Ticēt labajam

2017. gada 22. decembris 09:20

Kaut nedaudz, bet ir sniegs, vismaz mūsu reģionā, un tas šo laiku padara ne tikai gaišāku, bet arī noskaņām bagātāku. Interesanti, ka ir viens no gada aukstākajiem mēnešiem, bet tik silti! No svētku gaidīšanas prieka, eglītes smaržas, piparkūku vīriņiem, krāsainajām virtenēm un arī sniega. Man, tāpat kā daudziem ziemā dzimušajiem, vasara šķiet tuvāka, tomēr ir tāda īpaša izjūta, kad saules grieži mijas ar pašas gadskārtu.

Ziemassvētki noteikti lielākajai daļai ir gada mīļākie svētki, jo tik daudz uzmanības un gatavošanās nesaņem neviens cits atzīmējams notikums visa gada garumā. Katru reizi no jauna aktīvi diskutējam par materiālo un garīgo vērtību samērojamību, jo nenoliedzami tie ir arī vieni no dārgākajiem svētkiem gadā tāpēc, ka dāvināšanas tradīcijas mums spēcīgas. Tomēr, neraugoties uz to visu, noticēt svētku brīnumam vēlas ikviens — gan bērni, gan pieaugušie. Arī Ziemassvētku vecītim. Nesen Rīgas Stradiņa universitātes docents un sociālantropologs Klāvs Sedlenieks publicējis savas pārdomas par to, kas mūsdienās ir šis mītiskais vīriņš? Tāpat kā Dievu to neviens īsti nav redzējis, bet tik daudz mums ir attēlu ar šo tēlu. Jā, varbūt, ka Ziemassvētku vecītis ir tikai kāds piesaistīts ārējais tēls, kas palīdz nodrošināt sabiedrības noteikto normu ievērošanu, un no pašu rīcības atkarīgs, būs balva vai žagari. Turklāt viņš ir arī labs palīgs vecākiem, kuri ar vecīša piesaukšanu var panākt labāku uzvedību vai atbalstu mājas darbos.

Skeptiķiem un tiem, kuriem svarīgi salikt visus punktus uz i, šāda diskusija būtu vietā, bet kopumā nav ko galvu lauzīt. Galvenais jau nav, kam ticēt konkrēti, bet vienkārši ticēt labajam. Ja kādam tas ir vecīša tēlā, tad lai būtu. Nav jau arī tā, ka Ziemassvētku vecītis saistās tikai ar dāvanām. Atceros notikumu kādā ģimenē, kur svētkiem gatavojās divi mazi ķipari. Veidojot sarakstu, tur bija gan siltas zeķes omei, gan kaklasaite tētim un krelles mammai, lai viņa būtu skaista. Arī viņi paši gatavoja dāvanas lielajam brālim, lai gan stipri ticēja, ka tās nes tieši vecītis. Tas viss ne tādēļ, ka tā pieņemts darīt, bet lai dāvanu saņēmējiem būtu prieks. Tāpēc atbalstu domu, ka arī dāvanas ir svarīgas, jo tajās ir daļiņa dāvinātāja sirds siltuma.

Katrs bērns reiz izaugs, un maģiskais Ziemassvētku vecīša tēls viņa apziņā bālēs, bet sirdī paliks gaišās un siltās izjūtas, gatavojoties šiem svētkiem. Un ir labi, ka tās vēl kādu brīdi virmo gaisā un mūsu prātos. Tās ir kā mājas, kur atgriezties un sasildīties, kad ir kāds grūtāks brīdis un vajag pasmelties spēku. Lai gaiši un priecīgi svētki!

Staburags.lv ARHĪVS

Ticēt labajam

Kategorijas