Kājām uz mājām — 92 km garš skrējiens

2017. gada 3. oktobris 00:00

523

Aizkrauklietis Agris Noviks šīs nedēļas nogalē ceļu no Rīgas uz dzimto pilsētu mēros skrienot. Tā būs treniņakcija 92 kilometru garumā, kas nākotnē plānota kā ikgadēja tradīcija. Agris pāris gados ir kļuvis par ultramaratonskrējēju, viņš negrasās apstāties un mērķtiecīgi turpina pārbaudīt savas spējas.

Sāk ar pārgājienu
— Kā radās ideja skrējienam Rīga—Aizkraukle?
— Ideja dzima pirms trim gadiem, kādā nedēļas nogalē mērojot ceļu mājup no studijām Rīgā. Pirmā doma bija nevis noskriet šo maršrutu, bet pievarēt ar velosipēdu. Pagāja vēl viens gads, un par šo ideju ieminējos vienai foršai meitenei — Artai Vītolai. Teicu, ka mums vajag piedzīvojumu, piebilstot, ka, braucot ar riteni, ceļš būs pārāk viegls un īss. Nolēmām iet kājām! Bez lielas piepūles mazāk nekā 24 stundās nonācām galamērķī. Artai gan nebija tik viegli, tomēr, par spīti grūtībām, viņa šo piedzīvojumu ir gatava atkārtot vēlreiz! Šis pārgājiens bija taustāms sākums idejai par skrējienu no Rīgas uz Aizkraukli. Aizkraukle ir pilsēta, kurā esmu pavadījis gandrīz visu bērnību. Ikdienā vairs nesastopu bērnības draugus tik bieži, cik gribētos. Ceru, ka šī akcija piesaistīs cilvēkus un satikšu draugus un arī jaunus skrējējus. Plānoju šādus koptreniņus rīkot arī turpmāk, vai tas būs skrējiens vai pārgājiens, to vēl manīs.
— Kāda ir citu interese par skrējiena akciju Rīga—Aizkraukle?
— Pašlaik pilnajam maršrutam pieteikušās divas meitenes, kas ceļu mēros ar velosipēdiem. Distances vidū pievienosies vēl divi biedri, tuvāk finišam — vēl daži cilvēki. Pagaidām tie ir kādi 10 cilvēki, taču ceru, ka atsaucība pieaugs un finišu sasniegs lielāks skaits sporta aktīvistu.
— Cik sen ar skriešanu esi “uz tu”?
— Skrienu nu jau mazliet vairāk nekā divus gadus. Par sākumu uzskatu “Lattelecom Rīgas maratonu”, mani pieteica kopā ar darba kolēģiem 10 kilometru distancei. Pieredzes bija tik, cik skolā skriets kross sporta stundās. Toreiz ar mokām pievarēju piecus kilometrus. Ciest to lietu nevarēju, smēķēt patika vairāk, kā skriet! Viss mainījās pēc “Lattelecom” maratona. Skrienot kopā ar tūkstošiem citu skrējēju, mani pārņēma nepieredzētas emocijas. Nolēmu savus spēkus pārbaudīt, turpināju trenēties nu jau pusmaratona distancei (21 km), pēc tam maratonam (42 km) un vēlāk jau pieveicu 100 kilometrus Itālijas Alpos. Pievēršoties skriešanai, sakārtoju savu veselību, savukārt kaitīgie ieradumi pazuda paši no sevis.
Finišs šķiet nesasniedzams
— Kādi ir tavi lielākie panākumi?
— Par panākumu uzskatu visas garās distances (42 km un garākas), kurās esmu sasniedzis finišu. Uzvarām un medaļām ultramaratonos man vēl trūkst pieredzes, tomēr vienreiz kāpu uz goda pjedestāla otrā pakāpiena. Tas bija Polijā, veicot 43 km distanci. Katrs ultramaratona finišs ir liela uzvara pār sevi pašu. Līdz šim esmu pievarējis septiņus ultramaratonus — 75 km Igaunijā (2016. g.), Polijā “Beskidzki Topor” 43 km (2017. g.), Itālijā “Dolomiti Extreme Trail” 103 km (2017. g.) un četrus tepat Latvijā: “Zilonis tumsā” 63 km (2016. g.), Cēsu “Eco Trail” 80 km (2016. g.), Cēsu “Eco Trail” 130 km (2017. g.) un Siguldas kalnu maratonu 70 km garumā (2016. g.). Par svarīgākajām līdz šim uzskatu sacensības Itālijā, tām tika veltīts garš un smags bezbrīvdienu treniņrežīms. Tur pieveicu savus pirmos īstos kalnus. 103 km distanci papildināja 7000 augstummetri, finišs šķita nesasniedzams un diennakts laikā nepievarams. Mērķis bija finišēt ātrāk par 24 stundām, es to paveicu 22,5 stundās! Nekad vēl nebiju tā priecājies un jutis gandarījumu, to nav iespējams aprakstīt.
— Vai ikdienas gaitas veiksmīgi savieno ar treniņiem?
— Ikdienā strādāju Zviedrijas metālapstrādes uzņēmumā “Leax Batlix” par darbgaldu iekārtu iestatītāju un operatoru. Godīgi runājot, darbs ļoti traucē sportam, īpaši nakts maiņas. Bet kaut kā tiem kalniem nauda jāpelna. Skriet kalnos un vispār veselīgi skriet ir daudz dārgāk, kā biju domājis. Ikdienā cenšos treniņus likt pirmajā vietā. Tam nepieciešama stunda līdz divas, ko ik dienu atlicinu.
— Pats ar sevi strādā?
— Pēdējo gadu izmantoju trenera pakalpojumus. Ar līdzšinējo treneri iepazinos, apmeklējot VFS jeb dziļās muskulatūras treniņus. Labākus rezultātus sasniegt man palīdz Latvijā spēcīgākais ultrataku skrējējs Andris Ronimoiss.
— Piedalīties sacensībās ārzemēs nav lēti, vai tev ir atbalstītāji?
— Pagaidām vienīgais finansiālais atbalsts ir sporta preču uzņēmums “Salomon”, kas piedāvā iegādāties skriešanas formu un apavus ar 50% atlaidi. Ceļš, sacensību dalības maksa un viss pārējais tiek maksāts no paša kabatas. Latvijā atrast un piesaistīt sponsorus ir grūti, ja neesi top augšgalā.
Zina, ka var vairāk
— Kas tevi stimulē nepadoties un turpināt skriet?
— Agrāk domāju, ka garākā distance, ko skrējēji veic, ir maratons. Uzzinot par ultramaratoniem, radās interese, uz ko esmu spējīgs. Varu noskriet 100 km, varu 130 km, zinu, ka varu vēl vairāk. Zinu cilvēkus, kas trenējoties var pieveikt 200 km distanci un vairāk, bet ne par to ir stāsts. Mums katram ir savs izturības limits, un, smagi strādājot, tu vari pārkāpt savus limitus, spert soli citā pasaulē. Tas mani pārsteidz un sajūsmina vienlaikus. Vēlos noskaidrot savu spēju robežas.
— Kādi ir lielākie mērķi, ko vēlies īstenot?
— Viens no sapņiem tiks īstenots jau nākamgad. Pēc skrējiena uz Aizkraukli man būs trīs nedēļas ilgs atvaļinājums no skriešanas. Šajā laikā ļaušu sadzīt mikrotraumām, ļaušu ķermenim atpūsties un skriešanas vietā izvēlēšos velobraukšanu un peldēšanu. Tad būs 16 nedēļu garš un smags sagatavošanās process pasaules tūres posmam, kas norisināsies 25. februārī Kanāriju salās (125 km).
— Kā skriešana ir mainījusi tavu dzīvi?
— Krasi mainījušies ēšanas paradumi. Tagad uzturā vairāk lietoju vārītu pārtiku nekā ceptu, mazāk ēdu gaļu. Agrāk neēdu brokastis, tagad katra diena sākas ar veselīgu spēka putru. No ēdienkartes pazudis gandrīz viss neveselīgais. Apēdot kaut ko no nevēlamā saraksta, organisms uzreiz liek par to manīt — pasliktinās pašsajūta. Skrējējam, ja ilgstoši lielas slodzes, nepieciešami vitamīni un pulverdzērieni, kas ātri palīdz atjaunoties pēc smagiem treniņiem.
— Kā ir ar kurioziem?
— Apmaldīšanās, ja runā par šo gadu, ir regulāra! Visspilgtāk atmiņā palika Itālijas mazais piedzīvojums. Starts tika dots plkst. 20, kad sāk satumst. Man vajadzēja ar galvas lukturīti skriet kalnā, tumsā meklējot marķējuma lentes, lai nenoietu no trases. Vienā brīdī mazliet apmaldījos, un, meklējot marķējuma lentes zīmes, luktura gaismā iemirdzējās dzīvnieka acis. Panikā apmaldījos vēl vairāk, bēgot no iedomu lāča, aizskrēju pa nepareizo taku. Dzīvnieks gan jau nobijās no manis vairāk nekā es no viņa, tomēr tās sajūtas bija neaizmirstamas. Beigas stāstam laimīgas — veiksmīgi un ātri atradu pareizo ceļu un turpināju skrējienu.
Skriešanas kultūras izaugsme
— Cik skriešanas apavu jau esi nodeldējis?
— Seši pāri pa asfalta segumu skriešanai paredzētie un tikpat taku skriešanas apavu pāru. Plus vēl divi stadiona sporta apavu pāri. Sporta apavu mūžs ir aptuveni 1000 km. Pēc tam var just, ka amortizācija mazinās un skrienot sāk palikt smagāks solis. Naudu labiem skriešanas apaviem žēlot nedrīkst, jārūpējas par veselību.
Latvijā pēdējos gados ir vērojama skriešanas kultūras izaugsme. Skrējēju pulks kļuvis daudz lielāks, arī pilsētvide tiek iekārtota atbilstoši — ir vairāk parku un vingrošanas stieņu, pie kuriem atsildīt muskuļus. Mainījusies arī cilvēku domāšana — virspusēja izklaide tiek nomainīta ar veselīgu dzīvesveidu.
— Vai tev ir vēl kāds vaļasprieks?
— Parasti laika nekam citam nav. Agrāk aizrāvos ar futbolu, taču 16 gadu vecumā strauji stiepos garumā — paaugos par 20 centimetriem. Sāka rasties problēmas ar ceļu locītavām, ārsti teica, ka ar sportu nodarboties nevarēšu, lai aizmirstu. Trīs gadus nedrīkstēju neko darīt, futbolu nācās pamest. Līdzko mazākā piepūle, ceļi sāpēja, jutos slikti. Tomēr laika gaitā ar fizioterapijas palīdzību tiku uz kājām.
— Ko tu ieteiktu tiem, kas vēlas sākt skriet?
— Skrējējam visa pamatā ir labi, kvalitatīvi un, galvenais, pēdai piemēroti apavi. Būtiska ir konsultācija pie ģimenes ārsta vai slodzes tests, kas noteiks, vai drīkst sākt skriet. Tā ir standarta iesācēja kļūda — iegādāties pazīstamas firmas sporta apavus, kas ir universāli, der gan skriešanai pa asfaltu, gan takām. Kas der visam, patiesībā neder nekam. Iesaku ikvienam, pirms sākt skriet, apmeklēt skrējiena trenažieri, uz kura tiek izanalizēta pēda. Speciālisti noteiks pēdas izliekuma un smaguma centrus, un skrējējs varēs piemeklēt savai pēdai piemērotākos apavus. Tagad šīs pārbaudes iespējams veikt daudzviet Latvijā, lielākoties dažādos sporta preču veikalos. Arī es sākumā iegādājos nepiemērotus apavus, kā dēļ mazliet deformēju abas pēdas. Pagāja gads, līdz ar piemērotiem apaviem sev nodarītais kaitējums pazuda. Otrs ieteikums būtu pieredzējis kompanjons sākumā. Pieredzējis skrējējs varēs novērtēt stāju, roku un muguras izliekumu, vienvārdsakot — tehniku. Pareizi skrienot, var izvairīties no sāpēm sānā un citām problēmām. Pareizi skrienot un elpojot, prieks būs dubultlielāks! ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Kājām uz mājām — 92 km garš skrējiens

Kategorijas