“Ir saule, debesis, un maize abrā rūgst”

2018. gada 9. janvāris 11:42

359

“Ir saule, debesis, un maize abrā rūgst”

Ausma un Jānis Baltači saimnieko Mazzalves pagasta “Rimšānos”, pašā Lietuvas pierobežā. Ģimenē izaudzināti pieci bērni —
Maija, Zigmunds, Arnis, Kaspars un Ēvalds, tagad lolo jau 14 mazbērnus. Tas, ka visi bērni ar ģimenēm ir ne tikai ģimenes lepnums, jo visi bērni palikuši tepat Latvijā, bet arī dzinulis ikdienas darbos — pārliecība, ka bērni un mazbērni turpinās vecāku iesākto. Zināt, kā smaržo lietaina un dubļaina janvāra diena “Rimšānu” pagalmā? Pēc darba!

Saimniekot sāk ar divām govīm
Jānis un Ausma Baltači “Rimšānu” mājās dzīvo kopš 1977. gada, mājas Jānis mantojis no saviem vecākiem. Šodien “Rimšāni” ir bioloģiskā zemnieku saimniecība, kuras pamatnodarbe ir piena lopkopība. Tam sākums meklējams tālajā 1992. gadā, kad, likvidējot kolhozus un veidojot paju sabiedrības, Ausma palikusi bez darba. “Biju ļoti neizdevīga strādniece — mana lielākā rūpe tolaik bija pieci mazi bērni, kuri reizēm arī slimo, tāpēc viņiem jāvelta laiks. Sēdēju mājās, audzināju bērnus, slaucu savas divas govis un domāju, ko darīt tālāk. 1993. gadā oficiāli reģistrējām zemnieku saimniecību un pamazām palielinājām gan lopu skaitu, gan apstrādājamo platību. Tagad kūtī ir ap 80 lopu — slaucamās govis un teļi, skaits nedaudz mainās, jo kāds piedzimst, kādu aizvedam uz kautuvi,” stāsta Ausma Baltace. Ģimene apstrādā zemi, audzē graudus, tostarp griķus, ar pašu izaudzēto baro arī ganāmpulku.

Jāstrādā 24 stundas diennaktī
Dēls Zigmunds ir oficiālais strādnieks saimniecībā, daudz palīdz arī Kaspars. Ja mamma skaļi sauc “palīgā!”, tad klāt ir visi — gan lieli, gan mazi. Tas noteikti ir skābbarības gatavošanas laikā, jo jāstrādā 24 stundas diennaktī un varētu vēl strādāt 25. stundu. Skābbarības “pankūku” uz lauka gatavo divas dienas no vietas, darba daudz. Visi sabrauc palīgā arī graudu kulšanas laikā, tad darbojas visa iespējamā tehnika, kas vien ir saimniecībā. Arī vedeklas ir sēdējušas pie traktora stūres.

Saimnieki teic, ka ziemā laukos darbu ir mazāk — svarīgākais ir pabarot un izslaukt lopus, jāgādā malka kaltei, jo kalte apkurināma ar malku, un tā kurināmo patērē lielā apjomā. Jānis Baltacis saka: “Lopi neļauj gulēt, tas ir visa pamatā, tas ir dzinulis arī pārējiem darbiem. Lopi gaida, ļoti jūt, kad parādāmies pagalmā, pietiek paiet garām kūtsgalam, lai viņi sarosītos. Grūtākais ir brīdī, kad jāizšķiras, ka lopiņš ir jālikvidē, jo pirms tam esi viņu barojis, mīļojis un glaudījis.”

Prioritāte — izglītot bērnus
Ausmas kundze ar patiesu lepnumu stāsta par katra bērna iegūto izglītību un apgūto arodu, kas Baltaču pārim ir bijis vissvarīgākais— izskolot bērnus. Ģimenē ir skolotāji, bitenieks, arī automehāniķis. “Neraugoties uz lauku darbiem un laiku, cik tie aizņem, izglītība mums ir bijusi ļoti svarīga, esam spējuši izvadāt bērnus uz skolām dažādās Latvijas malās — Kuldīgā, Vecbebros, Daugavpilī, Saukā, Viesītē un citviet. Tikai tagad, pēc daudziem gadiem, aptveru, ka laikam jau pat par daudz esam bērnus un mazbērnus radinājuši pie darba, jo tikai tagad no kaimiņiem par to dzirdam tikpat kā anekdotes,” teic Ausmas kundze.
Dēls Kaspars atzīst, ka vecāki viņa dzīvē ielikuši tādas pamatvērtības kā darba tikums, godīgums, godprātība, cīņasspars un lepnums pozitīvā nozīmē, ka viss jāsasniedz pašam, nav jāgaida no citiem.

Satrauc nesaimnieciskums
Jānis Baltacis ir bijušais zemessargs, tagad — veterāns. Gan domās, gan darbos stāvējis cieši blakus jaunās Latvijas šūpulim, piedalījies barikādēs. Jānis Baltacis teic, ka visvairāk viņu satrauc nesaimnieciskums valsts mērogā, līdzcilvēku nevēlēšanās iejusties citu ādā: “Satrauc nesakārtotība zemes nomas lietās, jo vienmēr likums būs zemes īpašnieka, ne nomnieka pusē. Satrauc veids, kā zemes īpašnieki savā īpašumā pārpērk zemes, nerēķinoties ar nomniekiem un viņu vajadzībām. Tā ir nespēja paraudzīties uz lietām kopumā, lai izdotos visiem, lai arī otram ir iespēja strādāt un attīstīties. Paraugoties vēl senāk pagātnē, rūgtums palicis no laika, kad kolhozus pārveidoja par paju sabiedrībām, vienu priekšnieku nomainīja otrs, atbildības — nekādas. Tolaik pa labi un kreisi izsaimniekoja visu — pārdeva šķūņus, tehniku. Uzskatu, ka tā bija ļoti negodīga rīcība, daudzi cilvēki, arī mēs, kuri patiešām gribēja saimniekot un strādāt, neko vērtīgu nevarēja dabūt, “lūžņus” vien.”

Paļaujas uz pašu spēkiem
Pašu spēkiem Baltaču ģimene atjaunojusi arī klēti, kas nodega 2001. gada aprīlī, tas prasījis papildu līdzekļus saimniekiem un sagādājis skumjus mirkļus. Toreiz ugunsgrēkā sadega darbarīki un pavasara sējai domātā sēkla. Saruna ir uz tādas optimistu nots — lai cik slikti ir klājies un lai kas piemeklējis, ģimene meklējusi sevī spēku un tikusi ar to galā. “Paļaujamies paši uz sevi, viens uz otru. Kas cits atliek? Ar lietavām janvārī kūtī ir tik daudz lietus ūdens, ka jāsūknē ārā. Ar to pašiem jātiek galā. Arī saistībā ar lietaino vasaru — daudzi darbi neizdevās, kā iecerēts, taču Neretas novadā nebija izsludināta ārkārtas situācija. Pieteikties kompensācijai drīkstējām, taču neko nesaņemtu. Nesaprotu, kam tas vajadzīgs — tikai lieka papīru rakstīšana,” domā Ausma Baltace.

Piensaimnieku sapnis — robots
Baltači jaunumus un aktualitātes, citu zemnieku pieredzi uzzina žurnālā “Agrotops”, sazinās arī ar apkārtējiem saimniekiem, izpalīdz viens otram. Baltači pasapņo, ka ikdienas darbus saimniecībā krietni atvieglotu robots govju slaukšanai. Tas maksājot ap 100 000 eiro, un viens no vietējiem zemniekiem tādu palīgu sev jau atļāvies. Zemnieki gan spriež: ieguvumiem vienmēr ir arī zaudējumi — robots esot ļoti izvēlīgs, gotiņai jābūt ar ideāliem tesmeņiem, citādi to neslauc, savukārt slaucējs ierīci var piestutēt pēc vajadzības. “Lai atpelnītu vienu šādu ierīci, jābūt milzīgam piena izslaukumam. Mēs, saimniekojot ar bioloģiskajām metodēm, barojot lopiņus ar pašu miltiem, skābbarību, bioloģisko sāli, nekad nespētu sasniegt tos lielos izslaukumus. Bijām vienā zemnieku saimniecībā Lonē un redzējām, kā dabū to lielo izslaukumu — govis baro ar ģenētiski modificētu kukurūzu, rapsi, sojas miltiem. Kam tas vajadzīgs?” spriež zemnieki.

Pašu cepta maize — tradīcija un vērtība
Neraugoties uz noslogoto ikdienu, laukos vienmēr neapdarāmajiem darbiem, Baltaču ģimenes tradīcija vairākos gadu desmitos ir maizes cepšana. Tam “Rimšānos” joprojām izmanto teju simt gadu veco maizes krāsni — tai ir tikpat gadu, cik mājai, kas celta 1934. gadā. Saimniece stāsta, ka maizes cepšana ir divu dienu darbs, tajā laikā papildu darbus neuzņemas. “Maizes cepšana ir tradīcija, tai vienmēr jāpietiek laika. Kad atnācām uz šo māju, maizes krāsns bija, bet abriņas ieraugam nebija. To man pagājušā gadsimta 80. gados izgatavoja kara invalīds ar vienu roku, vīrs no Pilskalnes. Sākumā gan viņa projektā laikam bijusi alus muca, taču spēka bija par maz un iecere neizdevās. Muciņa, gatavota no oša un ozola, kalpo vēl šodien. Lai maizīte izdotos, man nekādu īpašu paņēmienu nav, taču svarīgi ir kārtīgi un pareizi izkurināt krāsni, neļauju savējiem lieki virināt ārdurvis un kāpt pāri lizei. Viss process — no mīklas iejaukšanas līdz siltiem kukulīšiem uz galda — aizņem divas dienas, nav tā, kā iejauc ātro mīklu pīrāgiem no veikalā pirktas paciņas,” stāsta Ausma.

Grieta paliek neslaukta
Kā starp daudzajiem lauku darbiem izdodas atvilkt elpu, rast jaunus spēkus? Dēls Kaspars teic, ka vecākus ļoti grūti pierunāt kaut kur doties izklaidēties, taču paši gan iebilst, aicinot ieskatīties pagājušā gada sienas kalendārā. Kādā nedēļā atzīmēts pat vairāk nekā desmit svinamo dienu — bērnu un mazbērnu vārdadienas, dzimšanas dienas noteikti tiek svinētas ģimenes lokā, un tam laika vienmēr pietiek. Ausmas kundze teic, ka pagājušajā gadā devusies uz kursabiedru salidojumu, pagājuši 40 gadi kopš Latvijas Lauksaimniecības universitātes absolvēšanas. “Tajā vakarā mājinieki manu Grietu bija atstājuši neslauktu,” ar smaidu atceras saimniece.
Baltači svin arī valsts svētkus, tad pagalmā mastā augstu plīvo sarkanbaltsarkanais karogs. Bērnu mudināti, pieļauj domu vasarā aizbraukt arī uz Dziesmu un Deju svētkiem Rīgā — tas būtu lieliski, ja izdotos izrauties no saimniecības darbiem un rūpēm.

Kā atteikt otram tādā brīdī?
Domājot par Latviju uz simtgades sliekšņa, Baltaču pāris pārskaita tuvējās kaimiņu sētas, kas pamazām paliek tukšas — vecā paaudze aiziet, jaunie laukos neatgriežas.

“Goda lieta laukos ir rakt dobi un zārku nest, ja nomirst kāds kaimiņš. Tad saimniecībā lielie darbi uz divām dienām apstājas. Pagājušajā pavasarī, maijā, tieši sākušies lielie sējas darbi, bet jāpalīdz apbedīt divus cilvēkus. Kā tu atteiksi otram tādā brīdī?” teic Jānis.
Viņš arī atminas, kā pirms daudziem gadiem, būdams zemessargs, kopā ar jau viņsaulē aizgājušu leģionāru acīmredzot kādā pasākumā stāvējis Daudzevā pie pagastmājas. Viņiem garām gājis toreizējais Ministru prezidents Vilis Krištopans ar savu svītu: “Mans paziņa viņiem garāmejot uzsauca: “Re, kur zagļi!”. Tālu nebija no nepatikšanām, domāju — o, kur drošs! Bet, paraugoties no šodienas skatpunkta, nu taisnība jau viņam bija — šiem cilvēkiem, kuri toreiz bija un šodien ir pie varas, bija un ir jādomā par valsti, par cilvēkiem, nevis par sevi un savu labumu. Tas ir tas rūgtums, kas noteikti ir visos no mums: ja viņi būtu bijuši godīgi, tad valstij un cilvēkiem šodienas Latvijā klātos daudz labāk.”

***
Pašvaldību un valsts amatpersonas regulāri brauc pieredzes apmaiņā uz ārvalstīm, braukuši pat uz Ķīnu, kur vēro un meklē jaunas metodes, ko varētu īstenot arī Latvijā. Man gribas aicināt ikvienu, kurš nezina, ko iesākt, kā strādāt, ko Latvijā darīt un kā tikt pie maizes — brauciet uz “Rimšāniem”! Te uzzināsiet, kā cilvēki strādā, kas ir darbs, un arī to, kā maize rūgst. Un cilvēki visiem lauku darbiem pa vidu stāv spēcīgi un smaidīgi — ar saknēm un gaišu skatu nākotnē. Vēl jo vairāk tāpēc, ka, šķiet, pats Imants Ziedonis Baltaču ģimenei veltījis dzeju:

“Ir saule, debesis,
Un maize abrā rūgst.
Un bērni dzimst —
Nekā jau nepietrūkst.”

Publikācija sagatavota ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem

Staburags.lv ARHĪVS

“Ir saule, debesis, un maize abrā rūgst”

Kategorijas