Vēl viens Latgales stūrītis

2017. gada 12. septembris 00:00

(Nobeigums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 5. septembra numurā.)
Eiropas sākumā
Esot šajā pusē, noteikti vērts iegriezties Kārsavas Sirdsskaidrās Eufrosinijas pareizticīgo baznīcā. 1917. — 1918. gadā mācītāja māja pārveidota baznīcas vajadzībām un iesvētīta par godu svētajai Polockas Eufrosinijai. Ēkai izbūvēts zvanu tornis, no ciedra koka dēlīšiem izveidoti kupoli, kuru sakārtojums atgādina čiekurus. Katrs te atradīs un atklās sev ko citu, bet šīs mazās baznīciņas īpašā aura, manuprāt, neatstāj vienaldzīgu nevienu. Par dievnama vēsturi un šodienu izjusti pastāstīja draudzes pārstāve Nastja un promejot mūs pavadīja ar zvanu skaņām.
Gribat redzēt, kur šajā pusē sākas Eiropa? Tad jādodas uz 3,5 kilometrus attālo Bozovu, kur ir Kārsavas vilcienu stacija, kā arī Latvijas—Krievijas robežpunkts. Par to liecina Latvijas un Eiropas Savienības karogi pie stacijas ēkas un plāksne par robežkontroles un muitas punktu.
Jauns tūrisma
objekts
Nelielā attālumā — tikai 3 km — no Kārsavas ir Malnava. Jau gadu Malnavā ir pirmā Latgales šmakovkas dedzinātava. Ar karstu, uz ugunskura vārītu zupu un citiem lauku labumiem mūs sagaida īpašnieks Jānis Krivtežs. Kad esam iestiprinājušies, var sākties ekskursija gan pa ražotni, gan uz Malnavas muižu.
Latgales šmakovkas dedzinātava durvis vēra pērn un jau kļuvusi par populāru tūrisma objektu. Pirmais brūzis te bija izveidots 19. gs. pirmajā pusē, kad valdīja grāfs Šadurskis. Uzņēmējs Jānis Krivtežs to ņēmis vērā un dedzinātavas veidolu, kā arī šmakovkas receptes papildinājis ar gandrīz 200 gadu senām tradīcijām. Jānis pastāsta, kā radusies ideja izveidot privāto alkohola ražotni, par idejas sarežģīto realizāciju, kā arī iepazīstina ar dzēriena tapšanas procesu. Tā darīšanā izmantošot gan vietējos augļus un ogas, gan arī graudus. Uzņēmējam ir padomā arī ražot dažādus uzlējumus un pat Latgales viskiju. Arī te neiztikt bez degustācijas — saimnieks piedāvā nogaršot upeņu vīnu.
Pēc tam Jānis mūs pavada apskatīt Malnavas muižu. Tā savulaik bijusi grāfu Šadursku dzimtas īpašums. 1920. gada zemes reformas laikā Malnavas muiža ar vairākiem tūkstošiem hektāru zemes bija viena no lielākajām valsts zemes fondā ieskaitītajām Latvijas muižām. Bijušajā muižas ēkā tika izveidota Latgales lauksaimniecības skola, kuru šodien zinām kā Malnavas Lauksaimniecības koledžu. Taču Otrā pasaules kara laikā te tika iekārtots Vērmahta karaspēka grupas “Ziemeļi” štābs, un dokumentālās hronikas vēsta, ka muižas teritorijā ierīkotajā bunkurā 1941. gada vasarā esot pabijis pats Trešā reiha vadonis. Muižas parks ir ievērības cienīgs ar to, ka te sastopami vairāku retu sugu koki. No muižas laikiem saglabājušies arī Baltie vārti.
Krūzes un vāzes
Kas gan būtu Latgale bez tās podniekiem, kuri te darbojas jau vairākās paaudzēs? Šoreiz mūsu ceļš ved pie podniekiem Voguliem Rēzeknes novada Lendžu pagasta “Ceplīšos”. Keramiķu darbnīca ir ļoti skaistā, gleznainā vietā, netālu no Adamovas ezera. “Ceplīšos” darbojas vieni no ievērojamākajiem Latgales keramiķiem — Olga un Voldemārs Voguli ar dēliem Jāni un Māri. Keramikas darbi top, izmantojot gan krāsaino, gan svēpēto jeb melno apdedzināšanas tehniku. Ciemošanās reizē redzam, kā no māla pikas top vāze. Virpošanas laikā viens no meistariem stāsta par cepļa kurināšanu un to, kā glazēti podi top par krāšņiem traukiem. Otrs brālis savukārt atklāj trauku veidošanas nianses un Latgales podniecības tradīcijas.
Kad darbs noņemts no virpas, pēc apžūšanas un glazēšanas tas nonāk ceplī, kur tam jāiztur 1000 grādu temperatūra. Jāpiebilst, ka Vogulu darbnīcas ceplis ir lielākais atklātās uguns ceplis. “Ceplīšos” top bļodas, krūzes, vāzes, svečturi, svilpaunieki un citi keramikas izstrādājumi. Ja kādu sirds iekāro, ir iespējams arī to iegādāties.
***
Tā nu iepazīts vēl viens Latgales stūrītis un aizvadīta skaista diena. Mājupceļā domās pārcilāju redzēto un dzirdēto un vēlreiz secinu — bija vērts. Latgale vēl joprojām ir kā tāds pabērns starp pārējiem novadiem, bet latgalieši ir stipri ļaudis, un ticu, ka tiem, kuri ir palikuši, viss izdosies, jo viņi viens pie otra turēsies kā zāģa zobi.
Latgale manā dzīvē ienāca 1989. gadā, apprecoties ar puisi, kura vecāki ir latgalieši. Un tā nu man ir iekšēja vajadzība laiku pa laikam nokļūt Latgalē, lai smeltos visu labu un skaisto, kas ir tajā novadā, un iedvesmotos no turienes stiprajiem ļaudīm. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Vēl viens Latgales stūrītis

Kategorijas