Staburags.lv ARHĪVS

Latviešu valodas vārdu spēles

Evita Apiņa

2018. gada 2. februāris 09:10

333
Latviešu valodas  vārdu spēles

Kopš 2003. gada, arī šogad janvāra beigās, noskaidrots “gada vārds”, “nevārds”, “spārnotais teiciens” un “savārstījums”. Šo akciju organizē Latviešu biedrības Latviešu valodas attīstības kopa, aicinot iesaistīties tos, kuriem rūp latviešu valodas kvalitāte, un iesūtīt savus priekšlikumus. Rīgas Latviešu biedrības vadītājs Guntis Gailītis teic, ka ikvienam latvietim kabatā jānēsā blociņš, kurā fiksēt dažādās vārdu spēles latviešu valodā.

Par 2017. gada vārdu izvēlēts “straumēt, straumēšana”, kas aizgūts no angļu valodas vārda “streaming” un nozīmē multimediju satura pārraidīšanu galalietotājam, kamēr šis saturs vēl atrodas pie pakalpojumu sniedzēja. Konkursa žūrija uzsver, ka  straumēšana kā tehnoloģija pagājušajā gadā gājusi milzīgiem soļiem, piemēram, mūzikas industrijas biznesā izkonkurējot citus datu pārneses veidus.
Šajā kategorijā allaž meklē vārdus, kas raksturīgi visam aizvadītajam gadam un ko izdotos veiksmīgi ieviest latviešu valodā. Par šo titulu cīnījās arī tādi vārdi kā “viedoklizācija” (varmācīga viedokļa uzspiešana), “viltusziņa”, “uzpirktenis” (saistībā ar korupcijas skandāliem).
Par gada “nevārdu” 2017. gadā atzīts “transporti”, bet izvirzīti arī tādi vārdi kā “dekrēts”, “pilna laika mamma” un “uzmetiens”.
Savukārt par gada “spārnoto teicienu” eksperti izvēlējušies veselības ministres Andas Čakšas teicienu “Vislabāk ir dzemdēt Latvijā!”. Šajā kategorijā cīnījās arī teicieni “Džipu sociāldemokrātija”, “Prokuratūra ir advokatūras filiāle”, “Iznākšana no maisa” un “Vidēji mēs visi ēdam kāpostu tīteņus”.

“Gada savārstījuma” titulam izvirzīti divi teicieni — “Arvien vairāk cilvēku spēcīgā vēja dēļ pārtraukta elektroapgāde” un “Vidēji 1000 jaundzimušo katru gadu nereģistrē tēvu”. Savārstījumu kategorija pamatā domāta sintakses problēmu aktualizēšanai, taču, kā novēroja eksperti, kategorijā atklājas arī dziļākas problēmas  — valodas kultūra un domāšana.

Šo akciju uztveru pozitīvi, domāju, ka “vārda”, “nevārda”, “spārnotā teiciena” un “savārstījuma” meklējumi rosina sabiedrību domāt, ieklausīties un piefiksēt vārdus, teicienus, kas “griežas ausīs”, kas iedvesmo, liek pasmaidīt vai tieši pretēji — liek aizdomāties par iespējamu latviešu valodas bezspēcību. Katru gadu janvārī  aizdomājos arī par to, cik viegli savā valodā “ievazājam” vārdus no citām un cik grūti pēc tam nākas ar to sadzīvot. Akcija liek aizdomāties arī par politiķu valodu — reizēm šķietamie skaļie un pārgudrie saukļi ir vien tukša muca.