Lai pļavas neaizaugtu

2010. gada 22. jūlijs 09:00

2279

Irina Feoktistova Pļaviņu novada Aiviekstes pagasta Ķūģos tādā pašā vārdā nosauktā zemnieku saimniecībā kopā ar vīru Jevgēniju un vecāko dēlu Aleksandru audzē aitas. Pirms tam turējuši arī govis. Saimniece saka: “Ja man pirms 21 gada kāds būtu teicis, ka dzīvošu laukos un slaukšu govis, es viņam neticētu. Tādu plānu man nebija.”

Kur lien galva, tur pati
Šo māju reiz iegādājušies kā vasarnīcu. Abiem bija algots darbs. Vēl tagad Pļaviņās ir četristabu dzīvoklis, kuru šajā laikā pagrūti pārdot. Mājai Ķūģos nosaukums tāds pats kā ciemam, vien 18. numurs piešķirts, lai ar citām nesajauktu. Šī ir visjaunākā zemnieku saimniecība šajā pusē, izveidota 2000. gadā. Pirmie ienākumi bijuši no gaļas veikala Pļaviņās, bet līdz ar firmas “Triāls” veikala atvēšanu pilsētā vietējai produkcijai noieta vairs nebija. Meklējot citu nodarbi, Jevgēnijs pievērsās aitkopībai. Šogad ganāmpulkā ir vairāk kā simt aitu. Darba esot daudz, nekam citam neatliek laika. Ienākumi vien no platību maksājumiem par zemi un subsīdijām par aitām.
— Aita ir tāds problemātisks kustonis. Kā tik galvu var izbāzt caur žogu, tā arī pati cenšas izspraukties. Pat elektriskais gans nelīdz. Kur viena, tur arī pārējās, domāju, ka tikai manas tādas dullas, bet skatos, ka arī Klintainē mītošās šad tad pa ceļu staigā, — stāsta saimniece.
Vismaz griezes var klausīties
Iepretī mājai 23 hektāros plešas pļavas, kas klasificētas kā bioloģiski daudzveidīgas, un pēc noteikumiem tās var pļaut tikai no 15. augusta. Vēl pērn to varēja darīt 10. jūlijā. Šajās platībās mitinās griezes, un viņu jaunā paaudze līdz augusta vidum ir īpaši saudzējama. Saimniece teic, ka vakaros patīkami iziet ārā un paklausīties griezes dziesmu. Šogad no jauna pieteikušies šādai programmai nākamajiem pieciem gadiem, tādēļ jāpakļaujas noteikumiem. Platību maksājumi ir lielāki kā par parastām pļavām, izdevīgi pagaidīt, nenopļaut tad, kad siens būtu visvērtīgākais. Pāraugusi zāle aitu barībai neder, vien pakaišiem vai sasmalcināta mēslojumam zemei.
Kazas negrib
Lai aitas būtu paēdušas līdz pavasarim, saimnieks teic, ka vienai nepieciešami četri ruļļi — ap 800 kilogramu siena. Aita atšķirībā no govs neēd visu pēc kārtas — izlasa tikai labāko, garšīgāko, pārējais jāizmet. Dažkārt pat pusi no ēdienreizē pasniegtā. Labi, ka kaimiņos dzīvojošajam saimniekam ir kazas, kuras nesmādē aitu neapēsto, vai arī pārpalikumu izmanto pakaišiem. Neraugoties uz to, saimnieki teic, ka pagaidām aitas ne pret ko citu, piemēram, kazām, nemainītu. — Tos vellaģīmjus es negribu, — smejot saka saimniece. — Jevgēnijam kazas piens negaršo. Kā kaimiņi, kuriem viņu ir ap simtu, vienu no otras atšķir? Kā nesajūk, kura izslaukta, kura nē? Tā nav govs, kuru var piesiet.
Mazgāto kodes apēd
Vilnas uzpircējus interesē tikai labākā, garākā un tīrākā vilna — tā, kura aitai aug uz muguras. Bet arī to iepērk par tādu pašu cenu kā sliktas kvalitātes. Tādēļ nocirptā vilna mētājoties mājas un kūts bēniņos. Degt tā arī negrib, vien kūst. Agrāk bija vērts, piemaksājot starpību, iemainīt to pret dziju. Kilograms maksā 5 — 7 latus, bet par kilogramu mazgātas labas kvalitātes vilnas dod Ls 1,40, un dziju neatmaksājas iegādāties. Gadoties arī, ka pieņēmējus vilnas kvalitāte neapmierina, bet izmazgātu vilnu glabāt nevar. Nemazgāta nebojājas gadiem, tīrā ātri vien iemetas kodes.
Kad šajā pusē dzīvojusi čakla rokdarbniece Mārīte Rocēna, ar viņu saimnieki cerējuši sadarboties, paši sagatavojot vilnu vērpšanai. No Ķūģiem Rocēnas kundze pārcēlusies uz dzīvi Jēkabpilī, bet saimniekiem vairs nav tie gadi, kad visu iecerēto izdodas īstenot. Agrāk dziju varēja realizēt Krievijā. Tagad, braucot ciemos pie māsas uz Krieviju, pat gaļas gabalu vai kartupeļu maisu ciemkukulim neļauj pārvest pār robežu.
Labāk sunim izbaro
Lai aitas gaļu pārdotu, dzīvnieks jākauj sertificētā kautuvē. — Aizvešana, kaušana un dokumentu kārtošana nav izdevīga, jo par dzīvsvara kilogramu saņemam tikai 70 santīmu, kautsvara —
Ls 2,80. Par 70 santīmiem es sunim veikalā kaulus varu nopirkt. Tad izdevīgāk suņus barot nekā aitas kaut un pārdot. Laba aitas gaļa tirgū gan maksā no trim līdz astoņiem latiem, — saka Jevgēnijs. — Tāpēc aitas pārsvarā turam, lai saņemtu platībmaksājumus, jo jānodrošina noteikts lopu skaits hektāram.
Ar pierunāšanu vecāko dēlu Aleksandru izdevies pievērst lauksaimniecībai. Sākumā iegādāts 18 hektāru zemes, tad arī 50 aitu. Kopā ar dēla pļavām saimniecībā jau ir vairāk kā 65 hektāri. Nākotnē aitas pamazām cer nomainīt ar kaut ko izmēros mazāku, bet ienesīgāku. Uzkalniņā netālu no mājas divus hektārus zemes pārvērtīs zivju dīķos.
Dīķī pie mājas izveidots inkubators, kurā jau savairojušās karpas. Stimulu šādai nodarbei devis Nagļu zivjaudzētavas apmeklējums pirms Jāņiem, jo sagribējies kaut ko pagatavot no karpas. Tur redzētais radījis vēlēšanos arī pašiem mēģināt audzēt zivis. Jevgēnijs reiz Irlavas pusē ierīkojis zivju dīķus, tāpēc pieredze jau ir. Ja tuvumā būtu kāda upīte, dīķi ierīkot būtu vienkāršāk. Vienīgā cerība esot aiz Aleksandra zemes esošo meliorācijas grāvi “pagriezt” uz dīķu pusi.
Sākumā gribējuši veidot vienlaidus ezeru, bet bažījušies par zivju nozveju tik lielā platībā, tāpēc izlemts veidot vairākus mazākus dīķus. To rakšana problēmas nesagādā, jo ekskavators ir pašiem savs. Zivjaudzēšanas projektos izlēmuši nepiedalīties — cik paši spēs, tik būs. Ja līdzekļus piešķirtu Eiropas Savienība, dīķu rakšanas darbā būtu jāpieņem kāds no malas. Kā šo darbu paveiktu svešs, nav zināms. Kad pēc četriem gadiem varēs gūt reālu labumu no zivīm, saimnieki aitkopībai metīšot mieru.

Staburags.lv ARHĪVS

Lai pļavas neaizaugtu

Kategorijas