Dzīvo ar pēdējo optimismu

2018. gada 9. marts 00:00

570

Aizkrauklē, Dzelzceļnieku ielā, ir dzeltens nams ar gaiši zilu jumtu. Gaišā ēka kontrastē ar pārējo apkārtnē — mazdārziņu koka namiņiem, aizaugušajām ceļmalām un Pļaviņu HES noliktavām. Ēkas īpašnieks ir aizkrauklietis Anatolijs Prohoda. Šeit arī reģistrēts viņa individuālais uzņēmums, kura pamatdarbība ir automašīnu krāsošana.

Anatolija darbnīca ir padomju laikā celtā bumbu patversmē. Bunkurs pārveidots, te iebūvēta krāsošanas kamera, tehnikas sagatavošanas telpas, krāsu jaukšanas laboratorija, atpūtas telpa un pat pirts. Tomēr vietām atstāts bunkura aprīkojums, piemēram, vienas no durvīm, kas ir liektas formas, ar caurumu un īpaši veidotu aizslēgšanas mehānismu. Konstrukcijai jāiztur spēcīgs sprādziena triecienvilnis. Intervijas dienā saimnieks atslēdzis apkuri, jo ķēries pie apsildes sistēmas uzlabošanas ar domu, ka tuvākajā laikā beidzot sāks mitināties dzīvojamajā ēkā. Apkures sistēmu pilnībā veidojis pats, un tās uzlabošana viņam ir kā vaļasprieks.
Neticēja, ka izdosies
Par aizkrauklieti viņš sevi sauc no piecu gadu vecuma, kad ģimene uz Latviju pārcēlās no Krasnodaras apgabala. Latvijā jau dzīvoja Anatolija mātes māsa. Pēc Aizkraukles vidusskolas beigšanas iestājies Latvijas Jūras akadēmijā. Vēlāk dienēja Ļeņingradā pretgaisa aizsardzības spēkos.
Kāpēc izvēle bijusi par labu krāsošanai, nevis kļuva, piemēram, par automehāniķi? Anatolijs teic, varbūt tāpēc, ka bērnībā patika zīmēt, piedalījies dažādās ar mākslu saistītās olimpiādēs. Vēlāk interesējis, kā var panākt tik spīdīgu krāsu, kāda ir automašīnai, kas tikko no rūpnīcas. Katra apgūtā lieta vedināja uzzināt vēl ko jaunu — kā uzlabot virsbūves sagatavošanas procesu, krāsu sajaukšanu, krāsošanas procesu? Pirmo darbnīcu Aizkrauklē atvēra ēkā, kurā agrāk bija glābšanas stacija. Tomēr drīz vien no Kanādas ieradās zemes mantinieki un darbību nācās pārtraukt. Bumbu patversme bijis labs variants, tikai tā laika gaitā bija izdemolēta, ūdens tajā bija sakrājies līdz ceļiem, un, kā jau kara laikam paredzētu būvi, to klāja pamatīgs zemes slānis. “Toreiz neviens negribēja ticēt, ka man te izdosies atvērt autoservisu. Trīs mēneši pagāja, kamēr noraku visu zemi. Izveidoju piebraucamo ceļu un sāku būvēt krāsošanas kameru. Šogad maijā būs 20 gadu jubileja, kopš reģistrēts individuālais uzņēmums.”
Meistari noslēpumus neizpauda
Par savu lielo aizraušanos — automašīnu krāsošanu — Anatolijs var stāstīt stundām, atklājot dažādus knifus, nianses. Izrādot krāsu laboratoriju, kurā sienas klāj simtiem tūbiņu, kārbu, viņš stāsta, ka no šī izejmateriāla iespējams sajaukt jebkuru toni. Uzzinot arvien vairāk par šo specifisko nodarbi, labāk saprotu, kādēļ auto detaļu krāsošana nav lēts pakalpojums.
“Aizraušanās profesionālā līmenī aizsākās deviņdesmitajos gados, kad atgriezos no dienesta padomju armijā,” stāsta Anatolijs. “Mans skolotājs bija Nikolajs Samoiļenko. Toreiz vēl neviens neko īsti nezināja par ārzemju krāsām, to uzklāšanas tehniku, bet tie, kuri kaut ko jau zināja, savus noslēpumus glabāja, neko nestāstīja. Krāsu varēja atnest klients, kaut ko trīslitru burkā, un, ej nu zini, kas tajā ir, ko ar to darīt.” Situācija šajā nozarē mainījās uz labo pusi, kad Latvijā sāka darboties ārzemju firmu pārstāvniecības. Uzradās divkomponentu krāsas, kas bija labas kvalitātes, bet meistari ar tām nemācēja strādāt, taču tā vietā vainoja krāsas, ka tās nekam nederot. Krāsu tirgotāji piedāvāja apmācības. Anatolijs šādas profesionālas pilnveides nodarbības apmeklējis Čehijā un arī tepat Latvijā.
Kura krāsa vislabāk patīk Anatolijam? Viņš atbild, ka šobrīd viņa mašīna ir tumši zila. Krāsa esot no motociklam paredzētajām — dziļi piesātināta, mirdzoša. Tomēr vislabāk patīkot, no krievu valodas tulkojot, jūras viļņu tonis — zaļi zilgans.
Te meistars atceras arī gadījumu, ka darbā izmantojis krāsu, kuras litrs maksāja tūkstoš latu. Strādāt ar šādu materiālu nav viegli, bet rezultātā auto no dažādiem skata leņķiem bija citādā krāsā un kopumā varēja izšķirt desmit dažādus toņus — dzeltenu, sarkanu, zilu u. c.
Par elektrību — trīsreiz vairāk
Anatolija ģimene — sieva Tatjana, dēls Konstantīns un meita Anastasija — dzīvo dzīvoklī. Tiesa, dēls tagad ir komandējumā Amerikā, palīdz kādam Latvijas uzņēmumam ierīkot iekārtas. Anastasija mācās Aizkraukles novada vidusskolā un plāno iestāties Stokholmas Ekonomikas augstskolā Rīgā.
Ģimene, māja, iekārtotā darbnīca ir apstākļi, kas notur auto krāsošanas meistaru Aizkrauklē, neliek domāt par pārcelšanos tuvāk Rīgai, kur, nenoliedzami, klientu būtu vairāk. “Mani bijušie audzēkņi, kuriem esmu iemācījis šo arodu, tagad strādā Somijā un ir piedāvājuši braukt tur pelnīt naudu. Man vienmēr gribējies ko savu, un tas, ko esmu izveidojis, ir tas, kas man patīk,” stāsta Anatolijs. “Šobrīd sadarbojos ar apdrošināšanas kompānijām, un viņu klienti daļēji ir arī mani.”
Vai, līdzīgi kā citiem mazajiem uzņēmējiem, arī Anatolijs piekrīt viedoklim par valsts vēlmi nomākt viņus? “Šogad uzņēmumam rēķins par elektrību salīdzinājumā ar rēķinu par dzīvokli ir pieaudzis trīskārtīgi. Valdība teic, ka palīdzot, bet patiesībā tā ir lēna nožņaugšana.”
Ne visus darbus meistars veic pats, bet klientam automašīnu atdod pilnībā saremontētu. Tāpēc sadarbojas ar citiem autoservisiem Aizkrauklē, kur vienā veic riteņu ģeometriju, citā kārto elektroniku.
Iespītējās un turpināja
Vai nākamie gadi uzņēmējdarbībā varētu būt vieglāki? Līdz šim klientu skaits, tajā skaitā arī apdrošinātāju kompānijām, ar katru gadu samazinājies. Ja pirms pieciem gadiem viņiem, piemēram, bija 500 klientu, pērn vien 150. Jāgaida labāki laiki, bet šobrīd dzīvo ar pēdējo optimismu. “Nav viegli klausīties draugu stāstus, kuri dzīvo un strādā ārzemēs un var atļauties ceļot, ziemā atpūsties Dubaijā. Tad domāju, ko tas patriotisms man devis, ja sēžu un sevi mierinu ar domu — gan jau mums arī tā reiz būs.”
Baseins, sporta zāle ir vietas, kur šad tad atpūšas pēc darba, bet, darot smalkos darbus, piemēram, sagatavojot auto virsbūvi krāsošanai, labi noder audiogrāmatas. Trijās stundās gan darbs padarīts, gan grāmata izlasīta. Atslodzei no ikdienas izmanto arī dažādas prāta spēles, un jaunākā ir Rubika kubs. Gribot atcerēties jaunību un mēģināt salikt. Iespējams, ka šis gads varētu būt tas ilgi gaidītais, kad Anatolija ģimene beidzot, pēc ilgiem gadiem, no dzīvokļa pārceltos uz māju. Tajā darbi iekavējās gadiem, jo aktuāls kļuva HES pārgāznes projekts. Tas paredzēja māju nojaukt. Septiņus gadus ilgā sarakste ar dažādām valsts iestādēm bijusi bezjēdzīga, un Anatolijs iespītējies, metis šaubas pie malas un mājas izbūves darbus turpinājis.

Staburags.lv ARHĪVS

Dzīvo ar pēdējo optimismu

Kategorijas