Sapnis par ārsti joprojām dzīvs

2018. gada 9. marts 00:00

591

Ludmila Ušakova un Aizkraukle ir nesaraujami un viens otru papildinoši vārdi. Lai arī dzimusi Krievijā, Aizkraukli, kā arī Latviju viņa sauc par savu. Latviski runājošā pilsētas iedzīvotāju daļa nereti bijusi nevienprātīgi noskaņota pret viņas paustajām idejām, toties krieviski runājošos viņai izdevies uzrunāt un vienot. Viņas organizatores spējas, spēcīgā personība jūtama no pirmās sarunas minūtes. Lai arī zinu, ka krievu tautības cilvēkam savas domas un sajūtas būtu vieglāk paust dzimtajā valodā, Ludmila uzstāj, ka saruna būs latviski. Man atliek vien piekrist.

No VEF atsauca uz skolu
— Kad un kā nonācāt Latvijā?
— Esmu dzimusi un pirmos divus dzīves gadus dzīvoju Žiguļovskā. Mani vecāki cēla Kuibiševas HES, vēlāk viņus norīkoja uz Latviju Pļaviņu HES celtniecībā. Atceros, ka dzīvojām barakā, ģimenei piešķīra nelielu istabiņu, kurā dzīvojām četri cilvēki. Kad atbraucām uz Latviju, māsai Irinai bija septiņi gadi. Tētis bija kravas mašīnas šoferis, mamma strādāja noliktavā. Tāpat kā es, arī māsa, kas izmācījās par juristi, dzīvo Aizkrauklē, lai gan strādā Rīgā. Ļoti patīkamas bērnības atmiņas palikušas par bērnudārzu “Saulīte”. Pielāgojoties tā laika darba ritmam, tas bija atvērts diennakti. Skolas laikā mācības organizēja divās maiņās: vienā skolā mācījās gan krievu, gan latviešu bērni, un neatceros, ka tādēļ būtu radušās nesaskaņas. Bijām ļoti draudzīgi. To pašu skolu absolvēja mani bērni, un tagad 6. klasē tajā mācās arī mazbērns.
— Zinu, ka ilgu laiku arī pati strādājāt skolā. Vai šī profesija patika jau no bērnības?
— Agrāk sapņoju kļūt par ārsti ķirurģi, un patiesībā šī doma mani nav pametusi visu mūžu. Skolas laikā bērniem rīkoja dažādas nometnes, un tajās piedalījās arī medicīnas māsas, mācīja pārsiešanu un citas vienkāršas manipulācijas. Tas viss man ļoti patika. Gribēju ārstēt, palīdzēt cilvēkiem. Tomēr jaunībā šo sapni materiālu apstākļu dēļ man nebija iespējas piepildīt. Medicīnas institūtā nav neklātienes, bet, tā kā ģimenē bija grūti ar iztikšanu, naudu sev pelnīju pati, tāpēc izvēlējos studēt pedagoģiju — neklātienē, lai paralēli varētu arī strādāt. Tagad domāju, ka tas laikam tomēr bija liktenis. Man patīk strādāt ar bērniem, un, skolā esot, jutu, ka esmu savā vietā. Ar labiem vārdiem un domām atceros skolotāju Valēriju Sakausku. Viņa bija tā, kas atnāca pie manis, kad strādāju VEF Telefonaparātu rūpnīcā Aizkrauklē, un teica: “Ludmila, tādam cilvēkam kā tu jāstrādā skolā!” Varu teikt, ka esmu viņai pateicīga par to.
— Kādu laiku tomēr nebijāt saistīta ar skolu, strādājāt Aizkrauklē Telefonaparātu rūpnīcā?
— Pēc vidusskolas iestājos Rīgas Industriālajā politehnikumā un paralēli divus gadus strādāju Telefonaparātu rūpnīcā Aizkrauklē. Biju kontroliere un vēlāk strādāju grāmatvedībā. Pēc universitātes atgriezos skolā. Toreiz man bija 27 gadi, piedzimušas abas meitas. Skolā sākumā gadu biju pionieru vadītāja, bet kopumā nostrādāju gandrīz 25 gadus, pārsvarā kā krievu valodas un literatūras skolotāja un direktores vietniece audzināšanas darbā. 2010. gadā bija mans pēdējais izlaidums, bet pavisam man bijušas trīs izlaiduma klases.
Kopā jau 37 gadus
— Kā iepazināties ar vīru?
— Līdz sestajai klasei Valērijs mācījās Aizkrauklē, un jau tad bijām pazīstami, bet viņš ar vecākiem pārcēlās uz Salaspili, kur cēla Rīgas HES. Vēlāk satikāmies kādās viņa drauga kāzās Aizkrauklē. Tā arī bija liktenīgā reize, un kopš tās dienas palikām kopā. Šogad jau rit 37. gads. Lepojos ar šo skaitli. Valērijam pirms divām dienām nosvinējām sešdesmito dzimšanas dienu. Viņš reiz man teica — mums vajadzēja iepazīties divus gadus agrāk. Mūsu attiecībās vīrs dod man un es cenšos dot, laikam tāpēc mums izdevies. Sievietei jābūt laimīgai, mīlētai, cienošai sevi un citus. Es esmu laimīga.
— Kā jums izdevies nodzīvot kopā tik ilgi un joprojām būt laimīgiem?
— Viņš ir jūrnieks un joprojām strādā savā specialitātē. Varbūt ilgais prombūtnes laiks, grūtības mūs satuvina. Kad auga meitas, nebija viegli vienai tikt galā ar ikdienas darbiem. Viņš nereti četrus līdz piecus mēnešus bija jūrā, atgriezās pāris mēnešu un atkal brauca prom. Tajā īsajā laikā mājās emocionāli bijām ļoti tuvi. Un arī tagad ir tāpat. Laikam arī viņš ir mans liktenis.
Pārdomas uztic mežam
— Tagad ikdienā esat krievu kopienas “LAD” priekšsēdētāja. Ko nozīmē šis amats?
— Kopienai ir laba komanda, par ko esmu priecīga, jo izdevies iedibināt vairākas labas tradīcijas, piemēram, Masļeņicas svinības, un te paldies gribu teikt arī “Staburaga” redakcijai, kas vienmēr atbalsta, atspoguļo mūsu darbību. Regulāras kopā sanākšanas notiek arī ik pavasari, rudeni un Ziemassvētkos. Tāpat organizējam ansambļa “Maļinovij zvon” koncertus. Vakar braucām uz Rēzekni, tikties ar turienes krievu kopienu, sadarbojamies arī ar Daugavpili, Jēkabpili un citām pilsētām. Ar organizatoriskiem darbiem nodarbojos jau skolas laikā, un arī tad izdevās paveikt ļoti daudz, tikai pateicoties labai komandai. Viena no mana rakstura iezīmēm ir atbildības uzņemšanās, un laikam tāpēc, lai ko sāktu, tīši vai netīši kļūstu par vadošo.
— Ne vienmēr izdodas tā, kā plānots. Kā pārvarat vilšanos?
— Salīdzinoši nesen studēju arī psiholoģiju un zinu, ka nedrīkst sevi šaustīt par neveiksmēm, bet tā notiek. Neizdošanās, konflikts man nozīmē bezmiegu, dziļas pārdomas, sirdsapziņas mokas. Tur es neko nevaru ar sevi padarīt. Ja tas ir pavasarī, vasarā, tad labāk būt vienai dabā, dodos uz vasarnīcu vai staigāju mežā.
Klausīties un saklausīt
— Vai tiešām gandrīz sešdesmit gadu laikā neesat domājusi pārcelties uz citu pilsētu?
— Godīgi, nē. Negribu ne Rīgu, ne kādu citu vietu. Esmu savas pilsētas patriote. Sajūta, kā tā ir mana īstā vieta. Mīlu šo pilsētu. Mana meita dzīvo Anglijā un sauc pie sevis, tāpat daudzi paziņas dzīvo Vācijā un arī aicina ciemos, bet es sevī nevaru pārvarēt stipro saikni ar Aizkraukli. Te apglabāti mani vecāki, tā ir mana vieta līdz mūža beigām.
— Esat bijusi bērnības zemē Žiguļovskā?
— Ne reizi, un arī nevelk uz turieni. Mana māsa gan bija. Man ir svarīga krievu kultūra, valoda, bet visu savu apzinīgo mūžu esmu pavadījusi Latvijā un uzskatu to par savu dzimteni. Tāpēc man gribas, lai mēs visi, visas tautības, šeit dzīvojam draudzīgi.
— Draudzēšanās tomēr īsti nesanāk.
— Ziniet, agrāk, pirms gadiem divdesmit, tā nebija, un lielākoties masu informācijas līdzekļi, politiķi, meklējot kaut kādu izdevīgumu, radījuši šo nedraudzīgo situāciju. Arī tagad, kad saasināts jautājums par izglītību tikai valsts valodā. Esmu par to, ka visiem jāzina latviešu valoda, tā ir mūsu valsts valoda, un žēl, ka padomju laikos krieviem, tajā skaitā man, nebija tik labu, kvalitatīvu latviešu valodas mācības stundu kā tagad. Zinu, ka latviski runāju ar kļūdām. Mūsdienās ļoti liela daļa krievu bērnu labi runā latviski. Toties latviešu bērni tagad ļoti slikti zina krievu valodu. Vai tas ir slikti, ja vienlīdz labi prastu gan angļu, gan krievu valodu? Jaunākā prasība ir krievu plūsmas skolotājiem no jauna kārtot latviešu valodas eksāmenu kategorijas iegūšanai. Daļai skolotāju ir vairāk nekā 50 gadu. Kam viņiem tādas pārbaudes? Domāju, daudz šo un citu problēmu rodas no tā, ka neprotam klausīties, ieklausīties, saklausīt un cienīt viens otru.
— Jums kā krievu tautības cilvēkam ir svarīgi saglabāt krieviskās saknes?
— Noteikti. Krieviem ir paruna — nevari būt Ivans, kurš savus radus neatceras. Savas saknes jāzina jebkuram cilvēkam. Jums personīgi latviešu valoda taču ir svarīga? Man tāpat. Mums, aizkraukliešiem latviešiem, ir vēsturiski izveidojusies pozitīva attieksme pret krieviem. Organizējot pasākumus šeit, man ir svarīgi, lai varu runāt krieviski un apkārtējiem tas nešķiet traģiski.
Der arī auksts ūdens
— Kādas ir sievišķīgās lietas, bez kurām Ludmila nevar iedomāties savu ikdienu?
— Piemēram, vakardiena, 8. marts, ir tradīcija arī mūsu ģimenē, un, lai arī svētki pagājuši, visām sievietēm un arī sev vēlu saulainu pavasari, mīlestību un saticību ģimenē! Protams, arī veselību. Varbūt tas izklausās tikai pēc skaļām frāzēm, bet saku to no sirds. Varu mierīgi iziet no mājas bez kosmētikas, un ko citi padomās, pārāk nesatraucos. Kāds ir manas ikdienas rīts? Kad pamostos, pirmais ir zvans no meitas Anglijā. Tā notiek katru dienu — runājam par to, kā pagāja iepriekšējā diena, kā mazmeitai Viktorijai, kurai jau 12 gadu, kā pašiem. Bieži sazvanāmies arī vakarpusē. Mazmeita nodarbojas ar jāšanas sportu, dzied un dejo skolā esošajā krievu kultūras kopienā.
Ap pusdienas laiku pie manis atnāk otra meita — Olga. Tagad, kad vairs nestrādāju, varu pagatavot pusdienas, un kopīgi paēdam. Arī tā principā notiek katru dienu. Tādas ir mūsu ģimeniskās attiecības. Lai arī fiziski neesam visi kopā, sajūtās tā tomēr ir.
— Vai ir kāda vieta Latvijā, uz kuru labprāt un bieži dodaties? Varbūt uz Jūrmalu?
— Tagad jūs man aizskārāt dvēseli. Man ļoti patīk jūra. Ļoti. Latvijā man pietrūkst tikai saules. Vasarā, kad ir saulainas dienas, atliekam visus citus darbus un braucam. Izbraucam ap deviņiem rītā un četros braucam mājās. Īpaši augustā, kad atbrauc meita no Anglijas. Man un mazbērniem nav nepieciešams, kā, piemēram, vīram un meitām, silts ūdens. Ja ir 16 — 17 grādi, ļoti labi.
— Vai jūs kā deputāte esat sev izvirzījusi uzdevumu, kuru šajā sasaukumā vēlētos realizēt?
— Apkārtējos novados brīvpusdienas ir visu pamatskolas klašu bērniem, Aizkrauklē tikai līdz septītajai klasei ieskaitot. Gribu veikt aptauju, un, ja pierādīsies, ka brīvpusdienas nepieciešamas arī vecāko klašu audzēkņiem, centīšos panākt, lai pašvaldība tās apmaksātu. Tāpat aizkraukliešiem svarīgi, lai pilsētā turpinātu darboties medicīnas centrs. Pašlaik tas strādā, bet ilgtermiņa pastāvēšana nav tik stabila.
Jā, esmu arī par to, lai skolās Latvijā saglabātu bilingvālo izglītību. Bērni agrīnā vecumā fundamentālās zināšanas — matemātikā, fizikā, ķīmijā un citos priekšmetos — daudz labāk uztver un nostiprina, mācoties dzimtajā valodā. Jau tagad krievu plūsmā bērni 40% mācību apgūst dzimtajā valodā, bet 60% — latviski. Kad strādāju skolā, mums salīdzinājumā ar Aizkraukles novada ģimnāziju bija ne mazāk to jauniešu, kuri pēc vidusskolas turpināja studijas augstskolā un attiecīgi iestājeksāmenus kārtoja latviešu valodā. ◆

Vizītkarte
Vārds, uzvārds:
Ludmila Ušakova.
Dzimšanas laiks un vieta: 1959. gada 7. augusts, Žiguļovska, Samaras apgabals, Krievija.
Izglītība: beigusi Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultāti, krievu valodas un literatūras skolotāja.
Ģimene: precējusies, meitas Jeļena un Olga, trīs mazbērni — Ņikita, Viktorija, Dmitrijs.
Nodarbošanās: Aizkraukles novada domes deputāte, krievu kopienas “LAD” priekšsēdētāja.
Vaļasprieki: lasīšana, ceļošana, sēņošana un dārza darbi.

Staburags.lv ARHĪVS

Sapnis par ārsti joprojām dzīvs

Kategorijas