Panākumu atslēga — neatlaidīgs darbs un labi gēni

2018. gada 30. janvāris 09:58

701

Panākumu atslēga — neatlaidīgs darbs un labi gēni

Medaļai ir divas puses. Viena — uzvaras prieks un tās spozme, otra puse ir ieguldītais smagais darbs. Aizkraukles novada sporta skolas audzēkne bebrēniete Patrīcija Eiduka šodien dodas uz Dienvidkoreju, lai pārstāvētu Latviju ziemas olimpiskajās spēlēs distanču slēpošanā. Patrīcijai vēl nav 18 gadu, taču viņa labāk par citiem zina, ko nozīmē pilnīga pašatdeve sportam, viņa zina, kāds ir medaļas patiesais svars.

— Ar kādām cerībām, mērķiem posies ceļam?
— Nezinu, uz ko varu cerēt, šīs būs manas pirmās olimpiskās spēles. Šobrīd pat nav skaidrības par dalībnieču skaitu sacensībās. Mērķis man ir, bet skaļi par to runāt nevēlos. Mans galvenais pienākums ir noslēpot pēc iespējas labāk, parādīt maksimumu, uz ko esmu spējīga.

Esmu vēl jauna, ceru, ka cilvēki to saprot un negaidīs no manis “brīnumu lietas”. Slēpošanā 17 gadi ir tikai sākums, lielās uzvaras un panākumi sākas no 25 gadiem. Protams, ir arī izņēmumi. Dabas dots talants ir norvēģu slēpotājam Johanesam Klaibo. Viņam ir tikai 21 gads, taču jau guvis uzvaras vairākos pasaules kausa posmos. Apbrīnoju tādus cilvēkus. Taču parasti tā nenotiek. Visbiežāk jāiegulda smags darbs un jānoiet garš ceļš, lai tiktu pie visvērtīgākajām augstākā kaluma godalgām.

— Kā gatavošanos olimpiādei izdodas apvienot ar skolnieces gaitām?
— Šogad par prioritāti kļuva sports un olimpiskās spēles, mācības palika otrajā vietā. Rudenī līdz mērķa īstenošanai par olimpiādi bija palikuši pēdējie metri, treniņi nomainīja skolas solu. Taču esmu apņēmības pilna un ceru, ka mācību gadu beigšu ar labām sekmēm.
Man ir paveicies, Kokneses vidusskolā, kur mācos, pedagogi ir saprotoši, atbalsta skolas direktors, kurš pats sporto. Mācību process turpinās, šobrīd iespēju robežās vielu apgūstu mājās. Man tiek sūtīti materiāli un uzdevumi, pēc ziemas olimpiskajām spēlēm atgriezīšos skolā.

— Kā ir, ja treneris ir tēvs?
— Vispār traki! (Smejas.) No malas esmu vērojusi, kā ir, ja treneris nav saistīts ar sportistu ģimeniskām saitēm — izskatās diezgan vienkārši. Piemēram, es nevaru pateikt, ka man jāmācās un uz treniņu šodien netieku. Tētis panāks, ka izdaru visas skolas lietas un tāpat došos uz nodarbību. Patiesībā, domāju, man ir paveicies. Diez vai treneris, cilvēks no malas, ziedos visu savu laiku un spēku viena audzēkņa attīstībai. Tētim toties nekā nebūs žēl, viņš manā labā darīs visu.

Visu interviju lasiet laikraksta "Staburags" 30. janvāra numurā.

Staburags.lv ARHĪVS

Panākumu atslēga — neatlaidīgs darbs un labi gēni

Kategorijas