Ekskluzīvie, bet ērtie mājdzīvnieki — ahatīnas

2017. gada 12. septembris 00:00

Ingars Gudermanis ir viens no nedaudzajiem, kurš Latvijā sācis uzkrāt pieredzi Āfrikas milzu gliemežu jeb ahatīnu turēšanā. Izrādās, ka gliemeži ir ļoti ērti mājdzīvnieki — pēc pasaules pieredzes tos iesaka kā pirmos mīluļus bērniem, bet to bioloģiskās īpatnības var izmantot ārstnieciskajā kosmetoloģijā.

Dod “ātrus” vārdus
I. Gudermanis par divu ahatīnu saimnieku kļuvis pirms dažiem mēnešiem, savas paziņas pierunāts. “Viņai ir suņi, kaķi, sesks. Veda gliemežus, piedāvāja, vai es arī negribu. Nu labi — piekritu!” atceras Ingars. Saskāries ar paziņu komentāriem un pavilkšanu uz zoba — kamēr vieni cīnās ar gliemežu invāziju dārzos, tikmēr viņš izdomājis tādus turēt dzīvoklī.
Lai arī gliemeži pārvietojas salīdzinoši lēni, ar draugu starpniecību abi jaunie Ingara mājas iemītnieki nokristīti viesuļvētru apzīmējumos — Tornado un Cunami. Viens no gliemežiem ir tumšs, otrs gaišs — albīns. Tādi ir šķirnes standarti. “Manā gadījumā melnais gliemezis ir drošāks un draudzīgāks, bet albīnais ir bailīgāks,” savu mīluļu paradumus iepazinis Ingars.
Viņš stāsta, ka Latvijā šādi mājdzīvnieki vēl ir retums, bet ļoti populāri tie ir Krievijā. Tādēļ arī pamata informācija par ahatīnām internetā atrodama krievu valodā. Daudz esot bijis jāmācās, lai izprastu savus pieņemtos mīluļus. Iesākumā neesot sapratis, kam piekritis. Iesaistījies dažādos interneta forumos. Tagad Ingars esot pietiekami apguvis Āfrikas gliemežu audzēšanaas pamatus un droši var par to stāstīt citiem interesentiem.
Sabojāta čaula jāliek ģipsī
Izrādās, ka ahatīnas ir speciāli selekcionēta gliemežu šķirne, ko var audzēt kā mājdzīvniekus kastītēs. Ingars stāsta, ka vienam lielajam gliemezim nepieciešama 15 litru kaste, plus 10 litru klāt katrai nākamajai radībiņai. Ir vēl viens izmēra ziņā lielāks paveids — arhahatīnas. Tām vajagot 25 litrus vienai. Ingars zina teikt, ka vislabākais kastītes materiāls ir plastmasa. “Ir cilvēki, kas tur stikla terārijos. Stikla materiāls, pirmkārt, ir grūti tīrāms pēc gliemežu atstātajām gļotām un stingrs. Tā kā gliemežiem patīk gulēt “ar kājām gaisā”, tas ir, piesūcoties pie vāka, viņi var nokrist un sabojāt savas mājiņas čaulu. Tad vienīgais risinājums būs likt gliemeža vāku ģipsī,” uzsver eksotisko mīluļu turētājs. Plastmasas materiāla kastēm arī vieglāk nodrošināt ventilāciju — vienā kastes sānā augšā, bet otrā apakšā izdur caurumus. “Svarīgi sagatavot grunti, uz kā gliemezis ikdienā uzturēsies. Ieteicams ir kokosriekstu substrāts, ko var iegādāties dārzkopības veikalos. Gabalu no briketes nolauž, samērcē ūdenī, izklāj kastes dibenu. Iekšā kastē arī jāliek tikai un vienīgi plastmasas trauciņi,” iesaka Ingars, sakot: ja ievēro šīs pamata prasības un pasākumus, tad svarīgākās zināšanas gliemežu turēšanā ir apgūtas.
Otrkārt, jāievēro turēšanas apstākļi. “Ahatīnām patiks dzīvot istabas temperatūrā. Tām jānodrošina siltums līdz 27 grādiem. Āra apstākļos Latvijā tie neizdzīvotu. Ja telpās ir aukstāks, tad tās, līdzīgi kā parastie gliemeži, aizmieg — ielien mājā, vāks priekšā — un ir grūti pamodināt. Jāņem vērā, ka arī, novietotām kastītē uz loga, tām nepatiks spilgtā gaisma un saules stari. Gluži kā gliemežiem dabā, arī ahatīnām patīk ēnainas un mitras vietas. Nedrīkst būt caurvējš. Šie gliemeži radīti turēšanai iekšā, tiem nav parazītu, bet pastāv uzskats, ka saskarē ar apkārtējo vidi var dabūt nevēlamas slimības,” stāsta gliemežu saimnieks. Tāpēc pastaigas šiem kustoņiem nav vajadzīgas.
Citrusaugļiem — nē!
“Šie arī ēd to pašu, ko gliemeži dabā. Tikai galvenais — neko rūgtu, asu, skābu,” īsi gliemežu virtuvi raksturo Ingars un uzskaita: “Salāti pie mums ir visu gadu. Pieneņu lapas — sezonāli. Ēdienkartē var iekļaut kabačus, tomātus, ķirbjus, gurķus. Tikai ar gurķiem jābūt uzmanīgiem, jo gliemežiem no tiem var rasties atkarība. Ja tā būs, tad turpmāk viņš gribēs ēst vien gurķus. Var dot banānus, arbūzu, melones, brokoļus, kāpostus, bietes, visas ēdamās sēnes, dilles, pētersīļus, burkānus. Nekādā gadījumā nedrīkst dot ananasus, redīsus, kartupeļus un miltu produktus, bet citrusaugļi pilnībā jāizslēdz! Tas skaidrojams ar to, ka gliemežiem organismā ir ļoti daudz kalcija. Ja viņš apēdīs skābu citrusaugli, tad gliemezis aizies bojā. Tas būtu tas pats, kas uzliet etiķi sodai,” brīdina Ingars.
Papildus gliemežiem jādod kalcijs. Ingars zooveikalā iegādājies sēpiju — papagaiļiem domāto kalciju. Jādod arī dzīvnieku izcelsmes olbaltums. “Divas reizes nedēļā pa tējkarotei jādod dafnijas un pa sešiem, septiņiem gabaliņiem gammarusa jeb garneles—vēzīši, ko var nopirkt zooveikalos kā bruņurupuču un zivtiņu barību,” papildina saimnieks.
Ik pa laikam gliemežus var palutināt ar ūdens peldēm. Tikai to labāk darīt ļoti seklā trauciņā, jo starp ķermeni un mājiņu ir sprauga — iekļūstot tajā par daudz ūdenim, gliemezis var aizrīties vai pat noslīkt.
Metienā — vairāki desmiti
Gliemeži ir divdzimumu dzīvnieki: tie vairojas, apmainoties dzimumšūnām. Vairoties sāk no sešu mēnešu vecuma. Lai tie nevairotos, īpatņi jātur katrs atsevišķi.
Ahatīnas gruntī izkašņā ligzdu, kur sadēj olas. Tādu varot būt līdz pat 100 reizē! “Otrajā metienā sadētās olas nācās likvidēt, jo vieni mazuļi jau ir izšķīlušies. Nezinu, cik precīzi to ir, bet drīz potenciālie jaunie saimnieki varēs pie manis sākt pieteikties,” saka Ingars. Mazuļi esot caurspīdīgi, grūti esot vēl spriest, kādā krāsā tie būs — tumšā vai gaišā. Savukārt arhahatīnām vienā reizē esot četras līdz piecas oliņas.
Saimnieku atpazīst
“Man vēl šie abi skaitās maziņi. Viņi izaugs tik lieli, ka mājiņa būs 25 centimetru diametrā,” stāsta gliemežu saimnieks un teic: lai arī gliemeži nedzird, viņi atpazīst savu saimnieku, komunicē.
“Ahatīnas iesaka ap četru, piecu gadu veciem bērniem kā pirmos mājdzīvniekus, jo to kopšana ir salīdzinoši vienkārša. Viens no plusiem ir tas, ka gliemeži piemēroti alerģiskiem cilvēkiem. Vienīgais priekšnosacījums ir, ka bērniem jāmāca, kā gliemezi paņemt rokās, lai nenorautu un nesabojātu mājiņu, otrkārt — neatstāt kastīti vaļā, lai neizrāpotu ārā. Taču sajūtas, kādas gliemezis spēj sagādāt bērnam, lienot pa roku, ir neaprakstāmas un interesantas — paši taču zinām no bērnības, kā tas ir, kad gliemezi paņemam rokās,” viņš atgādina un teic, ka tāpat bērnam interesanti būs pavērot, kā salātu lapa ātri vien būs apēsta, gliemezim izmantojot mutē esošos 300 zobus. Ja ieklausās, varot dzirdēt, kā skrapst.
Vēl svarīgi esot piebilst, ka gliemeži būs piemēroti mīluļi cilvēkiem, kuriem ir maz laika, ko veltīt zvēriņu audzēšanai un kopšanai. “Kastīti var ērti paņemt līdzi. Gliemeži nav uzbāzīgi kā, piemēram, suns vai kaķis, kurš prasa regulāru komunikāciju un režīmu. Ja saimniekam nav laika, gliemezis par to neapvainosies, bet, ja ar viņu komunicēs, tad tas darīs to pašu. Vispār viņi ir gudri, tā nemaz nav, ka neko nesaprot,” novērojis saimnieks.
Gļotas kā ādas maskas
Ingars prāto, ka gliemežus varētu izmantot kā terapeitus bērniem ar īpašām vajadzībām. Piemēram, bērni ar autismu var stundām ilgi skatīties, kā gliemezis lēnām rāpo uz priekšu. Citu veselības traucējumu gadījumā varētu veicināt taktilo stimulāciju — rokās, pirktu galos ir tik daudz nervu galu. Taču pasaulē ir pieredze gliemežus, precīzāk, to radītos gļotainos izdalījumus, izmantot ārstnieciskajā kosmetoloģijā. Gliemežu terapija esot ieteicama cilvēkiem ar ādas problēmām. “Veiktie pētījumi liecina, ka izdalījumiem ir antibakteriālas un dezinficējošas īpašības, kas atjauno ādu, uzlabo to,” saka Ingars. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Ekskluzīvie, bet ērtie mājdzīvnieki — ahatīnas

Kategorijas