Liktenīgi nejauša izvēle, un — trāpīts!

2018. gada 9. marts 00:00

374

Pļaviņietei Sandrai Māliņai dzīves jubileja ir marta sākumā, un šis laiks gadu gaitā bijis dažāds — gan sniegots, gan ar pavasara dvesmu un ziedošām sniegpulkstenītēm. Sandra teic, ka tagadējās ziemas ne tuvu nelīdzinās viņas bērnībā pieredzētajām, kad ceļus aizputināja, bija dziļas kupenas un lausks nikni spēra pakšos. Tomēr mainās ne tikai daba, bet arī cilvēku dzīve.

Atteikt neprot
Laiks pats pasaka priekšā, vai cilvēks izvēlējies īsto profesiju, un Sandrai medicīnas māsas darbs noteikti tas ir. Šajā profesijā viņa strādā jau ilgi, bet sociālās aprūpes centrs “Pļaviņas” viņas pastāvīgā darbavieta ir piecus gadus. Pirms tam tur vairāk aizvietoja darbinieces atvaļinājuma vai slimības laikā, bet pamatā strādāja Aizkraukles slimnīcas terapijas nodaļā. Tagad ir otrādāk, bet atteikties no abām darbavietām viņa pagaidām nevarot.
— Man ļoti patīk tas, ko daru. Bērni jau man teic, ka vajadzētu vienu darbavietu likt malā, bet nevaru atteikt. Turklāt man vajag tās slimnīcas četras sienas, pat tur valdošās smaržas un satikt cilvēkus. Darbs abās vietās atšķiras, jo slimnīcā cilvēks lielākoties ir noteiktu laiku, bet aprūpes centrā ir viņu mājas. Katrs grib sajust otru cilvēku blakus, parunāties, un dažkārt pietiek pielikt roku, lai justos labi, — saka mediķe.
Nākamo profesiju Sandra izvēlējās nejauši.
— Pēc astotās klases beigšanas ar deju kolektīvu devos uz Dziesmu un Deju svētkiem. Teicu mammai, ka pie vienas reizes paņemšu līdzi dokumentus, lai iesniegtu kādā izglītības iestādē, jo tāpat kaut kur būs jāmācās. Ko gribu darīt, nebija ne jausmas. Mums bija deju mēģinājums Daugavas stadionā, un kādā brīvā brīdī ar māsīcu gājām pastaigāt pa Rīgu. Tā bija Jāņa Asara iela, un ceļā bija 4. Medicīnas skola. Nolēmu ieiet paskatīties. Ja jau iegājusi, iesniedzu arī dokumentus. Māsīca prasīja, vai tiešām es to vēlos, bet nevarēju pateikt ne jā, ne nē. Lai arī tolaik konkurss bija liels, mani uzņēma un sāku mācīties. Pirmais gads nebija viegls, un šaubījos, vai esmu pareizajā vietā. Tomēr pēc tam šī profesija ļoti ieinteresēja, un sapratu, ka tā man ir īstā, — saka pļaviņiete.
Pirmā darbavieta pēc obligātās sadales viņai bija Jēkabpils slimnīcas uroloģijas nodaļa. Visādi sākumā bijis, bet interese par darbu ļāva pārvarēt visas grūtības un apgūt ko jaunu. Bijusi arī doma apgūt ārsta profesiju, bet, apsvērusi iespējas, no šīs domas atteicās.
Viņa, tāpat kā citi mediķi, nevar būt pavēlniece savam brīvajam laikam, jo dežūras var būt gan svētkos, gan tad, kad citiem ir brīvdienas. Arī šajā dzimšanas dienā viņa bija darbā. Sandra piekrīt teiktajam, ka no medicīnas grūti atpūsties arī brīvajos brīžos, jo padomu un palīdzību lūdz gan tuvinieki, gan draugi un paziņas. Atteikt viņa nemāk. Sandru bieži atceras bijušie pacienti, un tas ir patīkami.
Viņa bija arī viena no Aizkraukles slimnīcas mediķu komandas, kas saņēma “Latvijas lepnuma” balvu nominācijā “Vairāk, nekā prasa pienākums”. Pirms vairākiem gadiem aizkrauklieši kopā ar Lietuvas kolēģiem organizēja Polijā autoavārijā smagi cietuša jelgavnieka atgādāšanu uz Latviju, neprasot samaksu, un turpināja viņa ārstēšanu Aizkraukles slimnīcā. Par pašaizliedzīgo darbu viņai pasniegts arī Pļaviņu novada domes atzinības raksts.
Laimīgais piecnieks
Sandras kundzei ir pieci bērni — četras meitas un dēls. Visi nu jau izauguši, savā dzīvē, kā māmiņa saka — izkaisīti pa Latviju.
Vecākā meita Ilona dzīvo Pierīgā, Svetlana ir Jēkabpilī, Māris — Valmierā, Tatjana — Rēzeknē, jaunākā meita Rita ar ģimeni ir Rīgā, un, tāpat kā mamma, apguvusi mediķes profesiju. Tomēr viņa no šī piecnieka nebūšot tāda vienīgā, jo arī māsa Tatjana, kurai ļoti patīk mācīties, apgūst medicīnu.
— Bērni ir prasījuši, kā es ar viņiem visiem savulaik tiku galā? Pati esmu augusi piecu bērnu ģimenē, un, iespējams, tas deva savu rūdījumu. Kaut kā viss sakārtojās, bet savējiem vienmēr esmu prasījusi kārtību, un vēl tagad bērni to atceras. Savulaik turējām arī lopus, un visiem kopā vajadzēja strādāt, lai tos apkoptu un sagādātu sienu. Nekāda lielā rocība mums nekad nebija, bet pratām visu paveikt. Bērni nekad nav sagādājuši man problēmas, un prieks, ka viņi izauguši par labiem cilvēkiem, visi ieguvuši izglītību un strādā. Arī znoti man ļoti labi, tāpat kā dēla draudzene. Tagad, paraugoties atpakaļ, grūti, patiešām grūti, man dažkārt klājies, bet nekad neesmu sūdzējusies par dzīvi. Ne vienmēr veselība bijusi laba, bet nebūšanas nekad neizvirzu pirmajā vietā un eju tālāk, jo no sūkstīšanās jau labāk nepaliek. Ja tā paskatās, viss jau man ir — laba ģimene, patīkams darbs un iespējas apmeklēt kādu izrādi vai koncertu, — saka Sandra.
Starp citu, šajās dienās Sandra ar vīru Uldi devās uz Grigorija Ļepsa koncertu Rīgā, kas viņiem bija bērnu dāvana abu jubilejās. Sandra gan vairāk dod priekšroku latviešu māksliniekiem, bet Ļepss ir Ulda iecienīts, taču bija interesanti.
Lielpilsētas vietā uz tuksnesi
Sandras dzimtā puse ir Jēkabpils novads, bet nu jau 20 gadus viņa ir pļaviņiete. Kad nolēmusi kaut ko mainīt savā dzīvē, pārcēlusies ar bērniem uz šo pilsētu, neko daudz par to nezinādama. Tur satikts Uldis, par kuru jubilāre teic, ka abi esot kā cimds ar roku. Viņus vieno kopīgas intereses, rūpes par bērniem un mazbērniem, kuru Sandras kundzei jau deviņi. Viņiem patīk viesoties pie omītes un opja, un Sandra par to priecājas, jo ikdienā jau neiznāk bieži tikties. Viņa piekrīt, ka mazbērni ir kas ļoti īpašs, un bērni nereti “pārmet”, ka vecvecāki mazajiem ļauj pārāk brīvu vaļu un pēc tam grūti panākt kārtību, bet Sandra brīnās — viņi taču ir gluži vai zelta bērni, ko tie vecāki vēl grib!
Uz jautājumu, kā vislabāk viņa iepriecinātu sevi, Sandra atbild — ja būtu laiks, noteikti vairāk ceļotu.
— Jaunībā gan — tikai uz Parīzi! Tagad cilvēku pūļi un steiga vairs nevilina un gribētu aizbraukt uz tuksnesi. Nezinu gan, kā es tur justos, bet būtu interesanti. Lai arī pašiem ir māja un lauku izjūtas netrūkst, arvien gribas būt kaut kur dabā, un tā ir vislabākā atpūta, kad vari pabūt viens un atslēgties no visa. Vasarās ar visu skubu ķeros pie dārza, dobēm, siltumnīcas, un arī tas man patīk. Vienīgi neesmu vēl iemācījusies samazināt pašgatavoto konservu apjomu. Kā bija pilni plaukti pagrabā, tā ir, — saka pļaviņiete.
Savulaik Sandra daudz lasījusi, bet tagad tam vairs neatliek laika. Vienu brīdi grāmatas uz naktsskapīša krājusi kaudzītē ar domu, ka izlasīs, bet tagad tās pārceltas uz grāmatplauktu. Kaut kad vēlāk... Paticis arī adīt, bet tagad nav ne lielas vajadzības, ne gribēšanas, ja vien kādu zeķu pāri noada.
Jubilārei ir vēl kāda nepiepildīta vēlme, ko gribētu iemācīties dzīvē darīt, bet tā arī nav iznācis. Tas gan lai paliekot nepateikts, jo sievietes var atļauties arī kādu nelielu noslēpumu. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Liktenīgi nejauša izvēle, un — trāpīts!

Kategorijas