Princese. Dzīvē, ne pasakā

2017. gada 15. septembris 00:00

1050

“Esmu princese, karaliene nē — tā arī starp saviem vīriešiem jūtos. Tikai dzīvē, ne pasakā,” saka Lilija Fetkuļina. Viņai pēc dažām dienām būs 41. Jubilāre atklāj: nekas jau dzīvē nav mainījies, tikai, paskatoties uz saviem lielajiem bērniem, jādomā — vai laiks izspēlē jokus?

Jauna mamma
“Pagājušo dzimšanas dienu gaidīju ar bažām, šogad jau samierinos, ka esmu iekāpusi četrdemitgadnieču pulciņā,” tiekoties saka Lilija. Vai 40 gados cilvēks jūtas citādāk? “Diez vai. Tomēr es jau sen jūtos dzīvesgudra. Pašai šķiet, ka esmu apstājusies laikā, apmēram 25 gadu vecumā. Interesanti, ka tavs bioloģiskais pulkstenis tikšķ it kā palēnināti. Tikai paskaties uz saviem lielajiem bērniem un nesaproti: viņi jau izauguši, bet tu — tikpat jauna! Vai nu pati nevari viņus noķert, vai laiks izspēlē jokus? Es sevi neizjūtu kā mammu jau pieaugušiem bērniem,” saka viņa.
Lilijas vecākajam dēlam Aleksam ir 20, jaunākajam Leonam — 12 gadu. Kaut kur ejot kopā ar vecāko dēlu, viņai bieži vien ir sajūta, ka blakus ir nevis pašas dēls, bet pieaudzis vīrietis. Turklāt sveši cilvēki nespēj noticēt, ka viņa ir Aleksa mamma. Arī draugi sakot: viņa drīzāk izskatās kā tava draudzene.
Draugi viņi patiešām ir! “Vienkārši nelienu, kur nevajag un kad nevajag,” saka mamma. “Alekss pats vada savu dzīvi, un es uzskatu, ka viņam jāmācās no savām kļūdām. Kad bērniem iesakām mācīties no citu kļūdām, neviens taču tāpat to nedzird. Laikam jau katram pašam savi grābekļi jāpārkāpj, lai gūtu mācību.”
Eņģeļa pārvērtības
“Man ir paši labākie bērni, un mani trīs vīrieši ir brīnišķīgākie pasaulē!” paziņo jubilāre. “Vajadzēs — pabaros, vajadzēs — palutinās! Katrā ziņā es savā ģimenē nejūtos apdalīta, neesmu kā mājkalpotāja. Gan vīrs, gan dēli palīdz paveikt mājas darbus, es neesmu vienīgā, kura ar to tiek galā. Piemēram, dēli un vīrs vakaros pēc darba sagaida mājās ar siltām vakariņām. Esmu princese, karaliene nē — tā arī starp saviem vīriešiem jūtos. Tikai dzīvē, ne pasakā.”
Kā vīriešus pie šādas attieksmes var pieradināt? “Tas jādara draudzīgi un sievišķīgi,” uzskata Lilija. “Tā, lai tevi sadzird. Protams, ģimenes pavarda uzturētājai mājās jābūt sievietei, un no viņas ir atkarīgs, kā tava ģimene pie šī pavarda jutīsies. Reizēm tas nav viegli, un dažreiz mani eņģeļa spārni pārtop par velnēna radziņiem. Līdz ar to dzīve ar mani ir kā starp debesīm un zemi.”
Lilija bilst: tas viss nāk ar gadiem un dzīves gudrību. Kaut vai — mūs taču neviens nav mācījis būt mātei, taču ar šo sarežģīto uzdevumu tāpat ikviena sieviete tiek galā.
Kur Lilija satika savu Igoru? “Pati pie viņa aizgāju!” iesmejas viņa. Izrādās, Igors bijis brāļa klasesbiedrs, un viņi iegājuši pie viņa, lai kopā dotos uz skolas salidojumu. Tad Lilijai bija 16 gadu, Igors ir četrus gadus vecāks. Jau 25 gadus viņi ir kopā, šogad svinēs 23. kāzu gadadienu.
“Vienu gan saviem vīriešiem esmu pieteikusi un iemācījusi — vienmēr teikt taisnību, lai cik rūgta tā būtu. Tad kopā varēsim domāt, kā no situācijas iziet. Tur, kur līdz galam kaut kas nav pateikts, arī rodas domstarpības,” atklāj jaunā sieviete.
Laime — liela ģimene
Kāda bijusi Lilijas bērnība? “Laimīga!” pat nedomājot saka viņa. Augusi starp trijiem vecākiem brāļiem, līdz ar to ilgi gaidītā meitiņa ģimenē bijusi visu acuraugs. “Esmu pieradusi būt starp vīriešiem, un arī mans ideālais ģimenes modelis būtu trīs dēli,” saka viņa. Lilija atminas, ka mamma nekad dzīvē uz viņu nav kliegusi, taču bijusi viena reize, kad meita dabūjusi pat ar žagaru. Toreiz, 13 gadu vecumā, viņa pazudusi kopā ar draugiem, nevienam neteikdama. Mammas izmisums bijis liels, bet sods — pelnīts.
Dzimusi un augusi viņa Pļaviņās, tur beigusi vidusskolu. “Šī vieta mūs tik ļoti piesaistījusi, ka citā sevi neredzu,” atklāj jubilāre. “Man tomēr reizēm ir sajūta, ka neesmu vēl sevi atradusi. Kā personība esmu jau izveidojusies, bet ne līdz galam. Taču esmu reāliste un šajos meklējumos neradu sev pasakas. Kaut esmu princese!” nosmej viņa.
Lilija ļoti priecājas, ka viņai aizvien apkārt ir liela un stipra ģimene. “Mūsu mamma ir īsts brīnums, tagad viņai ir 75 gadi,” saka sieviete. “Esmu pateicīga liktenim, ka man aizvien ir mamma un tētis. Esmu laimīga, ka visi mani mīļie ir līdzās, veseli un laimīgi.”
Manikīre ar psihologa piesitienu
Lilija atminas, ka skolas gados ļoti labi zīmējusi, guvusi godalgas šajā jomā. Taču reiz kāda skolotāja saplēsusi viņas burtnīcu, jo zīmējusi stundas laikā. Tas bērnam bijis tik liels psiholoģisks trieciens, ka pārstājusi zīmēt vispār.
Toties tagad savu mākslinieces talantu varot izpaust, apgleznojot nadziņus savām klientēm. Lilija daudzus gadus strādā par manikīri, desmit no tiem — Aizkrauklē.
“Ļoti jūtu katras klientes noskaņojumu,” saka viņa. “Atnāk saskumusi sieviete pelēkā kostīmā, bet es iesaku nokrāsot spilgti sarkanus nadziņus. Pēc brīža viņa zvana un saka: skatos uz tiem, un garastāvoklis uzlabojas, paldies tev! Reizēs, kad sieviete grib agresīvi sarkanus nagus, atkal esmu mēģinājusi noskaņot uz kaut ko mierīgāku. Trāpu!”
Manikīres arodu Lilija apguvusi profesionālajā skolā Rīgā, viņai ir arī kosmetoloģes izglītība. “Savu dzīvi veltu skaistumam,” saka viņa. “Turklāt man ļoti patīk strādāt ar cilvēkiem.” Reizēm sievietes sakot, ka pie viņas kabineta durvīm vajagot pielikt papildu plāksnīti: psiholoģiskie pakalpojumi. “Es uzklausu ikvienu cilvēku un pasaku, kā viņa sasāpējusī situācija izskatās no malas. Pats jau neredzi, kādas kļūdas dzīvē pieļauj. Un nebaidos sievietēm ieteikt: reizēm ir vērts pakāpties soli atpakaļ un padomāt. Sievietes bieži redz tikai savas emocijas, savu es, bet aizmirst, ka blakus ir otrs cilvēks.”
Vēl viena Lilijas pārbaudīta dzīves gudrība: nekad neierobežot otra brīvību. “To nedrīkst atņemt nevienam — arī vīram un bērniem nē,” uzskata viņa.
Izšķērdīgā optimiste
Lilija atzīst: viņai pašai nepatīk dzīvot neinteresanti, rātni. Kad jautāju, vai noraizējušos viņu nekad nevar satikt, Lilija bilst: “Reti! No rīta mostos laimīga, un mani nekas nespēj apbēdināt. Manī ir viens vienīgs izšķērdīgs pozitīvisms! Es sev šajā ziņā neuzlieku rāmjus — mīlu cilvēkus, jūsmoju par pasauli un kaifoju dzīvot! Nebaidos lidot ar lidmašīnu, braukt ar auto, nebaidos iekļūt avārijās. Uzskatu — ja tavs laiks būs pienācis, nekādas bailes neglābs.”
Pēc brīža Lilija aizdomājas: “Zini, man pat sliktu laika apstākļu nav, jo es tos vienkārši neredzu. Man visa pasaule ir gaiša, tumšo krāsu tajā nav. Jā, mani reizēm apbēdina, ka zinu un saprotu dzīvi, taču tas nekādi netraucē to baudīt.”
Lilija vēl piebilst: “Bez visiem zināmās vērtības — veselības — ir svarīgi, lai cilvēkam ir miers dvēselē un mīlestība. Lai tu mīli un tevi mīl. Tad viss pārējais dzīvē būs! Man nevajag jahtu piestātnē, bet man vajag savus mīļos. Tas arī viss!” ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Princese. Dzīvē, ne pasakā

Kategorijas