Ceļamaize svinību viesiem

2017. gada 26. septembris 00:00

Aizvadītās svētdienas rītā Kokneses baznīcas zvans skanēja svinīgāk nekā citkārt, un kā nu ne — dievnams svinēja
330. dzimšanas dienu.

“Bez mūsu materiālās dzīves pastāv kaut kas lielāks. Viens no tādiem jēdzieniem ir baznīca. Mums jāturas baznīcas tuvumā, arī ja neesam konkrētā draudzē vai konfesijā. Baznīcā ir milzīgs garīgs pienesums. Jo katrs cilvēks, kurš atnāk uz baznīcu, ierodas tajā ar labām domām. Tāpēc baznīca ir milzīgs, garīgs spēka lauks. Sauciet to, kā gribat. Bet šis enerģijas lauks ir ļoti plašs un stiepjas no 500 metriem līdz pieciem kilometriem, kuros baznīca iespaido apkārtējo cilvēku labsajūtu vai labdzīvošanu.” Tā savulaik kādā intervijā teicis Imants Ziedonis. Todien Koknesē enerģijas lauks krietni vien pārsniedza 500 metru, jo dievnams kopā bija sasaucis ne tikai draudzes locekļus, bet arī daudzus interesentus un sveicējus.
Mācītājs svētku sprediķi sāka ar pateicības vārdiem nu jau aizsaulē aizgājušajam Kokneses pagasta padomes priekšsēdētājam Viesturam Cīrulim un amatniekam ar zelta rokām Pēterim Zālītim. No kanceles skanēja pateicība arī tagadējam novada domes priekšsēdētājam Dainim Vingrim, jo, darbojoties vairākos novados, mācītājs var salīdzināt atbalstu no pašvaldības. Koknesiešiem tā ir nenovērtējama. Pa-
teicība arī Malatkovsku, Kārkliņu, Kalausu ģimenei, Dzintaram un Ilzei Višķeriem, Bruno Cīrulim, Andrim Lipskim un Ritvaram Jakubovskim, diriģentēm Silvijai Cīrulei, Leldei Kamzolei-Gagainei. Neizpalika paldies arī labvēļiem un draudzes kodolam: lietvedei sekretārei Vijai Bērziņai, kasierei Annai, Mārtiņam un Sanitai Zālīšiem, draudzes vecākajam Edgaram Veiguram un visjaunākajam palīgam Raitim Kveskam, kurš veic ērģelnieka pienākumus, Normundam Botam.
Visi sveicēji, labām domām nākuši, pateicās gan mācītājam Valdim Baltrukam, gan draudzei par gara uzturēšanu un stiprināšanu. ‘‘Lai Kristus pamats paliek mūžīgi nākamajām paaudzēm,’’ šādi jubilejā draudzi sveidza Latvijas Evaņģēliski Luteriskās Baznīcas virsvaldes pārstāve Anita Vanaga. Viņas bērnība pagāja Koknesē.
Kā salda rozīnīte svētku reizē bija koru “Alaine” un “Anima” dziedājums. “Tas bija kaut kas vienreizējs! Sen nebiju kaut ko tik skaistu dzirdējusi!” savu sajūsmu par dzirdēto neslēpa kādreizējā baznīcas ērģelniece, kura pati ilgus gadus ar savu spēli bija iepriecinājusi baznīcēnus, Ausma Markava.
Sirsnīgu sveicienu un ziedojumu baznīcas jubilejā bija atsūtījusi viena no gados cienījamākajām draudzes loceklēm Aina Blūzmane.
Pēc svinīgā pasākuma visi tika aicināti baudīt mielastu, ko bija sarūpējuši draudzes locekļi.
Mazliet no vēstures
Laika ritējumā dievnams pieredzējis un izturējis karu brāzmas un valdības maiņas. Varam tikai iztēloties, kā 1687. gadā jaunuzceltais dievnams ar koka torni, salmu jumtu un bez grīdas sagaidīja savus dievlūdzējus. No 1687. līdz 1702. gadam šajā dievnamā ticības ceļā aicināja luterāņu mācītājs Ernsts Gliks, pirmais Bībeles tulkotājs latviešu valodā. Ja vien mēs spētu dzirdēt, ko stāsta sirmās baznīcas sienas, mums atklātos tās ceļš trijos gadsimtos.
Pēc Pirmā pasaules kara baznīcā kalpoja mācītāji Oļģerts Kraulis, Pauls Rozenbergs, Jānis Kakars. 1929. gada 16. septembrī iesvētīja pārbūvēto dievnamu. Baznīcā atjaunoja 1897. gadā barona Lēvenšterna kundzes dāvināto E. Gebharda altārgleznu. Gadu vēlāk ierīkoja un iesvētīja 830 kg smago tērauda zvanu, kas darbojas vēl tagad. Baznīcai visos laikos palīdzējuši dāsni cilvēki. 1819. gadā zemnieks Porešs dievnamam uzdāvināja ērģeles, bet Krievijas cars Aleksandrs I, braucot garām Koknesei uz Varšavu, baznīcai ziedoja 300 rubļu. Ar Kokneses un Stukmaņu muižu īpašnieku atbalstu 1887. gadā uzcēla tagadējo torni. 1937. gadā, kad uzstādīja jaunas ērģeles par 11 tūkstošiem latu, palīdzību sniedza arī Valsts prezidents Kārlis Ulmanis, piešķirot ērģeļu būvei četrus tūkstošus latu. Mākslinieks Aldis Dobenbergs 1992. gadā uzdāvināja baznīcai altārgleznas, bet 2003. gadā draudzes locekle Rasma Platupa ziedoja prāvu naudas summu, par kuru uzklāja jaunu jumtu.
Padomju laikā, 1968. gadā, draudzei baznīcu atsavināja, un tajā ierīkoja muzeju, bet Atmodas laikā, 1989. gadā, dievnamu atkal atdeva draudzei.
***
Mācītājam Valdim Baltrukam īpaši prātā palikuši kādas draudzes locekles teiktie vārdi: “Paldies par svētdienas rītiem!” Viņa vēlējums — lai tādi, ar paceltu skatu debesīs, mums nebūtu tikai pāris reižu gadā — bija kā ceļamaize katram jubilejas pasākuma apmeklētājam. ◆

+ 1

Staburags.lv ARHĪVS

Ceļamaize svinību viesiem

Kategorijas