Atmiņu upe

2017. gada 8. decembris 09:17

Vēl tikai līdz 17. decembrim Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā Brīvības bulvārī 32, Rīgā, var aplūkot izstādi “Daugavai būt”.

Lai gan Daugava jau sen vairs nav tāda, kādu to atceras vecāka gadagājuma cilvēki, taču atmiņa par to nav izdzēsta. Izstādes pamatā ir notikumi, kas Latvijas sociālajā atmiņā saistās ar Daugavas vārdu un ievadīja Trešo atmodu: 1958.—1959. gada sabiedrības cīņa par Kokneses kanjona un Staburaga saglabāšanu, ceļot Pļaviņu hidroelektrostaciju (HES), un 1986.—1987. gada kampaņa par Augšdaugavas glābšanu no Daugavpils HES celtniecības rezultātā draudošās ielejas applūdināšanas.
Nozīmīga vieta izstādē ir vairāk nekā 80 gleznām, kurās atainots zudušais skaistums: Staburags, Oliņkalns, Pērses ūdenskritums, Kokneses pilskalns. Gleznu autori gan tautā populāri mākslinieki (Konrāds Ubāns, Aleksandrs Štrāls, Eduards Kalniņš, Uga Skulme, Valdis Kalnroze, Džemma Skulme), gan mazāk zināmi.
Izstāde papildināta ar daudzām fotogrāfijām. Vienā no tām ir Kokneses pareizticīgo baznīca un blakus tai — dievnama spridzināšanas brīdis. Pie sienas arī viena svētbilde, kura ir vienīgais eksemplārs, kas palicis pāri no baznīcas.
Izstādē apskatāma arī Voldemāra Jākobsona skulptūra ar nosaukumu “Salst”, kura uz Rīgu atceļojusi no mākslinieka memoriālās mājas — muzeja Bebru pagasta “Galdiņiem”. No 1938. līdz 1965. gadam šī nelielā granītā veidotā skulptūra koknesiešus un tūristus iepriecināja Pērses krastā pie dižā Pērses upes ūdenskrituma. Lai arī mākslinieks savam darbam bija devis nosaukumu “Salst”, vietējie iedzīvotāji un Pērses apjūsmotāji to dēvēja par Pērses meiteni. Vecākās paaudzes koknesieši stāsta, kā bērnībā ar vecākiem devušies uz Pērses krastu, kur mīļākā vieta bijusi pie ūdenskrituma un Jākobsona granīta meitenes. Kad sākās Pļaviņu HES celtniecība un Pērses ūdenskritumam draudēja iznīcība, Voldemārs Jākobsons Pērses meiteni pārveda uz mājām — saviem “Galdiņiem”, kur tā ir joprojām.
Izstādē daudz neparastu eksponātu: viens no tiem — šūnakmens šķemba no Staburaga. Pēc Staņislava Kreica (1909. — 1992.) vēlēšanās kopā ar gleznu “Staburags” tā nodota Dainim Īvānam, kura publikācija “Par Daugavas likteni domājot” kopā ar Artūru Snipu ievadīja protestus, vērstus pret Daugavpils HES būvniecību.
Izstādē uz grīdas vietu sev atradusi sastingusī Daugava, kurai gar malām sarakstītas apdzīvotās vietas, kuras tagad guļ likteņupes dzelmē.
Izstāde — tā nav tikai gremdēšanās saldsērīgās atmiņās, bet arī atgādinājums: viss atkarīgs no mums pašiem, Latvijas pilsoņiem.
“Un tomēr — Daugava runā tikai latviešu valodā. Man par šādu apgalvojumu ir nācies saņemt pārmetumus. Kā es pats, vācietis būdams, varot ieņemt tādu nostāju. Daugava piederot visiem un iepriecinot visus. Tas nav apstrīdams. Bet kas Daugavu grib pazīt, tas bez latviešu valodas neiztiks...” Šis ir viens no citātiem, kurš lasāms izstādē. To teicis ārsts un publicists Harijs Marnics (1894.—1984.)
Izstāde tapusi sadarbībā ar Aizkraukles Vēstures un mākslas muzeju, Daugavas muzeju, Voldemāra Jākobsona memoriālo muzeju, Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeju, galeriju “Jēkabs”, Latvijas Valsts arhīvu, Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvu, Latvijas Valsts vēstures arhīvu, Latvijas Nacionālo bibliotēku, Jāni Ivaru Padedzi, Andreju Verhoustinski, Arvīdu Barševski. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Atmiņu upe

Kategorijas