sievu, kura ir katoliete, aizejam uz baznīcu. Tam gan vajag piemērotu brīdi, lai vari no visa atslēgties, nevis iekšā viss aizvien tikšķ darba ritmā un vēl dievnamā jādomā, ko neesi izdarījis. Sevi uzskatu par kristīgu cilvēku un ticu, ka ir kāds, kas mūs pieskata. Dzīvē jābūt kādam ideālam, vadlīnijām un kompasam.
Nedēļa bija brīnišķīgiem notikumiem un pārsteigumiem bagāta. Dzīva! Kaut kādu atkāpi no ikdienas radīja Sieviešu diena, kurā cenšos vismaz vienu dienu gadā radīt svētkus savām sievietēm — mammai, sievai, meitiņai, darba kolēģēm. Svarīgi ir svinēt, un es esmu par svētkiem!

Staburags.lv ARHĪVS

“Lepns, ka esmu daudzesietis”

Kategorijas