Atgriezušies. Lai paliktu

2017. gada 28. novembris 21:17

799

Pirms diviem gadiem “Staburagā” stāstījām par kādu sievieti, kura ar meitiņu atgriezusies no ārzemēm. Intervijas gaitā viņa vairākkārt atgādināja, ka šeit vairs nespēj iedzīvoties un tas esot tikai laika jautājums, līdz atkal kārtošot čemodānu prombraukšanai. Toreiz arī rakstīju, ka Aizkraukles reģionā nav nemaz tik viegli atrast cilvēkus, kuri būtu atgriezušies no ārzemēm. Pēc raksta publicēšanas mums piezvanīja Birutas kundze no Odzienas un sajūsmināta teica: “Es zinu tādus. Pie mums saimnieko ļoti jauks pāris, kuri nesen atbraukuši no Anglijas — turklāt latviešu meitene Dace līdzi atvedusi angli!”

Toreiz, kad sazinājos ar Daci Sirmo, nolēmām interviju pārcelt uz vēlāku laiku, jo tad varēšot pastāstīt vairāk par atgriešanās plusiem un mīnusiem. Dažādu apstākļu dēļ “vēlāk” ievilkās līdz diviem gadiem. Kad pirms divām nedēļām atkal zvanīju Dacei, nebiju pārliecināta, vai dzīvesvieta nebūs mainīta, bet klausulē atskanēja priecīga balss: “Jā, jā, mēs vēl esam tepat un prom no Latvijas braukt negrasāmies!”

Māja ar gaišu auru
Kad paziņai no Vietalvas puses vaicāju “Vai zini, kur ir “Jelgavieši”?”, viņa tik nopūtās: “Tas taču ir “čuhņā”!” Un tieši tur savu mājvietu tagad ir atradusi Dace un viņas draugs Tomass Šārps. Māja, kurā viņi dzīvo, ir ar senu vēsturi un saistīta ar gaišiem prātiem. Savulaik te dzīvojis politiķis un diplomāts Pēteris Priedītis, viens no pēdējiem šīs mājas iemītniekiem bija matemātiķis ar vēsturnieka tvērienu Jānis Miļūns. 2006. gada “Staburagā” viņš stāstīja, ka uz šejieni pārcēlies pie mātes klasesbiedrenes un visu cienītās skolotājas Federītes...
Dace nav vietējā, dzīvesvietu ar draugu viņa vairāk izvēlējās sajūtu dēļ. Internetā pāris bija noskatījis vairākas mājas, izbraukājuši vai pusi Latvijas, bet, kad nokļuva šeit, viss it kā nostājies savās vietās un bija skaidrs: “Mēs te paliksim.” Iedomājieties — milzu trīsstāvu māja meža vidū. Tuvākie kaimiņi — pāris kilometru attālumā. Bet kūtiņa — pilna ar mīļiem dzīvnieciņiem. Un viņi — divi vien, nē, nu jau trīs, jo no ārzemēm atgriezies arī Daces brālis — te saimnieko un jūtas laimīgi. Jo te ir viņu paradīze.

Drauga ideja
Katru sestdienu Dace brauc uz tirgu Krustpilī, kur pārdod kazas pienu un savā dārzā izaudzētos dārzeņus, cerams, ka drīz arī olas (vistiņām tagad klusais periods). Vienā no šādām reizēm “pārtveru” viņu Pļaviņās un aicinu uz sarunu. Pirmais iespaids — skaista, trausla, smaidīga, laimīga vidusskolniecīte, kura nezina, kas ir problēmas. Un noteikti pilsētas meitene. Taču viss ir mazliet citādāk. Par to — saruna ar Daci.
(Vienojamies iztikt bez oficiālās uzrunas “jūs”.)

— Pastāsti, Dace, mazliet par sevi! No kuras puses esi?
— Esmu no Ķeguma. Beigusi Rīgas Ziemeļvalstu ģimnāziju. Mana ģimene nav saistīta ar lauku darbiem — mamma ir skolotāja, tētis — apkures katlu speciālists. Arī draugs un viņa vecāki nav saistīti ar lauksaimniecību.
— Cik ilgu laiku pavadīji Anglijā, un ko tur darīji?
— Strādāju Bristolē un tur pavadīju septiņus gadus — pēdējos divus gan tā nosacīti: pa pusei Latvijā, pa pusei svešumā, jo bija jābeidz studijas Anglijas universitātē, kur studēju biznesa vadību. Bristolē strādāju par menedžeri restorānā. Darba attiecības arī saveda kopā ar Tomasu, viņš bija galvenais restorānu tīkla menedžeris.
— Kā nobrieda ideja par atgriešanos Latvijā?
— Patiesībā jau tur vainojams mans draugs. Reiz viņš man bija atbraucis līdzi uz kāzām. Viņam te ļoti iepatikās. Tā kā viņa sapnis bija iegādāties pašam savu fermu un Anglijā tas ir krietni dārgāk, viņš rosināja to izdarīt Latvijā. Es, protams, piekritu, jo, atklāti sakot, mani bija nogurdinājusi pilsētas dzīve. Gribējās kaut ko īstu un patiesu. Starp citu, pēc profesijas Tomass ir mūzikas producents.

Sāk no nulles
— Kā sākās jūsu saimniekošana laukos?
— Tā kā ne es, ne draugs nav lauku cilvēki, saimniekošanu sākām no nulles. Tagad mēs esam mācekļi un mūsu skolotāji ir gan domubiedri internetā, no kuriem daudzi paši ir sākuši no nulles, gan kaimiņi, gan draugi, gan konsultāciju centra darbinieki. Daudz lasām — pamatā specializēto literatūru, konsultējamies ar sava aroda profesionāļiem.
— SIA “Dabas garša” nodarbojas ar jaukto lauksaimniecību. Kā tas izskatās dabā?
— Mūsu rīcībā ir 10 ha zemes. Saimniecība mums ir ne tik liela, cik raiba — tajā ir sešas aitas, četras kazas, truši, dējējvistas, broileri, zosis, kaķi, suņi.
— Vai saimniekošanā izmantojat arī kredītu?
— Nē, domājam bez tā iztikt. Saimniekot sākām ar saviem uzkrājumiem, tāpat abi esam ļoti pateicīgi mūsu vecākiem, kas mūs pabalsta iespēju robežās. Lai visu sakoptu un paplašinātos, vajadzīgs daudz līdzekļu, bet pagaidām ienākumi no saimniecības pa nullēm — cik ieņemam, tik izdodam. Daudz darba ir mājas atjaunošanā. Paši gan krāsojam, gan špaktelējam. Vajadzību jau būtu daudz — mums nav arī nekādas zemes apstrādes tehnikas, pagaidām visu darām rokām, bet gan jau ar laiku iegādāsimies arī kādu traktoriņu. Tagad esam panākuši pašu galveno — uzlabojusies mūsu dzīves kvalitāte. Kāda tā ir bauda — ēst paša izaudzētus dārzeņus, augļus, olas! Es pati jau vairākus gadus neēdu gaļu, taču pēc broilera gaļas ir liels pieprasījums, nākotnē ceram attīstīt tās tirdzniecību. Nesen bija kāds interesants gadījums: mūsu draugu dēliņam no gaļas parasti sametas izsitumi, bet, nobaudot mūsu audzētos broilerus, nebija nekādas alerģiskas reakcijas. Tagad viņš tikai gaida, kad atkal būs tā garšīgā gaļiņa.

Veselība un dzīvnieku labklājība ir mūsu prioritāte, tāpēc mūsu putni dzīvo ārā, mobilās mājiņās, kuras tiek pārvietotas katru dienu, nodrošinot vistiņas ar svaigu, vitamīniem bagātu zāli un tīru apkārtējo vidi. Tā kā putni tiek audzēti mazās grupās, viņi nezina, kas ir stress, jo katru dienu vasarā pavada, sauļojoties, skraidot un ķerot kukaiņus. Mūsu audzētie putni ir ne tikai garšīgi un veselīgi, bet arī audzēti ētiskos un labvēlīgos apstākļos, tāpēc esam pateicīgi visiem, kuri ne tikai atbalsta veselīgu pārtiku, bet arī dzīvnieku labklājību.

Vajadzētu pabus
— Vai ir kaut kas tāds, ko tu šeit ieviestu no Anglijas?
— Jā, tie ir britu krodziņi jeb tā saucamie pabi. Tie nebūt nav jāuztver kā dzertuves, bet gan drīzāk tie būtu kā cilvēku socializācijas centri. Cilvēki laukos jūtas vientuļi. Tas būtu jauki, ja, piemēram, nedēļas nogalē no stūru stūriem sabrauktu vietalvieši un satiktos tādā krodziņā, iemalkotu kādu krūzi alus un aprunātos, kā kuram veicas saimniekošanā, padalītos ar idejām, patērzētu. Manuprāt, kultūras pasākumi, kuri jau tā notiek salīdzinoši maz, šādu funkciju laukos nespēj veikt. Cilvēki laukos ir nolīduši kā kurmji, bet viņi ir.
— Vai jūsu draugu vai paziņu vidū vēl ir kāds, kurš atgriezies atpakaļ Latvijā?
— Pavisam nesen no Anglijas atgriezās mans brālis, un viņš mums tagad palīdz saimniekot. Tā ka mūsu pulciņš aug. Nesen uz Cēsīm, Priekuļos, no Anglijas pārcēlās mani kādreizējie kolēģi.

Darbs arī izklaide
— Vai, tavuprāt, lauki izmirst?
— Man šķiet, ka tagad šis process ir apstājies. Ja, piemēram, pirms pāris gadiem lauku īpašumus varēja iegādāties par smieklu naudu, tad tagad tiem cenas ir krietni kāpušas. Tātad ir vēlme atgriezties laukos. Tiesa, tie kļuvuši krietni vien tukšāki nekā agrāk.
— Vai redzat tikai darbu vai atrodat laiku arī kādām izklaidēm?
— Mēs tagad esam tādā stadijā, kad darbs ir arī mūsu izklaide. Es patiešām eju uz kūti ar prieku, kur mani sagaida gan aitiņas, gan kaziņas — es visas samīļoju, aprunājos. Arī vistiņas man ir lielas draudzenes. Un kur tad vēl mani bosi — zosis. Tā jau ir mana armija. Neviens svešinieks bez viņu ziņas šeit neiekļūs. Šie dzīvnieciņi ir arī mans ienākumu avots. Tiesa, aktīvi darbojas arī to iznīcinātāji — lapsas un vanagi.
— Vai tu apmeklē arī kādus kursus, nodarbības, lai papildinātu savas zināšanas?
— Izmantoju visas iespējas. Nesen Bebrenes Vispārizglītojošajā un profesionālajā vidusskolā apguvu profesionālās pilnveides izglītības programmu “Veterinārijas pamati aitu ganāmpulkā”. Patiešām labi kursi. Galvenais, ka iepazinos ar daudziem aitkopjiem, pieredzes apmaiņa man lieti noderēs. Citādi netiec gudrs — vai aitiņai kas kaiš, vai viņa ir vesela.

Būs atvērto durvju diena
— Visiem dzīvniekiem taču vajadzīgas piemērotas kūtiņas, būri, laktas... Kas jums visu to gatavo?
— Tomasam ļoti patīk šie darbiņi, viņš allaž ko jaunu izdomā, pasmeļas idejas internetā, pieliek savu, un — gatavs! Lai, piemēram, vistas nesaplēstu olas, viņš izgatavoja būri, kur olas iekrīt atsevišķā renītē. Un mums pat ir kariete. Tajā vistiņas dzīvo vasarā, to katru dienu pārvieto uz vietu, kur ir svaiga zāle, lai nodrošinātu vistas ar visiem nepieciešamajiem minerāliem un vitamīniem, kā arī ļauj vistiņām dzīvot tīrā vidē.
— Divu gadu laikā tu droši vien jau esi sasmēlusies tik daudz gudrību, ka vari tagad savā pieredzē padalīties ar citiem.
— Jā, es labprāt to daru. “Facebook” esam izveidojuši vietni “fermadabasgarša”. Tajā dalāmies jaunumos ar mūsu sekotājiem. Piemēram, daudzi nemaz nezina, kas ir kalē jeb lapu kāposti. Mums ir 10 iemeslu, kāpēc mēs tos lietojam uzturā. Lūk, daži no tiem: kalē satur vairākus cilvēka ķermenim svarīgus antioksidantus; vitamīns A ir vajadzīgs labai redzei un ādai un ir atrodams kalē lapu kāpostos; vitamīns C veicina labas imūnsistēmas darbību un arī ir atrodams kalē lapās; vienā kalē kalorijā ir vairāk kalcija nekā vienā kalorijā piena; kalē ir labs vitamīnu avots veģetāriešiem un vegāniem; kalē veicina ķermeņa attīrīšanu, jo tā saturā ir daudz šķiedrvielu; kalē palīdz samazināt holesterīna līmeni... Mums šogad, piemēram, iecienītākais bija banānu, ananasu, kazas piena un kalē lapu smūtijs. Pavasarī esmu iecerējusi rīkot atvērto durvju dienu draugiem un viņu bērniem. Lai redz, kā top mūsu produkcija.
— Ja nu pēc raksta izlasīšanas kāds teiktu: es arī dibināšu saimniecību un visu sākšu no nulles, ko tu viņam ieteiktu?
— Ir jābūt drošības spilvenam finansiālajā jomā, jo nekas jau par velti no gaisa nekrīt.

Pamatīgs latvietis
— Kā uz jums skatās apkārtējie — kā uz svešiniekiem dīvainīšiem vai savējiem?
— Lai gan esam ienācēji, mēs par vietalviešiem varam teikt tikai labāko. Te mēs jūtam vispatiesāko lauku cilvēku atvērtību. Biruta, Skaidrīte... Patiesībā jau visus nemaz nevar nosaukt, kuri mūs atbalstījuši gan morāli, gan materiāli. Esam kā savējo vidū.
— Vai šo divu gadu laikā kādreiz bijusi vēlme visu pamest un aizbraukt prom?
— Nezinu, vai visu pamest, bet vājuma brīži ir bijuši. Cilvēki vien esam. Īpaši rokas nolaidušās brīžos, kad notiek kāda ķibele un tai seko nākamā, kura savukārt pievelk vēl vienu. Piemēram, mašīnai pārsprāgusi riepa, tieši tobrīd saslimusi kāda aitiņa, piedevām vēl atnāk atgādinājums par kādu kavētu rēķinu... Nu tad nekas cits neatliek kā sapurināties un lēnām pa vienai sākt šķetināt visas ķibeles.
— Labi, tevi es saprotu, bet kā ir ar tavu draugu Tomasu? Vai nav grasījies aizmukt atpakaļ uz Angliju?
— Ko tu! Viņš jau ir pamatīgāks latvietis par mani. Viņam te ļoti patīk. Nesen pie mums ciemos bija atbraucis viņa tētis. Pēc apciemojuma viņš Tomasam teica: “Sākumā es domāju, ka tu esi traks, bet tagad es tevi saprotu!” Manuprāt, tas ir labākais novērtējums. Latviešu valoda gan viņam šķiet grūta. Viņš, piemēram, nesaprot, kāpēc manam vārdam vajag dažādas galotnes — ja ir Dace, tad ir Dace.

Spēks ir mūsos
— Ko jūs teiktu tiem, kas sūrojas par grūtajiem laikiem Latvijā?
— Mēs bieži gribam, lai mums kaut kas nokrīt no gaisa. Parēķiniet, cik ilgi mēs bijām okupācijā, ir pagājuši tikai nedaudz vairāk kā 20 gadu, kopš atkal iztaisnojam muguru. Mums vēl jāmācās demokrātija. Tas nav tik ātrs process. Spēks jau nav prezidentā un tajos, kas sēž Saeimā, bet gan mūsos, visparastākajos darbarūķos. Jā, ir reizes, kad ir grūti, bet mēs taču varam viens otru pabalstīt, uzmundrināt, kaut vai pasmaidīt dusmīgajam, pasniegt roku nogurušajam. To taču mēs varam.

***
Nezinu, uz kā turas zemeslode, bet Latvija turas uz tādiem cilvēkiem kā Dace un viņai līdzīgie. Un, kamēr vien būs viņi, jebkuri spriedelējumi par Latvijas pastāvēšanas ilgumu būs muļķīgi. Ar tādiem cilvēkiem tai būs Saules mūžs.

Publikācija sagatavota ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem

Staburags.lv ARHĪVS

Atgriezušies. Lai paliktu

Kategorijas