Staburags.lv ARHĪVS

Mana paradīze

Ināra Sudare

2017. gada 17. novembris 07:19

245
Mana paradīze

Varētu jau uzrakstīt gaudu rakstu, ka rīt svinam Latvijas jubileju, bet ir taču tik daudz slikta, kā, piemēram, bijušais ārlietu ministrs Jānis Jurkāns teica krievu televīzijai. Ir cilvēki, kuriem, šķiet, kāds uzdāvinājis nevis sapņu, bet gan negatīvās informācijas ķērājus. Un  šī informācija ir laidusi tik dziļas saknes, ka negribas jau vairs kaut ko pozitīvu ņemt pretī. Jo daudz vieglāk taču gausties, ka viss ir slikti, visi mūk uz ārzemēm, un būs vēl sliktāk. Patiesībā šīs gaudas ir kā ērta guļamvieta savai nekā nedarīšanai, un ir ērti atrunāties, ka nekam jau nav jēgas.

Katrā zemē ir kaut kas skaists, īpašs, kas piešķir tai neatkārtojamu burvību. Dažkārt, tikai zaudējot, atskāršam, kāds dārgakmens bijis rokā, kādā paradīzē esam dzīvojuši.

Katram Latvijai ir savs formulējums. Mana Latvija ir cilvēki, kuri sastapti gan darba, gan atpūtas gaitās. Vai tas nav brīnišķīgi, ka  es šeit, Latvijā, varu satikt Ivo, kurš raksta dziesmas latviešu valodā, jo nekur citur jau neviens pasaulē to nedarīs. Vai tas nav vienreizīgi, ka Vietalvas pagastā saimnieko Dace, kura nesen atgriezusies no Anglijas un ar saviem mīļajiem nodibina SIA “Dabas garša”. Vai tas nav apbrīnojami, ka Pļaviņās dzīvo sparīgā Lidijas kundze, kuras sapnis ir uzkāpt Gaiziņkalnā, kaut gan viņas ceļabiedrs jau daudzus gadus ir spieķis. Vai tas nav jauki, ka no Ukrainas atbrauc 18 gadu vecs jaunietis, kurš tur dzīvo un mācās, bet kura saknes ir Latvijā, un saka: “Es  vecmammas dzīvokli nepārdošu, jo Latvija ir un paliek mana atmiņu un sapņu zeme!” Vai tas nav brīnumaini, ka mans jauneklīgais draugs liliju selekcionārs Jānis Vasarietis, kurš ir gandrīz tikpat “jauns” kā Latvija, ne par ko nesūrojas, izņemot, ka vairs tik skaidri nesaredzot ...

Vakar no rīta televīzijas ziņu raidījumā pianists Vestards Šimkus, stāstot par fotogrāfiju, kurā redzams bērnībā ar karodziņu, teica: “Šis karodziņš man visu mūžu sirdī bijis...”

Un es zinu, ka tāds ir arī tiem, kuri strādā svešumā... Bet viņi atgriežas, lēnām, bet atgriežas. Jo te vienmēr būs viņu un mana paradīze, jo tā ir vienīgā vieta, kur vienmēr skanēs latviešu valoda.