Domāt par kopīgo bērnu, nevis sevi

2017. gada 28. novembris 09:49

Kam jānotiek, lai, vecākiem šķiroties, bērnu šķirtu no mātes un ierobežotu saskarsmes tiesības? — jautā sieviete un uztic skaudru stāstu.
Satiekas tikai tēva klātbūtnē
Daigai ir četrgadīgs dēls Niklāvs, kurš dzimis nereģistrētās attiecībās ar Raiti. Raitim no pirmās laulības ar Olgu ir 11 gadus veca meita Martina, kura pēc laulības šķiršanas un tiesas sprieduma dzīvo ar tēvu un omīti. “Nezinu un joprojām neesmu tikusi gudra, kas notika un kam jānotiek, lai bērnu šķirtu no mātes, bet šajā gadījumā tēvs drīkst uzvesties un darīt, kā un ko vēlas,” saka Daiga. “Martina pati šķiršanās laiku neatceras, bet Raita māte, kura ir vistiešāk šajā situācijā iesaistīta, teikusi, ka Olga pati bija vainīga,” stāsta sieviete un apraksta situāciju sīkāk: “Martina grib pie mātes, kuru satiek reizi mēnesī. Olga ir Latvijas pilsone, dzīvo un strādā Rīgā viesnīcu pakalpojumu jomā, inteliģenta sieviete, bez kaitīgajiem ieradumiem. Ar meitu viņa drīkst tikties tikai Raita vai Raita mātes klātbūtnē. Man rodas iespaids, ka viņi meiteni izmanto kā varas instrumentu, un izcīnītais fakts, ka tikušas ierobežotas saskarsmes tiesības, manuprāt, ir īstenota atriebība pret sievieti. Kā gan citādi lai to izskaidro — bērns tā īsti nav ne pie viena no viņiem. Kad Martina, kura ir mana dēla pusmāsa, ir pie manis, reizēm tās ir pat vairākas dienas, ne Raitis, ne vecmāmiņa neinteresējas, kur meitene ir.”
Daiga meitenei piedāvājusi, ka var palīdzēt satikties ar mammu. “Ar Olgu meitene sazinās pa telefonu, katra reize bērnam sāp — mammu, gribu pie tevis!” teic Daiga, kura arī ar Olgu sazinājusies. “Viņa nevienam neuzticas. Tas, kas teikts tiesā un ko secinājušas visas iestādes, neesot patiesība. Viņa esot bijusi bezspēcīga. Pēdējais, ko viņa man pateica, ka par Martinu cīnījusies — cilvēcīgi, sarunu ceļā un noteikti cīnīsies, lai atgūtu savu meitu,” stāsta Daiga.
Savāc pierādījumus pret sievu
“No Raita paziņu loka uzzināju, ka viņš pēc meitas piedzimšanas sācis citas attiecības. Olga iesniegusi laulības šķiršanu un gribējusi meitu audzināt viena. Gribējusi doties pie saviem vecākiem uz Poliju, uz ko vīrietis iecirties — bērns, nav viņas privātīpašums un arī tēvam esot kāda teikšana. Vīrietis iesniedzis prasību tiesā ar dokumentiem, kas balstīti uz viņa pierādījumiem, visvairāk fotogrāfijām, un liecinieku sniegtajiem situāciju aprakstiem. Raitis šim solim bijis sagatavojies jau laikus, fiksējot atsevišķas situācijas, izraujot no konteksta. Piemēram, bildēs bijis redzams, ka dzīvoklī, kur mīt arī viņa māte, bijusi nekārtība: nemazgāti trauki izlietnē, veļas kalns, ledusskapī tikai daži produkti, pilna atkritumu kaste, izmētātas bērna mantas. Reāla situācija mājsaimniecei ar mazu bērnu, taču vīrietis apgalvojis, ka tas notiek regulāri, turklāt meita bieži slimojot, kas esot tikai Olgas dēļ. Taču tagad es zinu, ka Martinai ir līdz galam neārstējama elpceļu slimība — meitenei ir hroniskas iesnas, jāklepo, aizraujas elpa. Tā sieviete nonākusi bāriņtiesas un sociālā dienesta redzeslokā,” nopūšas Daiga.
Olga nav varējusi atspēkot pārsvaru, jo, pirmkārt, viņa dzīvoja kopā ar Raiti un viņa māti vīra dzīvoklī, otrkārt, viņa un bērns finansiāli bija atkarīga no Raita, treškārt, sieviete bija vietā, kur apkārt nav neviena viņas drauga. Tas nozīmēja — nav liecinieku, tātad visi apstākļi runāja par labu Raitim.
Līdzīgs scenārijs
Tagad Daiga ir bažīga par sevi un savu dēlu Niklāvu. Drīz pēc dēla piedzimšanas vīrietis aizgājis pie citas sievietes. “Scenārijs līdzīgs. No Jelgavas pārcēlos dzīvot pie viņa uz Rīgu, kur man arī nebija draugu. Es un dēls dzīvojām viņa dzīvoklī kopā ar viņa māti. Teica, ka tas tik uz laiku. Tikai atšķirība, ka es nebiju bezdarbniece. Kad Raitis no mums aizgāja, gribēju pielikt punktu attiecībām un nolēmu ar dēlu doties prom. Domāju, ka pārcelsimies uz manu iepriekšējo dzīvesvietu. Kad mēģināju Raitim pateikt savus nodomus — sākās un turpinājās jau dzirdētais stāsts. Ka es tā nevarot un nedrīkstot darīt, jo tomēr viņš arī ir tēvs un viņam ir tiesības uz savu dēlu. Alimentus viņš maksā noteiktajā minimālajā apjomā. Ja nepiekrītu nosacījumiem, viņš darīšot tā, lai dēls ar mani vairs neaugtu kopā. Tad, kad viņš no mums aizgāja, mājās nerādījās pat divas nedēļas. Un kas tad bija vienīgais liecinieks? Viņa māte, kura man iegalvoja, ka pati vien šajā situācijā esmu vainīga!” “Taisnība, taču ne jau es vai Olga pametām bērnus un sākām citas attiecības!” uzsver Daiga, un tieši šis fakts viņai sāp visvairāk. “Katru reizi, kad mēģinu runāt par to, ka viņam ir citas attiecības, ka es ar dēlu arī vēlos mierīgi dzīvot, sākas Raita pieprasījumi regulāri Niklāvu satikt, jo viņš taču ir viņa dēls. Atklājās, ka dēls pieskatīšanas dienās bijis kopā ar Raiti draugu iedzeršanās, tad mazais kopā ar vecmāmiņu satraumējies, bet pēdējo reizi vīrieša riebīgākā rīcība bija dēlu dabūt pie sevis ar varu, jo viņam satikšanās reize pienākoties, neraugoties uz to, ka Niklāvs bija slims,” stāsta Daiga.
“Apzinos, ka neviena iestāde neņem vērā emocijas, vadās pēc likumiem — abi vecāki ir vienlīdzīgi. Visvairāk man bail, ja sākšu lietu risināt, piemēram, vēršoties tiesā, tas Raiti var sadusmot, un kas to lai zina, uz ko viņš ir sagatavojies jau iepriekš — ka nepavērš faktus pret mani! Protams, tēva loma bērna dzīvē ir neatsverama. Tas ir jārespektē, taču nav pieņemami, ka mazu bērnu tā var atraut no mātes. Dzirdot arvien vairāk stāstu reģistrētās laulībās un arī nereģistrētās kopdzīvēs, rodas iespaids, ka sievietes, īpaši mātes, loma kļūst arvien apdraudētāka,” uzsver Daiga.
Prioritāte — bērna intereses
Tieslietu ministrijas (TM) pārstāve Lana Ivulāne uzsver, ka, pēc Civillikuma, līdz pilngadības sasniegšanai bērns ir vecāku aizgādībā — viņu tiesības un pienākums ir rūpēties par bērnu un viņa mantu un pārstāvēt viņu.
Rūpes par bērnu nozīmē viņa aprūpi, uzraudzību, audzināšanu, izglītošanu un tiesības noteikt viņa dzīvesvietu, ņemot vērā viņa individualitāti. Aizgādība nozīmē rūpes par viņa drošību un apdraudējumu novēršanu. “Kopā dzīvojoši vecāki aizgādību īsteno kopīgi. Ja vecāki dzīvo šķirti, kopīga aizgādība turpinās. Aprūpi un uzraudzību īsteno tas no vecākiem, pie kura bērns dzīvo. Jautājumos, kas var būtiski ietekmēt attīstību, vecāki lēmumu pieņem kopīgi. Domstarpības izšķir bāriņtiesa, ja likumā nav noteikts citādi,” likumu citē L. Ivulāne.
Bērnu tiesību aizsardzības centra (BTAC) priekšnieces pienākumu izpildītāja Anita Gotharde papildina, ka bērna tiesības atrasties abu vecāku aizgādībā izriet arī no ANO Konvencijas par bērna tiesībām un Latvijas Republikas Satversmes jēgas.
Tomēr pastāv gadījumi, kad vecāku kopīga aizgādība var izbeigties. “Pirmkārt, vecāku kopīga aizgādība var izbeigties, kad, pamatojoties uz savstarpēju vienošanos vai tiesas nolēmumu, tiek nodibināta viena vecāka atsevišķa aizgādība. Otrkārt, vecākam var tikt atņemtas aizgādības tiesības, ja viņa apzinātas rīcības vai nolaidības dēļ ir apdraudēta bērna veselība vai dzīvība, vecāks ļaunprātīgi izmanto savas tiesības vai nenodrošina bērna aprūpi un uzraudzību un tas var apdraudēt fizisko, garīgo vai tikumisko attīstību,” tā TM pārstāve. Lai lemtu jautājumu par aizgādības tiesību atņemšanu, ir jākonstatē pret bērnu vērsta rīcība vai bezdarbība, kas tieši apdraud viņu.
“Savukārt attiecībā uz bērna tiesībām uzturēt personiskas attiecības un tiešus kontaktus ar jebkuru no vecākiem, strīdus gadījumā kārtību, kādā ir izmantojamas saskarsmes tiesības, nosaka tiesa. Saskarsmes tiesības var tikt ierobežotas, ja tas ir bērna interesēs. Ja nepieciešams, tiesa var noteikt, ka ar bērnu drīkst tikties tikai saskarsmes personas klātbūtnē vai bāriņtiesas ieteiktā noteiktā vietā. Tiesa var pieņemt arī lēmumu uz laiku liegt saskarsmes tiesības, ja tās kaitē bērna interesēm,” norāda TM speciāliste.
BTAC speciāliste citē rokasgrāmatu Konvencijas par bērna tiesībām ieviešanai praksē, kurā uzsvērts, ka “pārāk bieži bērni zaudē iespēju saglabāt kontaktu ar to vecāku, ar kuru nedzīvo kopā, piemēram, dzīvojot lielā attālumā no otra vecāka vai arī vecāku naidīgo attiecību dēļ”.
Neizmantot sacīkstes principu
Tiesībsarga biroja Bērnu tiesību nodaļas vecākā juriste Laila Henzele teic, ka šķirti dzīvojošiem vecākiem primāri jāsaprot, ka viņu rīcība jāvērš uz bērna vislabāko vajadzību nodrošināšanu, nevis savu iegribu apmierināšanu. “Tas ne vienmēr izdodas, jo, pārtraucot kopdzīvi, vecāki vairāk ir orientēti uz savstarpējo attiecību kārtošanu, vainīgā meklēšanu, pārmetumu izteikšanu un tamlīdzīgi. Nodrošināties, lai, pārtraucot kopdzīvi, bērnam nebūtu pārdzīvojumu, nav iespējams. Ja vecākiem bērns būs svarīgāks par vēlmi iespējami vairāk sāpināt bijušo dzīvesbiedru, viņi spēs vienoties par labāko bērnam,” aicina domāt eksperte.
L. Henzele pieredzējusi, ka strīdos vienlīdz cietsirdīgi rīkojas kā mātes, tā tēvi, ierobežojot vai aizliedzot tikties ar otru vecāku, stāstot sliktas lietas, lai radītu bērnā nepatiku un nevēlēšanos satikties. “Šāda rīcība arī ir vērtējama kā neatbilstoša bērnam. Protams, atsevišķi ir vērtējami tie gadījumi, kas saistīti ar vardarbību pret bērniem, kas nekādā veidā nav atbalstāmi.”
Tiesībsarga juriste norāda: “Ar bērna vajadzībām nav jāsaprot viņa materiālās vērtības, bet gan nodrošināt attīstību, emocionālās vajadzības. Strīdu izšķiršana ir tiesas kompetencē, un bāriņtiesas sniegtais atzinums ir viens no pierādījumiem. Vecākiem tiesā jāsniedz pierādījumi, jo civilprocess tiesā notiek pēc sacīkstes principa. Tiesas spriedums vienmēr būs par labu vienam no vecākiem. Tomēr tas ir nosacīti, jo jautājums ir — vai tiesa labāk par vecākiem zinās, kas ir labākais viņu bērnam?”
Uzklausīt visas puses
Likumi paredz arī uzklausīt nepilngadīga bērna viedokli, ja viņš ir spējīgs to formulēt, ņemot vērā viņa vecumu un brieduma pakāpi, norāda A. Gotharde. “Jāuzsver tiesu prakses atziņās nostiprinātais princips, ka atsevišķa aizgādība pār bērnu nav nosakāma, ja tā nenodrošina bērna intereses un ierobežo viena vecāka tiesības. Tikai izvērtējot bērna psiholoģisko un emocionālo saikni ar katru no vecākiem, viņu spējas, vēlmi nodrošināt atbilstošus apstākļus un audzināšanu, ir pieņemams spriedums par atsevišķas aizgādības tiesību piešķiršanu vienam no bērna vecākiem, turklāt tā nenozīmē aizgādības tiesību atņemšanu otram.
Situācijās, ja domstarpības nav atrisināmas pašu spēkiem, ieteicams izmantot speciālistu, piemēram, psihologu, psihoterapeitu, palīdzību un visa veida pakalpojumus, kas var palīdzēt vecākiem. Var izmantot arī alternatīvas strīdu risināšanas metodes, piemēram, mediāciju, ar mērķi palīdzēt risināt domstarpības un stiprināt ģimenes stabilitāti — ja ne saglabāt to, tad vismaz rast cieņpilnas attiecības. No 2017. gada valsts budžetā paredzēti līdzekļi pirmos piecus mediācijas seansus pie sertificēta mediatora saņemt bez maksas. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Domāt par kopīgo bērnu, nevis sevi

Kategorijas