Zālīšu pazinēja

2017. gada 22. septembris 00:00

367

“Jā, kādam droši vien mēs arvien liekamies dīvaiņi. Taču — vai audzēt cidonijas un vākt tējas ir kaut kas dīvains vai raganisks?” spriež seciete Andra Simanova. Jau desmit gadus viņa saimnieko Seces pagasta “Omračos”, kuri zināmi gan ar savām pūķu zālītēm, gan amatu māju teju vai meža vidū. Taču ne katrs zina, kas rīdzinieci un filoloģi ar maģistra izglītību atvedis uz laukiem, kur tagad Andras lielākā laime ir vienai doties ar grozu pļavā pēc zālītēm. “Cilvēkam vispirms jābūt interesanti pašam ar sevi, tad viņam būs labi arī ar citiem. Ja ir garlaicīgi vienatnē, ko tad darīt vēl ar pasauli?” saka viņa.

Dzimst meita un biedrība
— Pirms pāris gadiem “Omračos” sākāt fasēt pūķu zālītes. Kā jums tagad veicas biznesā?
— Arī šogad esam savākuši dažādas ārstniecības zāles, tās izkaltētas, sagatavotas un jāiepako, lai varētu piedāvāt pircējiem. Tomēr esmu secinājusi, ka neesmu īsts lauku biznesmenis, tik ļoti nemāku koncentrēties uz peļņu. Taču diezgan liels darbs tajā ir ieguldīts, lai būtu pārliecība turpināt.
— Pastāstiet, kā nokļuvāt Secē?
— Tas bija 2005. gadā. Pirms tam pāris gadu darbojos biedrībā “Undīne”, kurai mājvieta bija Dubultos, Jūrmalā. Tagad ēkā notiek pārbūve, un mēs tajā vairs neatgriezīsimies. Tas, ka vairs nav mājas, nenozīmē, ka nav biedrības — “Undīne” aizvien pastāv, tikai tagad Secē. Toreiz šai biedrībai īpašumu uzdāvināja kāds secietis. 2009. gadā, teju vai reizē ar mūsu vecāko meitu Dārtu, Secē dzima arī biedrība “Ekociemats”. Tā tika dibināta ar domu attīstīt šo lauku teritoriju, un tā arī sākām te saimniekot.
Divi “nekad”
— Ko līdz šim darījāt?
— Laikam jāsāk ar vēsturi. Esmu no Ziemeļvidzemes, no Burtniekiem. Patlaban tur periodiski saimnieko mans brālis Imants, kurš ir jūrnieks. Astoņdesmito gadu beigās kopā ar mammu un brāli pārcēlāmies uz Rīgu. Tur pabeidzu skolu, universitāti. Mana karjera iesākās Iekšlietu ministrijas avīzē “Likuma Vārdā”, kur satiku savu pirmo darba skolotāju, toreizējo redaktoru Aivaru Kļavi. Atmodas laikā viņš bija viens no žurnāla “Avots” redaktoriem, viņam bija liela pieredze gan kā rakstniekam, gan žurnālistam, un es no viņa ļoti daudz iemācījos. Vēlāk strādāju izdevumā “Praktiskais Latvietis”. Tā manas darba gaitas sākās tieši žurnālistikā, kaut gan agrāk teicu, ka nekad nerakstīšu un nekad nebūšu skolotāja. Tagad esmu īstenojusi šos abus “nekad”! (Smejas.) Vairāk nesaku “nekad”, esmu pārslēgusies uz pozitīvo domāšanu, un tagad saku, ko es gribētu.
— Viena no lietām, ko gribējāt, bija dzīve laukos?
— Šis lēmums nebija tik krass — vispirms braukāju uz “Undīni” Jūrmalā, tur aktīvi darbojos. Pēc tam sākām braukāt uz Seci, bet kopš 2007. gada, kad sāku strādāt Seces pamatskolā, sākām arī dzīvot laukos.
— Kā šeit jutāties?
— Pirmais pusgads bija dīvains! Nekādi nevarēju saprast, kāpēc astoņos vakarā aiz mana loga ir tāds elles troksnis — it kā skaļi plaukšķina, kliedz, burbuļo ūdens. Pagāja krietns laiks, līdz mana dabas vērotājas acs saprata: gulbis ik vakaru ap šo laiku no piemājas dīķa pārlido uz guļasvietu. Tagad esmu pieradusi pie visām skaņām apkārtnē, arī briežu dziesmas. Turklāt mūsu globālajā laikmetā divi, trīs kilometri līdz tuvākajām mājām jau nav nekāds attālums. Drīzāk ir ļoti patīkami, ka apkārt ir plašums, cilvēki viens otram netraucē un neelpo virsū. Tas man patīk. Tajā pašā laikā te, šajā lauku nostūrī, valda lielāka tuvības sajūta nekā pilsētā. Te mēdz gadīties dažādas krīzes situācijas, kad esi spiests meklēt kaimiņa palīdzību, jo viens galā netiec.
— Vai jūsu dzīvesveids atšķiras no citiem lauciniekiem?
— Mēs neesam zemnieki, kādi ir lielākā daļa cilvēku, kuri saimnieko laukos. Viņi atraduši savu nišu un spēj ar to nopelnīt. Kaut gan — cik laukos ir reāli pelnīt ar darbu savā saimniecībā? Ziņu ļoti daudzus, kuri strādā kaut vai par salīdzinoši nelielo skolotāja algu, neraugoties uz to, ka mājās vēl ir paprāva saimniecība. Mēs būtu priecīgi, ja varētu pārtikt tikai no savas saimniecības, taču ienākumu trūkst, un arī es strādāju skolā, tagad bērnudārzā. Turklāt mēs neesam dzimuši zemnieki, esam biedrības locekļi, līdz ar to daļu laika veltām sabiedriskajam darbam. Lai gan patlaban nav finansējuma, esam vadījuši darbnīcas Jaunjelgavā, organizējuši dažādus Saules kalendāra koncertiņus tepat “Omračos”. Tā ir savā ziņā garīgā barība, bez kuras grūti iztikt.
Daktere ar savām zālēm
— Kā pievērsāties latviskajai dzīvesziņai?
— Mana saistība ar dabu sākās triju gadu vecumā, kad uzzināju, ko nozīmē vārds “biologs”. Kopš tā brīža līdz pat vidusskolas pēdējai klasei visiem teicu: būšu biologs! Guvu godalgas bioloģijas olimpiādē, un bioloģijas skolotāja bija pārliecināta, ka studēšu bioloģiju. Latviešu valodas skolotāja dzīvoja pārliecībā, ka studēšu valodu, bet zīmēšanas skolotāja mani cītīgi gatavoja iestājai Mākslas akadēmijā. Tolaik fizika bija izvēles kurss, un es to nebiju mācījusies, bet biologos to vajadzēja. Domāju: iestāšos filologos un gadu vēl pamācīšos fiziku, tad iešu uz biologiem. Kā iesāku, tā turpināju un biologos neatgriezos. Taču interese par dabaszinībām manī nekad nav mazinājusies. Studējot folkloristiku maģis-
trantūrā, ieinteresējos par tējas zālītēm, un kopš tā laika tā ir mana vājība.
— Cik no savām zinībām pati izmantojat?
— Esmu dakteris, kurš pats lieto savas zāles! Ir situācijas, kad pilnīgi noteikti palīdz. Taču visu laiku atkārtoju: katram cilvēkam jutība pret augiem ir ļoti individuāla. Ja tā tēja ļoti riebjas, tad to nevajadzētu lietot. Taču tā nav tikai garšas sajūta, bet vairāk iekšējā vajadzība. Ja organismam vajag, tas pieņems.
Ir slimības, kad bez zālēm var iztikt, piemēram, ja maniem bērniem ir temperatūra, tad vispirms vārām tējas, ēdam medu un cidonijas. Un turam kājas siltumā un galvu vēsumā. Visa gudrība! Zāles var pagaidīt.
“Nodokli ar rāceņiem nenomaksāsi”
— Esat kādreiz saskārušies ar cilvēku aizspriedumiem par jūsu dzīvesveidu?
— (Iesmejas.) Jā un nē! Katrs dzīvo, kā māk, un katram ir sava saprašana par to, kā ir pareizi. Mums ļoti bieži gribas kritizēt citus, jo viņi nedara tā, kā mēs iedomājušies pareizi esam. Jā, kādam droši vien mēs arvien liekamies sektanti vai dīvaiņi. Taču — vai audzēt cidonijas un vākt tējas ir kaut kas dīvains vai raganisks? Jā, mēs gribam reizi pa reizei sarīkot sev Saules kalendāra svētkus! Jāņi, Lieldienas, Miķeļi, Mārtiņi taču arī nav nekas dīvains, vai ne?
— Šajā laikā tomēr esat sapratuši, ka nevar iztikt tikai ar to, kas izaug dārzā un mežā?
— Lai kā man patīk šī ideja, es zinu, ko nozīmē naturālā saimniecība un cik daudz laika un darba tas prasa. Mani vecvecāki tā dzīvoja, taču jau viņiem bija skaidrs, ka zemes nodokli ar rāceņiem nenomaksāsi. Jā, mēs audzējam šo to, taču, lai mūsdienās īstenotu naturālās saimniecības modeli, no visa pārējā ir jāatsakās, lai strādātu tikai savai iztikai. Mēs neesam gatavi to darīt, jo mums ir arī biedrības darbs. Mums ir bērni, kuriem ir savas vajadzības.
— Vai ir lietas, ko viņiem noteikti nepērkat?
— Nekad nepērku “čupa-čupus”! Čipsus viņi neprasa. Atļautā narkotika mums ir šokolāde. Neteikšu, ka es pati ēdu ļoti pareizi, tomēr cenšos sezonā paēst gan pienenes, gan nātres un citas zaļas lietas. Tās mūsu organismam noder, jo no tā, ko atrodam dārzā, ir par maz.
— Jums ir kāda sava brīnumzālīte?
— Man patīk vīgriezes: vāja tēja nomierina, stipra — tonizē, un tas ir dabiskais aspirīns. Asinszāle ir kā antibiotika un antidepresants, tā vairāku valstu farmakoloģijā iekļauta kā antibiotisks līdzeklis. Man ļoti mīļa ir ugunspuķe, kas palīdz daudzām vainām un noņem saspringuma sajūtu, savukārt vīriešiem palīdz viņu vainām. Protams, tā nelīdzēs momentā un nevajag iedomāties, ka iedzersi ugunspuķi un varēsi doties jaunos romantiskos meklējumos, taču, regulāri palietojot, tā ir laba.
Interesanti pašai ar sevi
— Vai jūs šeit, laukos, jūtaties laimīga?
— Jā! (Skaļi iesmejas.) Nav tā, ka asinszāli dzeru tāpēc, ka man būtu depresija. Sievietes mani sapratīs, ja teikšu, ka pēc bērna piedzimšanas hormonālā sistēma mainās, turklāt jāceļas naktīs, ikdiena rada pamatīgu nogurumu, tad zāļu tējas palīdz atgūt spēkus. Man nekad nav bijis depresijas, un man tiešām šeit ļoti patīk! Taču nesaku, ka jūtos te ļoti viegli. Manuprāt, laukos vispār nav viegli dzīvot. Ikdiena reizēm prasa pamatīgu stresu, taču šajā vidē es jūtos ļoti labi. Nekad nejūtos vientuļa, tieši otrādi — gribētu kādu dienu, kad varētu pabūt viena. Uzskatu: cilvēkam vispirms jābūt interesanti pašam ar sevi, tad viņam būs labi arī ar citiem. Ja ir garlaicīgi vienatnē, ko tad darīt vēl ar pasauli?
— Vai jums laimei pietiek ar to, ka, piemēram, bērni veseli?
— Jā, arī tas rada tik nepieciešamo drošības un miera sajūtu, lai es varētu izbaudīt savu lauku klusumu. Man patīk iet vienai pļavā un lasīt tējas. Ja varu paņemt grozu un pāris stundu staigāt pa pļavu, tas manī rada laimes sajūtu.
Par bērniem un vides skolu
— Kāda esat pēc savas būtības?
— Neesmu komunikabla. Darbam pieķeros no visas sirds. Esmu Mežāzis, un šīs zīmes pārstāvji darbos burtiski lec uz galvas, neko citu nedomājot. Turklāt šīs zīmes pārstāvji kā apvainojumu uztvers, ja negribēsiet ar viņu kopā strādāt.
— Kāda esat māte saviem bērniem?
— Domāju, ka ne pārāk laba. Nezinu pedagogu, kurš saviem bērniem varētu īstenot tik humānu pedagoģiju kā lieto savā izglītības iestādē. (Smejas.) Pret saviem bērniem mēdzu būt asa, stingra un diemžēl reizēm arī sakliedzu, taču cenšos, lai viņi nepazaudē to savu dabisko zinātkāri. Cenšos viņiem iedot to, ko pati zinu. Dārta pazīst ārstniecības augus, ar mani kopā sākusi veidot no māla un citiem materiāliem un to jau dara arī pati, bez manis. Dārta pati apguvusi papīra locīšanu, veido putnus, kuģus. Arvim patīk tehniskas lietas.
— Jums ir kādas nākotnes ieceres?
— Ir gan, taču īpaši daudz atklāt negribas, citādi nepiepildīsies. Varu pateikt, ka dažas idejas saistās ar etnobotāniku, ko mācījos pie igauņu etnobotāniķes Renātas Soukandas, kuru sastapu etnobotānikas ekspedīcijā šovasar. Man ļoti patīk vides izglītība un ideja, kā var apvienot dabaszinības ar tautas tradicionālo kultūru un lietišķo mākslu. Domāju, ka “Omračos” varētu izveidot vides skolu, kur bērniem būtu iespēja vērot, piedalīties, doties brīvdabas maršrutos. ◆

Pieturzīmes
Dzimusi 1978. gada 18. janvārī Valmieras pusē, Burtniekos.
Kopš 2004. gada darbojas biedrībā “Undīne”.
Viena no biedrības “Ekociemats” dibinātājām.
Absolvējusi Latvijas Universitāti, iegūstot bakalaura grādu filoloģijā. Maģistra grāds folkloristikas programmā.
Patlaban studē pedagoģiju Latvijas Universitātes 3. kursā.
Strādā par skolotāju pirmsskolas izglītības iestādē “Zīlīte” Aizkrauklē.
Ģimene: dzīvesbiedrs Ingus, bērni Dārta Unda (8 gadi) un Arvis Ārents (5 gadi).

Staburags.lv ARHĪVS

Zālīšu pazinēja

Kategorijas