Mēmeles krastā kuplo Skujenieku ozoli

2017. gada 15. septembris 00:00

Kurmenes pagasta “Dzirnavniekos”, vietā, kur latviešu ievērojamais dzejnieks Knuts Skujenieks pavadījis savu bērnību, nu kuplo četri Skujenieku dzimtas pārstāvju stādīti ozoli. Sagaidot valsts simtgadi, tas ir kā simbols Latvijai un dzejnieka dzimtas stiprumam un ilgam mūžam.

Kurmenes tautas nama vadītāja Sarmīte Ķīse, pasākuma atklāšanā runājot Knuta Skujenieka dzejoli, aicināja uzburt savā iztēlē ainu, kā šeit bija pirms daudziem gadiem, kā šeit bija Knuta bērnībā. Knuts un viņa brālis Leons dzimuši Rīgā, taču zēnu māte nomira, kad Knutam vēl nebija gads, bet tēvs bohēmiskā dzīvesveida dēļ nespēja uzņemties rūpes par dēliem. Tāpēc vecāmāte, Kurmenes pusē slavenā vecmāte, “bērnu ķērāja” Anna un vectēvs dzirnavnieks Juris nolēma mazdēlus ņemt pie sevis un audzināja līdz brīdim, kamēr Knuts devās uz Rīgu turpināt mācības galvaspilsētā. Kopā ar puikām auga arī viņu māsīca, tēva māsas meita Regīna.
Vectēva dzirnavās Skujenieks nodzīvoja no trīsdesmito gadu beigām līdz pat piecdesmito sākumam.
Dāvana Mūra
dzirnavu muzejam
Satikušies “Dzirnavnieku” pagalmā, radi un draugi kavējās atmiņās, kā te izskatījās tajā laikā, kad Knuts, Leons un Regīna skraidīja kā mazi bērni. Aplipuši ap dzejnieku, sabraukušie viesi klausījās Knuta stāstītajā, kas kur reiz bijis, kā te izskatījies un kā vadījuši dzīvi pirms vairākiem gadu desmitiem. Vēlāk viesi ar interesi aplūkoja otras Knuta māsīcas Solveigas Rozenbergas atvestās fotogrāfijas, kurās redzami Skujenieku dzimtas locekļi ikdienā un godos, interesanti bija atcerēties, kādi izskatījās Knuts un viņa sieva Inta kāzu dienā, kādi tagad vīri un sievas sirmām galvām bija bērnu dienās.
Solveiga šīs fotogrāfijas uzdāvināja pašreizējam “Dzirnavnieku” saimniekam Edgaram Kārkliņam kā papildinājumu viņa izveidotajam Mūra dzirnavu muzejam. Mūra dzirnavas un Knuta Skujenieka bērnības vietas piefiksētas kā tūrisma apskates objekti, tomēr Edgars bilst, ka viņa veidotā senlietu kolekcija, kas glabā dzejnieka dzimtas vēstures stāstus vairāku desmitu gadu garumā, nav atvērta publiskai apskatei. Taču Edgars to kopj, uztur un papildina.
Dzejniekam par godu
“Tieši par godu dzejniekam arī sākās muzeja veidošana, saglabājot lietas, kas te bijušas no mana tēva un Knuta bērnības. Kad atgriezos “Dzirnavniekos”, mainījās laiki un mainījās arī mana domāšana. Visu, kas te bija, pieturēju, nelaidu projām, centos saglabāt un atjaunot. Te ir dzirnavu slūžu palaišanas mehānisms, citas daļas, oriģinālās piltuves, droši vien vēl kādi sīkumi,” Edgars rāda uz lietām, kas ir tikai dažas no bagātīgās kolekcijas, kuras eksponāti skaitāmi vairākos simtos. Līdzās citām senlietām arī sienas pulkstenis un galda lampa, kas reiz stāvējusi Knuta istabā, kad viņš te dzīvojis. Edgars stāsta, ka daudzas lietas saglabājušās, pateicoties tieši viņa tēvam, kuru ar Knutu vienojusi sena un ilga draudzība.
“Tas mani paceļ dzīvot,” savdabīgā manierē nosaka “Dzirnavnieku” saimnieks un piebilst, ka vēl lielāks gods un arī atbildība ir dzīvot un kopt vietu, kas ir Latvijas un Lietuvas robeža. Mājas pagalmā, pašā upes krastā, par to liecina robežstabs, kas te uzlikts deviņdesmito gadu sākumā — laikā, kad Edgars atgriezās uz pastāvīgu dzīvi Kurmenē. Tagad blakus robežstabam novietots akmens ar piemiņas plāksni, uz kuras rakstīts — Skujenieku simtgades ozoli.
Simboliska vieta
Knuta Skujenieka kundze Inta atklāj, ka ideja par ozoliem ģimenē virmojusi jau ilgāku laiku. Idejas autore esot Knuta māsīca Solveiga, par to runājuši arī māsīcas Regīnas dēli un atbalstījis Knuts. Intas kā dendroloģes ar lielu pieredzi un darba stāžu šajā profesijā uzdevums bija izvēlēties tiem vietu un atrast pašus kociņus. Tie nākuši no Salaspils Botāniskā dārza, kur Inta arī ilgus gadus nostrādājusi.
Ozolu stādīšanai izvēlētā vieta ir ļoti simboliska — te ir Knuta bērnības mājas, te ir Latvijas un Lietuvas, ar ko cieši saistīta arī Knuta dzīve un literārā darbība, robeža un Mēmeles krasts, ko Knuts apdzejojis padomju laikā, esot Mordovijas lēģerī aiz dzeloņdrātīm. Dzejnieks arī nolasīja divus dzejoļus — “Mēmele” un “Ozols”, kas rakstīti 1968. gadā. “Visus sešus gadus, ko es tur pavadīju, vienmēr redzēju šo Mēmeles līkumu, atcerējos, tas bija tik spilgtā atmiņā, kas es nevarēju to aizmirst,” stāsta dzejnieks. Dzejoļu rokraksta kopijas viņš uzdāvināja kurmeniešiem, un nu tās glabāsies Kurmenes bibliotēkā.
Sveiciens dzimšanas dienā!
Skanot dzejai paša autora izpildījumā un “Kreicburgas ziķeru” dziedātajām dziesmām, kurmenieši un Vecumnieku novada domes pārstāvji sveica dzejnieku arī 81. dzimšanas dienā. Saņemot Kurmenes pagasta pārvaldes dāvāto kūku, Knuts pateicās: “Paldies visiem par labajiem vārdiem, kas ir teikti man. Kurmene vēl atceras vecos Skujeniekus, atceras dzirnavnieku Juri un bērnu ķērāju Annu — vectēvu un vecomāti, kuri izaudzināja mani, brāli Leonu un māsīcu Regīnu. Tieši Regina kopā ar klasesbiedriem bija tā, kura Kurmenē sāka kopt muižas parku un atjaunoja Pēterdienas svinības, kas šodien ir ievērojamākais pasākums pagastā. Šo cilvēku gars ir kopā ar mums, tie, kuri šeit dzīvojuši, strādājuši, tie, kas cēluši Kurmeni. Un drusciņ arī es!” ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Mēmeles krastā kuplo Skujenieku ozoli

Kategorijas