Rod iespēju apmeklēt vietu Sibīrijā, kur dzimusi

2017. gada 29. septembris 00:00

655

Rod iespēju apmeklēt vietu Sibīrijā, kur dzimusi

Aizkraukliete Valentīna Supe dzimusi Latvijai tik nozīmīgā datumā — 18. novembrī — ģimenes izsūtījuma vietā Sibīrijā. Atmodas laikā viņa arvien vairāk sākusi aizdomāties, kas tad ir viņas dzimtene — vieta, kur piedzimusi, vai tā, no kurienes nāk senči un dzīvots mūžs. Šovasar Valentīnas kundzei bija iespēja kopā ar fonda “Sibīrijas bērni” un tā vadītājas Dzintras Gekas organizēto grupu pabūt Sibīrijā. Tas deva daudz pārdomu un pārliecību, ka viņas dzimtene un mājas var būt tikai Latvija.

Drošībnieku pavadībā
— Kas pamudināja doties šajā braucienā?
— Tam bija vairākas it kā nejaušas sakritības. Vispirms ar jaunāko mazdēlu pārrunājām, kur vasarā varētu aizbraukt, un viņš ieminējās par Krieviju. Manī šī doma “aizķērās”, un par Sibīriju biju domājusi jau iepriekš, bet nebija īsti līdzbraucēja. Tad šogad 25. martā mums, represētajiem, bija tikšanās pie Valsts prezidenta, un bebrēniete Lība Zukule pastāstīja, ka kopā ar “Sibīrijas bērnu” grupu gatavojas braucienam uz Sibīriju un tieši Omskas apgabalu, lai apmeklētu izsūtījuma vietas un piederīgo kapu kopiņas. Teicu politiski represēto apvienības Aizkraukles novada nodaļas vadītājam Jānim Krievam, ka arī mums jānoskaidro par iespēju piedalīties šādos braucienos, jo līdz tam nebija nekādas informācijas. Viņš to izdarīja, un pēdējā brīdī paguvu pieteikties. Tā viss veiksmīgi sakārtojās. Bijām 36 cilvēku grupa.
— Tā bija pirmā atkalredzēšanās ar šīm vietām?
— Nē. Man Krievijā, Omskā, dzīvoja vecāmāte — tēva māte. Mamma Sibīrijā iepazinās ar vietējo puisi un apprecējās. Kad mēs, trīs meitas, bijām piedzimušas, kopā ar tēvu devāmies uz Latviju, bet ar vecomāti turpinājām sarakstīties. 1982. gadā mēs ar mammu aizbraucām pie viņas ciemos. Tad viņa jau dzīvoja pilsētā. Devāmies arī uz Jevsjuku sādžu, kur uzturējāmies izsūtījuma laikā, un atradām sava vectēva (no mātes puses) kapu. Viņš mira otrajā ziemā pēc izsūtīšanas 1949. gadā. Nekādu uzrakstu pie kapu kopiņas nebija, bet sameklējām to pēc metāla krusta, kas bija interesanti veidots. Šovasar es šo kapavietu vairs neatradu. Ciems ir paplašinājies, un tur saimnieko kazaki. Viss ir aizaudzis un piegružots.
— Kāds bija brauciens?
— Jau pirms tā, tiekoties ar grupu, sapratu, ka tas būs smags. Emocionāli, un tā arī bija. Man šķiet, ka noraudāju visu ceļu. Lasīt par to visu grāmatās vai aprakstos ir viens, bet skatīt vēlreiz un runāt ar cilvēkiem, meklēt viņu piederīgo kapavietas — pavisam kas cits.
Nepatīkamas izjūtas piedzīvojām, kad visur līdzi mums sekoja vietējie drošībnieki līdz pat brīdim, kad atstājām Krieviju. Grūti pateikt, no kā viņi baidījās vai piesargājās, bet nedomāju, ka bariņš tūristu, kas staigā pa aizaugušiem brikšņiem un nātrēm, meklēdami kapavietas, varētu radīt kādus draudus. Bija nepatīkami visur just līdzi sekotājus. Kādam sirmam kungam neatļāva uz mātes kapa novietot līdzi vesto koka krustu, jo beigās paziņoja, ka pilsēta, kur tas ir, slēgta. Tādi neizprotami šķēršļi. Dzirdējām arī pārmetumus, ka ne jau mēs vieni esam cietuši, arī krievi karā daudz zaudējuši. Tomēr tas ir pavisam kas cits — ne jau karā cilvēkus izsūtīja, un daudziem par to Krievijā joprojām nav izpratnes. Turklāt Sibīrija sastāv gandrīz tikai no citu tautību cilvēkiem, kas tur galvenokārt nonākuši piespiedu kārtā. Pašu krievu tur tikpat kā nav.
Sibīrijā daudz kas
mainījies
— Satikāt tur arī latviešus?
— Protams, un viņiem par tautiešiem ir liels prieks. Vienā no sādžām vēl dzīvo četras sirmas sieviņas, kuru ģimenes tur ieradušās pagājušā gadsimta 20. gados. Viņas runā latviski, dzied dziesmas un ir priecīgas. Viņas tur ir pēdējās, jo visi radi jau miruši vai aizceļojuši.
— Kādi iespaidi par Sibīriju bija tagad, salīdzinot ar viesošanās reizi 80. gados?
— Daudz kas mainījies, attīstās arī ciemi un lauki ir apstrādāti. Līdzīgi kā pie mums — kur dzīvo jaunāki cilvēki, ir lielāka rosība. Mana dzimtā sādža ir tālāk no centra, un tur gan daudz nekā nav, arī veikalā tukšums. Noskatījos filmu “Melānijas hronika”, un šajā braucienā mums bija iespēja pabūt Tjuhtetā, kur norisinājās tās darbība. Biju pārsteigta — skaistas mājas, noasfaltētas ielas un sakārtota vide. Izrādījās, ka tur priekšsēdētājs ir latviešu izcelsmes cilvēks, kurš aktīvi strādā.
— Jūsu Sibīrija ir maza bērna atmiņās?
— Jā, jo tur dzīvoju no dzimšanas līdz sešu gadu vecumam. Lai arī biju maza, manās atmiņās Sibīrija ir. Ļoti spilgti atceros turienes bērzus — tik baltus, kā ar krāsu nokrāsotus. Vēl ielu, kur izlaida govis, un viņas pa to devās ganos, plašos ūdeņus, kur dzīvoja mājputni. Padomju laikā par izsūtījumu neviens ģimenē nerunāja. Nezinu, kāpēc, bet mums neko nestāstīja. Biju tāds kārtīgs padomju cilvēks un īsti pat neapjautu, ko mana ģimene tur piedzīvoja. Smagi un grūti bija tieši pieaugušajiem. Uz Sibīriju izsūtīja mammas vecākus ar visām trim meitām un vecāko ar viņas ģimeni. Viņi zaudēja visu, arī savu celto māju Latgalē. Manai mammai tad bija 17 gadu un strādāt vajadzēja ļoti smagi. Sādžā, kur viņus izmitināja, bija liels trūkums. Viņiem palaimējās, jo vectēvu uzrunāja netālu esošā kolhoza priekšsēdētājs, lai ejot strādāt pie viņa. Iedeva mājiņu dzīvošanai, graudus un miltus pirmajam laikam. Dienas beigās no fermas varēja paņemt litru pienu, un tas bijis liels atspaids. Arī mammai tagad par to nav tikai rūgtums, acīmredzot tāpēc, ka tolaik bija jauna, un tajā vecumā par to daudz nedomā. Jā, bija grūti jāstrādā, bet vēlāk iztikšana kļuva vieglāka. Arī vietējie bija atsaucīgi un dalījās ar mazumiņu.
— Kāda bija jūsu ģimenes atgriešanās?
— Vecaimātei tāda iespēja bija 1956. gadā. Viņa ar vecāko meitu devās uz dzimto ciemu Balvu rajonā. Vietējā kolhoza priekšsēdētājs noteica, ka neko daudz piedāvāt nevar, nekas viņiem vairs nepieder, bet var “pievērt acis” un izmitināt bijušās mājas vienā galā, kur otrā bija ierīkota pienotava. Viņa to arī darīja. Kad mēs atbraucām, vecāmāte aicināja pie sevis, jo kopā iztikšana vieglāka. Pienotavas tur vairs nebija, iekārtojāmies telpā ar klona grīdu. Lai mums kājas nesaltu, tēvs uz grīdas izkaisīja pļautu zāli, kas jauki smaržoja, un tā tur dzīvojām.
— Tēvs pieņēma jaunos dzīves apstākļus?
— Viņam nebija nekādu problēmu, ātri apguva latviešu valodu, atrada darbu, un dzīve iegrozījās. Tētis gan pirms daudziem gadiem jau devās mūžībā.
Atrod radus
— Tagad vairāk ģimenē runājat par Sibīriju?
— Jā, kamēr ir, kas pastāsta, jo mammai ir 85 gadi, lai gan daudz ko viņa vairs neatceras. Arī mazdēliņš zina par to laiku un vairāk ieinteresējās, gatavojoties Dzintras Gekas izsludinātajam domraksta konkursam par šo tēmu šogad. Par to viņš ieguva pirmo vietu valstī. Ja par to runās skolās un ģimenēs, atcerēsies un pieminēs, aizmirst to nevar. Tagad arī es vairāk lasu grāmatas par Sibīriju.
— Ir vēlme vēlreiz doties šajā ceļā?
— Noteikti. Atsaucīgi cilvēki palīdzēja atrast manas māsīcas — tēva vecākā brāļa meitas. Iepriekš mums nebija iznācis tikties, un pirmo reizi redzējāmies šajā braucienā. Viņas mani uzreiz pazina, un tas bija ļoti emocionāli. Paciemojos pie viņām Omskā. Domāju atkal viņas apmeklēt, gribu pabūt pie Sibīrijas vecāsmātes kapa un tomēr atrast vectēva apbedījuma vietu. Varbūt varēs piepildīt arī mazdēliņa vēlmi apmeklēt Krieviju.
— Izsūtījums jūsu mammai liedza izglītību. Kādu jūs pati to ieguvāt?
— Esmu skolotāja. Pēc 8. klases no Latgales devos skoloties uz Rīgas pusi. Tad ātri apprecējos, piedzima bērni, un mācības turpināju. Sākumā dzīvojām un strādāju bērnudārzā Skrīveros. Ilgu laiku biju skolotāja Kokneses internātpamatskolā-attīstības centrā un tagad specializētajā pirmsskolas izglītības iestā-
dē “Saulīte”. Ar vīru Jāzepu, kurš arī ir latgalietis, jau daudzus gadus esam aizkrauklieši. ◆

Vizītkarte
VĀRDS, UZVĀRDS:
Valentīna Supe.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1955. gada 18. novembris, Sibīrija.
DZĪVESVIETA: Aizkraukle.
IZGLĪTĪBA: pabeigta Rēzeknes Augstskola.
DARBAVIETA: pirmsskolas izglītības iestāde “Saulīte”.
ĢIMENE: vīrs Jāzeps, trīs bērni un trīs mazbērni.

Staburags.lv ARHĪVS

Rod iespēju apmeklēt vietu Sibīrijā, kur dzimusi

Kategorijas