Iekšā uguns, kas dzen uz priekšu

2017. gada 15. septembris 00:00

1236

Aizkraukles novada vidusskolas 12. klases skolnieces Ksenijas Šapolovskas darbu izstāde skatāma “IGA centrā”. Tā ir viņas trešā gleznu parāde. Lai gan māksliniece ir vien 18 gadus veca, jau pārliecināta, ko dara. Rada mākslu.

— Tavi darbi ir tik dažādi, tiem nav vienojošā motīva. Kas ir tas, ko tu radi?
— Radu dažādus darbus, jo gribu izmēģināt visu. Savu stilu vēl tikai meklēju, bet ir grūti to atrast, jo viss, ko daru, man patīk. Tāpēc izstādēs darbiem nav viena konkrēta motīva. Ir darbi, zīmēti ar kafiju, ar eļļas krāsām, ir abstrakti un ir tintes “mandalas”. Izstādēs rādu no katra stila pa drusciņai, lai citi redz, ko varu.
— Kas ir tavi radošie impulsi?
— Varu iedvesmoties, redzot cilvēka izskatu. Konkrētam darbam var pamudināt dziesma vai arī prātā ienāk vīzija, kuru gribu realizēt. Tomēr vislielākā motivācija ir citu mākslinieku veikums. Sevišķi Džeimsa Džina un Takato Jamamoto. Viņu modernajām mākslas izpausmēm sekoju līdzi sociālajos tīklos. Iedvesmo, ka viņi ir laikmetā kopā ar mani, kaut kur citā pasaules daļā, rada. No latviešu māksliniekiem iedvesmojos no Mētras Saberovas. Viņa iet ārpus rāmjiem un veido mākslu, kas ir netipiska vecmeistaru darbiem, pat šokējoša. Arī tās ir pārmaiņas, kad kāds mēģina pārkāpt ierastās robežas. Redzot viņu veikumu, gribu arī pati darīt. Iekšā ir uguns. Tā dzen uz priekšu. Šī dziņa ir konstanta un nepazūd.
— Mācījies mākslas skolā, bet nepabeidzi.
— Mākslas skolas laikā zīmēšana nebija mana mīļākā nodarbe, vēl nezināju, ko dzīvē gribu darīt. Kad no tās izstājos, kas varēja būt sākumskolas laikā, ilgi nezīmēju. Vien pēc vairākiem gadiem turēju rokā zīmuli un sāku skicēt. Sāku darīt to biežāk un biežāk, mēģināju ko jaunu. Aizrāvos. Tagad tā ir mana sirdslieta, tai atvēlu visvairāk laika. Mākslas skolā apguvu pamatprasmes, piemēram, ka elipsei jābūt apaļai, un citu, bet toreiz tas man šķita garlaicīgi. Arī skolā vizuālā māksla nebija mans mīļākais priekšmets. Tas, ko šobrīd daru, piemēram, eļļas glezniecību apguvu, mēģinot pašmācības ceļā. Mākslas skola vienkārši nebija mana “lieta”. Šķiet, man bija vajadzīga cita attieksme, lai es iegrimtu zīmēšanā, gleznošanā.
— Kas ir tavs lielākais kritiķis?
— Māsa. Iepriecina, ka ģimenē ir kāds, kurš saprot mani, lai gan arī mammai ir talants zīmēt. Māsai vienmēr ir viedoklis par maniem darbiem, viņa uzmundrina un pamāca, arī kritizē. Patiesībā māsa ir lielāka māksliniece, jo pabeigusi mākslas skolu, bet viņai ir cita aizraušanās — zīmēt karikatūras un portretus. Savukārt vecāki ir neitrāli. Viņi man uzticas, ka pati zinu, ko gribu darīt, un tic, ka man izdosies. Viņi mani nebremzē un arī nespiež darīt. Profesionāla mākslinieka viedokli par savu veikumu neesmu dzirdējusi.
— Krāsas taču vecāki pērk.
— Sākumā zīmēju ar zīmuļiem, akvereļiem, lētiem materiāliem. 9. klasē piedalījos konkursā “Maksimālistu stipendija” un laimēju 500 eiro, kurus izmaksāja piecos mēnešos. Iegādājos materiālus, kurus nevarēju iepriekš atļauties, jo gribēju būt patstāvīga, nevis vecākiem prasīt naudu. Sapirku labus materiālus, un ļoti daudzas no šīm lietām vēl tagad ir, otiņas, krāsas. Tad pārdevu kādu no darbiem un par iegūto naudu atkal pirku, kas man nepieciešams.
— Neesi izvēlējusies virzienu, kurā labāk darboties, bet kas tev patīk visvairāk?
— Neapzinos visu, kas man patīk. Taču zinu, ko nepatīk gleznot — tīru reālismu un dabas ainavas. Portretus patīk zīmēt sirreālus — acu dubultošanos vai trīs pārus acu uzzīmēt. Abstraktas līnijas, krāsu pludinājumi un sīkas detaļas raksturo manus darbus. Jo neskaidrāki (sirreāli) ir darbi, kurus radu, jo vairāk cilvēku ieinteresējas — kāpēc tieši tā? Šie jautājumi — kāpēc tā? — man patīk. Patīk, ka cilvēki skaidro savu sapratni par darbiem, tas ir interesanti, jo bieži, kad sāku darbu, pati nevaru paskaidrot, kāpēc tieši šādi. Katram ir viedoklis par to, ko attēloju. Interesanti. Nepareizā viedokļa jau nav.
— 12. klasē mācības ir svarīgas, kā plāno laiku vaļaspriekam?
— Skolas laikā vaļasprieku ar mācībām grūti savienot. Pēc skolas mazliet atpūšos, tad pāris stundu veltu zīmēšanai, gleznošanai. Ir darbi, kurus darot nevajag piedomāt, paļaujos uz sajūtām gleznojot. Tomēr ir darbi, kur jāiespringst, jo jāizceļ sarežģītas detaļas. Tā es no vienas nodarbes — mācībām — atpūšos ar citu.
Ja kāds domā, ka iedvesma vienmēr rodas pati no sevis, tā gluži nav. Motivācija rodas, ja redzu, ka citi dara, rada, mēģina, tad arī es negribu atpalikt. Palīdz arī atbilstošas atmosfēras radīšana — tējas pagatavošana, svecīšu iedegšana.
— Acs tuvplānā ne visiem patīk. Kāda ir reakcija par taviem darbiem?
— Pirmkārt, par sirreālām lietām ir maz intereses, latviešiem vairāk pie sirds klasika, ainavas. Taču jau pirms 50 un 100 gadiem bija daudz vairāk nekā ainavas un klasiskie portreti. Reakcija ir dažāda, viss atkarīgs no tā, cik daudz cilvēks šajā lauciņā orientējas, ir radošs un atvērts. Dažiem patīk vienkāršie darbi, kur nav nekā sirreāla, bet citiem patīk kas neparastāks.
— Vai var teikt, ka pasauli redzi citādāk?
— Katrs to redz citādāku. Mans skatījums, protams, atšķiras tāpat kā citu skatījums no mana. Cenšos pievērst uzmanību mazajām detaļām. Piemēram, apmācies laiks, bet es redzu, kā lietus sitas pret palodzi. Man mazās detaļas un sīkumi iedvesmo, es tos pamanu. Sīkumi rada lielumu, pasauli.
— Tā tomēr ir uzdrīkstēšanās — pašai sarunāt telpu izstādei, izlikt darbus vērtēšanai. Stiprs raksturs un pārliecība par sevi?
— Pirms dažiem gadiem man bija bail no tā, ko daru. Šķita, ka nav pareizi, ja ir tikai viena aizraušanās, kurai veltu tik daudz laika, ir taču jādomā par nākotni — kā nopelnīšu naudu iztikai. Tomēr laika gaitā sapratu, ja esi labs kādā jomā, tad noteikti būs iespēja ar to pelnīt. Domu, ka zīmēšana ir tikai vaļasprieks, pamazām atmetu, pieradināju sevi, ka ir jārēķinās arī ar grūtībām — jārīko izstādes, jāzvana, pašai jārunā, darbi jāaizved. Šīs grūtības ir pārvaramas, jo tas ir jādara, ja gribi gleznot. Cenšos būt mērķtiecīga mazās lietās, uzņemties atbildību arī lielās lietās. Esmu ievērojusi arī savos skolasbiedros — ja cilvēkam ir lauciņš, ko viņš padziļināti apgūst, nozīmē, ka viņam ir potenciāls arī citur.
— Tev ceļš pēc vidusskolas ir skaidrs?
— Gribu dzīvi saistīt ar mākslu vai valodām, īpaši interesē angļu un japāņu valoda. Dažus vārdus varu jau pateikt arī japāniski, uzrakstīt vienkāršus hieroglifus. Japāņu kultūra mani saista arvien vairāk. Aizraušanās ar to sākās nejauši, reiz ieslēdzu raidījumu japāņu valodā. Pamanīju, ka japāņi ir smalki un mazliet atsvešināti, un sāku interesēties par viņu kultūru, lasīju, iedvesmojos. Šobrīd top darbs, kur fonā ir Japānas ķirši — sakura. Takato Jamamoto ir japānis, un viņa darbi, — kuros bieži redzams smalkais trauslais geišas veidols, manuprāt, ir ļoti skaisti.
— Kā vērtē sākto izglītības reformu?
— Izglītība, kuru iegūstam šobrīd, ir nepietiekama, lai varētu pateikt, ka ar labām atzīmēm pietiks, lai dzīve izrādītos veiksmīga un varētu veidot labu karjeru. Jaunietim papildus daudz jāstrādā pašam. Skolā var just, ka radošo, kas ir jauniešos, bieži noslāpē. Esmu pamanījusi, ka ir situācijas, kad domāju tā, kā mani iemāca, bet būtu jābūt tā, kā pati atklāju un secinu. Protams, pārmaiņām izglītībā ir nepieciešams laiks, tās nevar notikt divu vai trīs gadu laikā. Skolotāji paši saprot, ka sistēmai jāmainās, tāpēc daudz runā par kompetenču pieeju. Tā ir ļoti nepieciešama un vajadzīga. Skolēni ir jāmotivē būt radošiem, domājošiem. Skolēniem būtu jāļauj pašiem izvēlēties, kuri mācību priekšmeti viņiem ir svarīgi. Ir daudz priekšmetu, kurus pati labprāt apgūtu un klausītos, bet mani neapmierina tas, ka tajos obligāti jābūt labām atzīmēm. Man ļoti patīk vēsture, bet ne vienmēr varu iegaumēt datumus un visus faktus, lai saņemtu labu atzīmi. Manuprāt, ja skolēnam būtu tiesības izvēlēties priekšmetus, kur pelnīt labas atzīmes un apgūt padziļināti, bet pārējos varētu apgūt intereses pēc, būtu vieglāk mācīties, vieglāk gūt jaunas zināšanas. ◆

Pieturzīmes
Ksenija Šapolovska.
Dzimusi 1999. gada 14. maijā.
Vaļasprieki: gleznošana, dejošana, valodu apgūšana, grāmatu lasīšana.

Staburags.lv ARHĪVS

Iekšā uguns, kas dzen uz priekšu

Kategorijas