Darbā hidroelektrostacijās jau 62 gadus

2018. gada 26. janvāris 11:12

213

Aizkrauklietis Pjotrs Kajaļins par ieguldījumu Aizkraukles pilsētas attīstībā šomēnes saņēma novada pašvaldības augstāko apbalvojumu — Aizkraukles novada Goda pilsoņa nosaukumu. Ilgus gadus viņš strādājis Pļaviņu spēkstacijā, bet pavisam darbā dažādās hidroelektrostacijās aizvadīti 62 gadi. 31. janvārī Pjotram Kajaļinam apritēs 80 gadu, un viņš joprojām strādā —
pašlaik kā SIA “Latvijas Energoceltnieks” inženieris konsultants palīdz Rīgas HES agregātu rekonstrukcijā.

Pārvilina no Krievijas spēkstacijas
— Kā sākāt darba gaitas Aizkrauklē?
— Mani vecāki dzīvoja Igaunijā. Pēc 7. klases beigšanas iestājos tehnikumā Ļeņingradā, kur dzīvoja mātes māsa. Viņa pierunāja manu māti: “Petja labi mācās, lai stājas tehnikumā!” Tā es 1952. gadā iestājos tehnikumā un 1956. gadā to pabeidzu, iegūstot vidējo tehnisko izglītību. Tie, kas labi mācījās, varēja izvēlēties darba vietu. Tā kā ieguvu sarkano diplomu, man piedāvāja darbu četrās hidroelektrostacijās. Palaimējās, nokļuvu tolaik lielākajā pasaules spēkstacijā — Kuibiševas HES. Tur es nostrādāju septiņus gadus. Tajā laikā iestājos Ļeņingradas Politehniskā institūta neklātienes nodaļā un 1963. gadā pārcēlos darbā uz Ukrainu, Dņeprodžeržinskas HES. Tur nostrādāju divus gadus. Tolaik Pļaviņu HES galvenais inženieris meklēja labus speciālistus. Viņš devās uz Krievijas spēkstacijām un aicināja speciālistus strādāt Latvijā, es biju viens no tādiem, man toreiz bija deviņu gadu darba stāžs vairākās spēkstacijās. Tā nokļuvu Latvijā un kļuvu par “okupantu”. Pļaviņu spēkstacijai bija jāstrādā, kompromisu vajadzēja atrast. Ja nav speciālistu uz vietas, viņi ir jāuzaicina no citurienes. 1965. gadā sāku strādāt par turbīnu ceha maiņas meistaru, vēlāk par priekšnieku.

Sīrijā konsultē arābus
— No 1980. līdz 1984. gadam — 3,5 gadus — strādājāt Sīrijā. Kādu darbu tur veicāt?
— Padomju speciālisti pirms spēkstacijas celtniecības Sīrijā veica pamatīgus izpētes darbus, vadīja celtniecību, pēc tam konsultēja. Pēc uzcelšanas HES strādāja padomju inženieri konsultanti, viņi deva padomus, kā uzraudzīt spēkstacijas darbu, novērst dažādas nepilnības, trūkumus, kur un kā remontēt, lai viss darbotos nevainojami, lai nebūtu avāriju. Strādāju par inženieri konsultantu, apmācīju vietējos arābu inženierus. Tur strādāja daži arābu inženieri, kuri bija pabeiguši institūtu Padomju Savienībā un mācēja krievu valodu, līdz ar to bija viegli viņiem lasīt lekcijas, rekomendēt, pamācīt. Viņi bija tulki, apmācot atslēdzniekus, metinātājus un citus strādniekus. Sīrijā trīsarpus gadu laikā vairākas reizes valsts energosistēmā notika avārijas, valsts iegrima tumsā, arābi zvanīja mums uz spēkstaciju un prasīja, ko darīt. Tas nebija mūsu pienākums, tomēr palīdzējām, guvām labu skolu avāriju novēršanā, jo Padomju Savienībā līdzīgas situācijas netika pieļautas. Mēs pie elektroenerģijas esam pieraduši kā pie dienas gaismas, it kā to mums dotu Dievs. Bet kādam tā ir jāsaražo, jāseko, lai sistēma strādātu.

“Mister Kajaļin, lai es nekad vairs neredzētu!”
— Kādi bija darba apstākļi?
— Ļoti labi! Katram sīriešu priekšniekam bija oficiants, kas gan tā netika saukts. Viņa pienākumos bija savam priekšniekam pagatavot kafiju, sulas. Mēs tādus pakalpojumus nedrīkstējām izmantot. Pusdienas nesām līdzi somā, jo ēdnīcu tur nebija.
Katram priekšniekam bija mašīna — jo augstāks priekšnieks, jo labāka mašīna. Ģenerāldirektors drīkstēja braukt tikai ar mersedesu. Sava darba pirmajā dienā pēc darba iekāpu strādnieku dienesta autobusā, nākamajā dienā mani izsauca galvenais inženieris, arābs, un sacīja: “Mister Kajaļin, vai jums vakar nebija, ar ko aizbraukt mājās?” Izbrīnījos — kā nebija? Braucu ar autobusu! Viņš sacīja: “Lai es nekad vairs neredzētu, ka jūs ar strādniekiem brauktu vienā autobusā!” Tur bija stingri jāievēro kārtība, strādniekiem bija jābrauc ar autobusiem, sīkiem ierēdņiem — ar mikroautobusiem, augstākajai spēkstacijas vadībai — ar mersedesiem, bet padomju speciālisti drīkstēja braukt tikai ar volgām. Reiz kādam arābam apstājās automašīna, padomju inženieris izkāpa no sava auto un to pastūma, mašīna iedarbojās. Nākamajā dienā viņš saņēma pārmetumu — vai mēs jums maksājam par to, lai jūs stumtu mašīnas?
Spēkstacijas garums bija 200 metru. Lai nokļūtu otrajā krastā, arābu inženieris gaidīja, kad no garāžas pēc remonta atdzīs mašīnu, kājām viņš negāja.

Visu interviju lasiet laikraksta "Staburags" 26. janvāra numurā.

Staburags.lv ARHĪVS

Darbā hidroelektrostacijās jau 62 gadus

Kategorijas