Kustībā ir dzīvība

Irēna Spūle-Vilcāne, pensionāre Aiviekstē

2017. gada 3. oktobris 00:00

345

1. oktobris bija Starptautiskā veco ļaužu diena, un Pļaviņās tā aizvadīta kopīgā pasākumā visa novada senioriem. Tādi ir vajadzīgi, jo ne tikai uzzinām un piedzīvojam ko jaunu, bet arī tiekamies, jo dažādas aktivitātes pagastos un pilsētā lielākoties notiek atsevišķi.

Šobrīd dažādu vecumu cilvēkiem, arī senioriem, novadā ir ļoti plašas iespējas darboties — ja vien ir vēlēšanās. Ja grib tikai kaut ko gaidīt no sociālā dienesta, ir bēdīgāk. Pašvaldības atbalsts, protams, vajadzīgs, bet vajag darboties arī pašiem, un tas ne vienmēr notiek, jo daudziem grūti iziet no savas ikdienas. Piemēram, iepriekš ar paziņām runājām, ka gribētos vairāk uzzināt par pareizu nūjošanas tehniku. Nesen tāda nodarbība Pļaviņās bija, un to vadīja trenere. Dalībnieku gan varēja būt vairāk. Cits aizbildinājās, ka todien bija dārza darbi vai kādas citas darīšanas, bet dārzs būs arī rīt un parīt, bet nūjošanas trenere vairs nē. Līdzīgi ir arī citkārt — teic, ka vajag, bet paši neiesaistās. Varbūt tāpat kā ikgadējais dambja skrējiens varētu būt pasākums arī nūjotājiem?

Ar sajūsmu esmu skatījusi Klintaines pagasta iedzīvotāju rokdarbu izstādes, kur ir tik dažādi darbi. Arī citos pagastos taču cilvēki ar daudz ko nodarbojas, bet acīmredzot viņus vajag iekustināt. Tādas lietas saista. Esot viesos pie citu novadu senioru biedrībām, labas ir dažādas praktiskas rokdarbu nodarbības, kas būtu saistošas arī Pļaviņu novadā. Mūs, seniorus, nesen uzrunāja Pļaviņu sociālās aprūpes centra vadītāja, aicinot adīt un dāvāt Ziemassvētkos vecajiem ļaudīm zeķes. Brīnišķīga doma, jo arī seniori var kādam palīdzēt, turklāt darot to, kas pašiem patīk. No tā iznāktu vēl kāda izstāde.

Esmu cilvēks, kuram ik pa laikam vajag kaut ko jaunu. Pavasarī sāku darboties Pļaviņu novada folkloras kopā “Āre”, jo acīmredzot tas ir tas, kā pietrūka. Folklorā var justies un izpausties brīvi. Ir dejots, izmēģināti dažādi rokdarbi, bet tautasdziesma ir kas īpašs. Tā ir mana spēka dziesma arī ikdienā. Ir latviešu tautasdziesma ar vārdiem: “Es stāvēju agru rītu, saulītē vērdamās. Lai saulīte man iedeva vieglu dienas gājumiņu.” Kad to izdziedu pie savas mājas kalna galā, saulei lecot, enerģijas pietiek visai dienai. Mani vienmēr fascinējuši latviešu tautastērpi, rotas, un šobrīd to visu tveru ar lielu aizrautību. Pagājušajā nedēļā ar “Āri” bijām uzaicināti uz Dikļiem viesos pie folkloras kopas “Endzelīte”. Kopā ne tikai muzicējām, bet bijām arī ekskursijā, un atkal ir jauni iespaidi.

Nesen notika Baltu vienības dienas pasākums Klintainē. Fantastiskas izjūtas ar dziesmām un ugunskuru. Cenšos apmeklēt Pļaviņu 90 gadu jubilejai veltītos pasākumus un katru reizi no tiem mājās atgriežos pozitīvi uzlādēta un pacilāta. Ne uz visiem gan var pagūt, bet cenšos. Arī ikdienas dzīvi cenšos pakārtot tā, lai nevergotu dārzam, bet darītu to, kas patīk. Esmu “iztrakojusies” ar puķu stādījumiem, un šobrīd dārzs veidots tā, lai mazāk jāravē. Tā ka nav, ka tikai rāpus esmu dobēs. Dažkārt citi teic, ka dārza darbi ir tik vienveidīgi un beigās esi stīvs no paguruma. Man gan tas ir daudzveidīgs vingrojumu komplekss ar liekšanos, stiepšanos un pagriezieniem. Strādā visas muskuļu grupas. Nevajag tikai pārspīlēt, bet darīt ar prieku.

Katru gadu cenšos pagatavot veselības eliksīrus no pašu ogām un dārzeņiem. Mans favorīts ir smiltsērkšķis. Gatavoju pašu vākto zāļu tēju maisījumus un nekādus medikamentus nelietoju. Daiļliteratūras man mājās maz, bet dažādi izdevumi par ārstniecības augiem ļoti daudz.

Nesen biju Anglijā un cenšos pārņemt to, ko dēvē par angļu mieru, kam iepriekš neizpratu nozīmi. Anglijā ievēroju, ka apstādījumos noziedējušos augus uzreiz nenovāc, un tajos var redzēt visu, kas audzis no pavasara līdz rudenim. Arī es vairs neķeros uzreiz nogriezt pārziedējušo ziedu — kad varēs, pienāks laiks arī tam. Pļaujot zāli, gan nevaru samierināties ar palikušu zāles stiebru, un man vienalga tam “galva jānocērt”. Acīmredzot angļu miers vēl līdz galam nav apgūts...

Politika ir tā joma, kurā necenšos īpaši iedziļināties, jo tik un tā neko ietekmēt nevar. Ziņām gan sekoju līdzi regulāri, un gribas zināt par valstī un pasaulē notiekošo. Pēdējā laikā mūs visu laiku baida ar visādiem “zapadiem”, bet pie mums jau notiek tas pats. Netālu esošajā Juču karjerā tik bieži ir militārās mācības, ka dažkārt jūtos kā Doņeckas epicentrā.
Arī jautājumā par pilsonības piešķiršanu Latvijā dzimušajiem bērniem piekrītu viedoklim, ka tas ir pareizi un jādara. Ja es būtu tādā situācijā, mani šāda attieksme aizvainotu. Pilsonības piešķiršana veido ģimeņu attieksmi.

Šobrīd televīzijā vairāk dominē ziņas, vienus un tos pašus notikumus apskatot neskaitāmas reizes, vai arī katrā kanālā ir raidījumi par ēdiena gatavošanu. Vismaz daļu no tā vajadzētu aizstāt ar raidījumu par jaunāko likumdošanā, kam iedzīvotājiem būtu jāpievērš uzmanība. Likumi mums mainās ļoti bieži, un ne visam var izsekot līdzi. Arī plašsaziņas līdzekļos ne viss labi izskaidrots.
1. oktobrī notikusi kārtējā pensiju indeksācija. Tā gan būtiski neuzlabo pensionāru finansiālo situāciju. Mana pensiju indeksācija ir manos bērnos, viņu izglītībā. Ja nepieciešams, viņi tagad ir mani sponsori. Manuprāt, nevajadzētu būt tā, ka vecākiem un vecvecākiem jābalsta savi pieaugušie bērni un mazbērni, bet gan otrādi. Protams, pensijas varētu būt lielākas, bet labi, ka vispār ir.

Rudens turpina savu gaitu. Man patīk šis gadalaiks, arī vējainas un lietainas dienas, bet vakari gan ir gari. Tad vien šķiet, ka dīvānam ir kāds īpašs magnēts, un ir jāpiespiežas no tā piecelties un kustēties. Tomēr tas ir nepieciešams, jo kustībā ir dzīvība.

Staburags.lv ARHĪVS

Kustībā ir dzīvība

Kategorijas