Ja patīk un padodas, tad ir īstā izvēle

2017. gada 22. septembris 00:00

401

Pļaviņiete Linda Milsone ir viena no tiem, kas palīdz glābt cilvēku dzīvības, strādājot par ārsta palīdzi Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta Pļaviņu brigādē. Smaidīga, dzīvespriecīga un atsaucīga — tādu Lindu var redzēt arī ikdienā. Septembra otrā puse ir viņas dzimšanas dienas laiks.

Zināšanas par pirmo palīdzību noder
Pat īsti nepazīstot Lindu, no skata vien grūti saistīt šo trauslo meiteni ar darbu medicīnā, turklāt “ātrajos”. Par profesijas izvēli viņa teic, ka tas bija diezgan spējš lēmums.
— Mācoties vidusskolā, medicīna noteikti bija manu izvēļu pēdējā vietā. Kā vairums jauniešu, arī es īsti nebiju pārliecināta, ko vēlos darīt. Vairāk domāju par Policijas koledžu, bet veselības dēļ tur nevarēju mācīties. Dokumentus Latvijas Universitātes Paula Stradiņa Medicīnas koledžā Bulduros iesniedzu pēdējā dienā. Pārliecināja apgūt tieši ārsta palīga profesiju, jo tai ir plašas iespējas, — stāsta Linda.
Saskarsme ar medicīnu Lindai tomēr skolā Pļaviņās jau bija. Kopā ar citiem viņa aktīvi iesaistījās organizācijas “Latvijas Sarkanais Krusts” jauniešu grupā, ko vadīja skolotāja Armanda Lasmane.
— Mācījāmies sniegt pirmo palīdzību, un tas bija interesanti. Man patika un padevās, tāpēc, iespējams, beigās izlēmu par labu medicīnai. Koledžas direktore uzreiz pateica, ka tā nav vieta, kur domāt par peļņu. Medicīna ir tiem, kuriem šis darbs ir aicinājums. Pēc pirmās prakses, kas man bija Jēkabpils slimnīcā, sapratu, ka tā ir mana profesija, jo patīk un padodas palīdzēt cilvēkiem. Mācību laikā gan vēl bija pārdomu brīži, vai tā ir, vai izturēšu lielo slodzi un stresu, tomēr tagad noteikti zinu, ka jā, — pārliecināta ir Linda. Lai varētu strādāt Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā un būt brigādes vadītāja, papildus vēl iegūts sertifikāts Rīgas Medicīnas koledžā.
Garlaicīgi nav nekad
Linda atzīst, ka viņai ir darbs, kurā par garlaicību vai rutīnu sūdzēties nekad nevar. Pat tad, ja pacients tikai jāpārved, nekad nevar paredzēt, kā viss izvērtīsies. Viņa vēl ir jauna darbiniece, tāpēc jākrāj pieredze, un to var tikai darot. Nereti satraukums ir liels, bet jāspēj saņemties, ātri reaģēt un pieņemt lēmumu, lai cilvēkiem palīdzētu. Arī ģimenē Linda ir pirmā “ātrā palīdzība”, kad jāspēj novērtēt, paši tiks galā vai jāvēršas pie ārsta. Ja kas atgadās savējiem, satraukums, protams, ir dubultā. Mamma Inese savu Lindu dēvējot par stipro meitu, jo pašai pat neliela brūcīte rada nepatīkamas izjūtas.
Pļaviņiete novērojusi, ka kritiskās situācijās daži prot pareizi rīkoties, kas ļoti palīdz mediķiem, bet daudzi baidās kaut ko darīt, lai tikai nav nepareizi. Tāpēc ļoti noderīgas ir mācības par pirmās palīdzības sniegšanu. Viņa labprāt šīs zināšanas dotu bērniem un jauniešiem kā savulaik pati guva “Latvijas Sarkanajā Krustā”, jo tās ļoti noder ikdienā.
Vai nav gribējies pēc mācībām palikt lielpilsētā? Linda atzīst, ka viņa ir viena no tiem jauniešiem, kurus Rīga nomāc un atņem enerģiju — ar savu steigu un daudzajiem cilvēkiem.
— Jau mācoties, Pļaviņu brigādes vecākā ārsta palīdze Modrīte Bičevska teica, ka darba vieta man būs, lai tikai nākot. Tas deva drošības izjūtu, un patika, ka darbs ir pie mājām. Šajā brigādē bija iespēja aizvadīt mācību praksi, un kolektīvā mani uzņēma kā savējo. Esam kā ģimene, un ar savu izvēli neesmu kļūdījusies, arī darba ritms ir labs, — saka Linda.
Kā vēl viena ģimene
Dzīvojot un strādājot Pļaviņās, Linda turpina nodarboties ar savu lielāko vaļasprieku — dejošanu jauniešu deju kolektīvā “Daugaviņa”.
— Ja citu stihija ir uguns vai ūdens, tad mana noteikti ir deja. Tai atdodu sevi pilnībā. Pēc mēģinājumiem atgriežos mājās bez spēka, bet priecīga un pozitīvi uzlādēta. Ar kolektīvu esmu piedalījusies Dziesmu un deju svētkos, bijām vairākos braucienos ārvalstīs. Tas viss ir interesanti. Pēdējais koncertbrauciens bija šovasar uz Serbiju. Interesanti tikties ar citu valstu dejotājiem, redzēt viņu dejas un tērpus. Latvieši ar savējiem vienmēr atšķiras, un citiem mūsu garie svārki ar apakšsvārkiem vienmēr rada sajūsmu. Arī latviešu dejas ārzemēs uzņem ar ovācijām, un pēc koncerta ir sajūta, ka var dejot vēl un vēl. Turklāt, esot citur, saproti, ka Latvija ir visskaistākā, — stāsta Linda.
Dejošanas tradīciju ģimenē turpina arī viņas brālis Rainers. Jaunākais brālis augumā jau pāraudzis māsu, bet Linda joprojām jūtas par viņu atbildīga, vēlas aizstāvēt un pasargāt, jo gan jau pagūs dzīvē iegūt savus “punus”. Abi vienmēr bijuši tuvi un tādi ir arī tagad, lai gan bez strīdiem jau neiztiek.
No gadalaikiem Lindai visi ir mīļi, bet krāsainais rudens ir īpašs ar to, ka svinama dzimšanas diena. Skolas laikā ballītes bija plašākas, ko atceras arī draugi un skolasbiedri. Daudzi no viņiem jau dzīvo citviet, bet Linda vismaz šobrīd savu nākotni joprojām saista ar Pļaviņām, jo tur ir ģimene, mīļotais cilvēks, draugi un darbs — viss, lai dzīve būtu piepildīta. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Ja patīk un padodas, tad ir īstā izvēle

Kategorijas