Dāvana jubilejā

2017. gada 29. septembris 00:00

Sestdien saulīte pa zemes virsu ripinājās, atklājot rudens skaistumu visā tā krāšņumā. Tikpat krāšņi bija radošās kopas “Mazā taka” dzejas svētki, kas izskanēja Kokneses kultūras namā.

Pēc grūtībām — gandarījums
Šis bija jubilejas pasākums, jo “Mazās takas” rīkotais Dzejas dienu pasākums Koknesē notika jau piekto reizi. Jau pirms svētkiem kopas vadītāja Maija Stepēna pašvaldības izdevumā ieintriģēja lasītājus ar solījumu, ka sagaidāms pārsteigums. Kad krita noslēpumu plīvurs, lasītāji ieraudzīja jau otro Kokneses dzejnieku izdoto grāmatu, kuras nosaukums tāds pats kā radošajai kopai — “Mazā taka”. Prezentācijas pasākumā pa grāmatas tapšanas taciņām emocionāli un sirsnīgi izvadāja pasākuma vadītāja Sarmīte Rode.
Izdevums tapa divu gadu garumā. Par grāmatas izdošanu, salīdzinot ar bērna piedzimšanu, var teikt, šī bija grūta atnākšana, kas vainagojusies ar gandarījumu. Pagātnē palikuši radošie strīdi, neticība, šaubas, dažādi sarežģījumi. Beidzot grāmata radusi ceļu pie lasītājiem. Šķiet, vislielākā slodze bija grāmatas redaktorei dzejniecei un žurnālistei Annai Rancānei. Koknesieši viņi uzskata par savējo (Dzejas dienu pasākumu viņa kuplināja arī pērn). Viņai kā burvju fejai no pelavām bija jāatsijā graudi. “Tas bija grūts darbs, bet centos sameklēt katra dzejnieka ieto taciņu, un man šķiet, tas izdevās. Es jūs patiešām iemīlēju,” tā darbu grāmatas tapšanā nedaudz ieskicēja redaktore. Pēcvārdā viņa raksta: “Mazā taka — kādam tas ir ceļš uz tēva mājām liepu paēnā, meža celiņš, kas ved uz slēptām zemenīšu vietām, taciņas sudrabaino kaķpēdiņu norā, smags un bīstams klinšu kāpums. Tas pierāda, ka pie dzejas var aiziet pa dažādiem ceļiem, un mazā taka noteikti ir viens no tiem!”
Vizītkarte dzejai
Grāmatā apkopoti piecu dzejnieku darbi. Katru dzejas kopu papildina neliela intervija, kurā viņi atklāj savu pasaules redzējumu. Tā ir kā neliela vizītkarte viņu vārsmām. Lūk, daži fragmenti no katra sacītā. Ārija Āre uz jautājumu “Vai tu piekrīti Jāņa Poruka vārdiem: “Vai tev ir tik daudz asaru, ka vari dzejnieks būt? / Vai tik daudz rūpju, sirdsēstu, ka krūtis elpo grūt’?”” atbild: “Es domāju, ka pieredzējis dzejnieks teiktu — jā, piekrītu! Es esmu tikai amatiere un uz šīm rindām raugos nedaudz citādāk. Es nevēlos būt par asaru un sirdsēstu slogu. Es vēlos gaišus un mierīgus rītus, kuriem smaidot varētu pateikt “Labrīt!”.” Savukārt Sarmīte Rode atklāj, ka viņa vispatiesākā ir dzejā. ‘‘Kad savu dzīvi sāk vārdi, kas dzimuši sirdī, viss ir īsts un patiess. Dzīvē itin bieži nākas piedalīties kompromisu spēlē, bet dzeja ir tilts, kas aizved tīrā pasaulē, kur nevajag izlikties labākai kā esi, glaimot, ielikt sevi vispārpieņemtos rāmjos. Dzeja ir kā audekls, uz kura es varu gleznot ar vispatiesākajām krāsām: mīlestību, sāpēm, cerību jaunai dienai. Starp zvirgzdiem ieraudzīt zvaigznes — to es novēlu ikvienam lasītājam, kas dzejā meklē patiesību.”
Olga Kļaviņa, vaicāta, kuru no trim lietām — darbu, maizi, mīlestību — ņemtu par ceļavēju, atbild, ka visas trīs ir “...man ļoti svarīgas, nedalāmas lietas, ar kurām esmu augusi no bērnības un nevaru pat iedomāties, kā veikt darbu bez mīlestības vai kā varētu necienīt maizi, ko saņemam ar Dieva svētību, kam visam pāri klājas mīlestība. Savam ceļavējam papildus jau nosauktajām lietām ņemtu līdzi ticību, cerību, lūgšanu, piedošanu un daudz ko citu”.
Savukārt Maija Stepēna lasītājus iepazīstina ar atziņām, kas gūtas mūža gājumā saskarsmē ar cilvēkiem un liek padomāt: “Neskrien laikam pa priekšu — ļauj, lai domas norūgst kā vīns, tad klausītājiem būs baudītprieks”, “Skaudība ir savas nespējas un slinkuma raudzēta atrauga, kas sakrājas un nāk uz augšu tad, kad redzi — otram ir, bet tev nav...”, “Runāt aukstu patiesību nereti ir tīksmināšanās par otra sāpēm un apkaunojumu. Silta sirds izvēlēsies klusējot pasniegt palīdzīgu roku. Ja vajadzēs...” Dzejas krājumā ir arī kāda šarmanta kunga dzeja. Tas ir Juris Siliņš, kurš uz poētisko jautājumu “Ir ugunskurs dzisis, vēl ogles kvēlo... Vai spēsi to aizdedzināt?” atbild: “O, jā! Diemžēl saprāts teic — netraucē Dievam darīt savu darbu!”
Atbalstītājiem — paldies!
Grāmatas tapšana ir daudzu cilvēku darbs. Savu artavu tai sniedza arī novada dome. “Mazās takas” vadītājas pateicības vārdi skanēja gan bibliotekārei Ingrīdai Grūbei par nesavtīgo palīdzību kritiskos brīžos, gan grāmatas vizuālā tēla veidotājai Lindai Stepēnai un Dacei Rēķei, gan Mārcim Briškam, kas skaistākajos stūrīšos “Latvijas Valsts mežu” sakoptajā dārzā iemūžināja fotogrāfijās grāmatas autorus, gan Kārlim Baltrukam, kurš, būdams liels dzejas cienītājs, neviena lūgts, ne uzrunāts, pats piedāvāja materiālo atbalstu. Pateicību Maija Stepēna izteica arī savai “aizjūras” (tā gan ir tepat Koknesē, tikai Pērses otrajā krastā) draudzenei Ilgai Sīlei, kuras viedoklis arī līdzēja grāmatas tapšanā, gan Jānim Dzenim, kurš nav kopas biedrs, bet ir nesavtīgs dažādu pasākumu atbalstītājs.
Pateicība par brīnumu
Pasākumu emocionālu vērsa arī mūziķis Kaspars Krastiņš no Rīgas, kurš jau pirms laika viesojies dzejas pasākumā pagasta bibliotēkā. Tur arī iekritis sirdī “Mazajai takai”.
Kā saldēdienu klausītāji uzņēma Annas Rancānes dzeju. Viens no dzejoļiem, kuru dzejniece lasīja, bija tapis pirms vairākiem gadiem. Taču tas skanēja kā vakar uzrakstīts. Doma — lai gan Latgale tagad piedzīvo grūtus laikus, tā nepadosies, to nekas nevar salauzt. Ar gaišu smeldzi izskanēja dzejolis par Latvijas omi.
Ģimenes tradīcijas, saskaņa ar savu sirdsapziņu un mīlestība — šis trīs dzīves bagātības, ko savulaik kādā intervijā nosaukusi Anna Rancāne, jaudās arī tikšanās reizē ar dzejnieci, kuru dēvē par Latgales dziesminieci.
Pasākuma apmeklētāju pasniegtie rudens ziedi dzejniekiem bija vārdos neizteiktā pateicība par brīnumu, ko sauc par dzeju. ◆

+ 1

Staburags.lv ARHĪVS

Dāvana jubilejā

Kategorijas