Staburags.lv ARHĪVS

Logo

“Mums vairs nav lepnuma par savu valsti”

Grigorijs Popenkovs, ģimenes ārsta palīgs, Jaunjelgavas novada domes deputāts
Laikraksta arhīvs

2017. gada 12. septembris 00:00

541
“Mums vairs nav lepnuma par savu valsti”

Pagājusī nedēļa man vispirms saistās ar darbavietas maiņu — sāku strādāt Aizkrauklē, tagad esmu ģimenes ārstes Olgas Tomaševskas palīgs. Jauns darbs, jauni kolēģi. Visi smaidīgi, laipni. Pacienti ļoti jauki. Tādi man bija arī Daudzevā. Kaut kā sanācis, ka man apkārt ir tikai labi cilvēki. Nu kaut vai kaimiņš — piezvana un saka: “Otro dienu neredzu, ka tu brauktu garām. Varbūt tev mašīna salūzusi, vajag kaut kur aizvest?” Cits piezvana: “Tev mājā dūmi nekūp. Vai jums viss kārtībā?” Māja piecu kilometru attālumā, bet viņš tāpat ievēro! It kā sīkumi, taču patīkami, ka par tevi raizējas.
Saistībā ar darbavietas maiņu priecājos, ka tagad man ir mierīgāks darba režīms, vairāk brīvā laika. To man vajag arī augstskolas darbu rakstīšanai. Jau trešo gadu studēju juridisko zinātni Biznesa augstskolā “Turība”. Patīk, ka šajā augstskolā māca domāt, nevis liek iekalt no galvas likuma pantus. Šajā mācību gadā iegūšu koledžas līmeņa izglītību un jurista palīga kvalifikāciju, vēl jāmācās divi gadi, lai kļūtu par juristu. Studijas, protams, ir par maksu. Viegli nav ne fiziski, ne finansiāli, bet — ko darīt? Gatavojos tam, ka mums, līdzīgi kā Amerikā, drīz biezā slānī sāksies ar medicīnas jomu saistītas tiesvedības. Latvijā ir tikai kādi četri pieci juristi ar medicīnisko izglītību, tāpēc saskatu šajā jomā perspektīvas. Man taču jādomā par nākotni, jāplāno, kā bērnus skolās palaist.
Kā cilvēks, kurš saistīts ar medicīnu, varu teikt: situācija medicīnā Latvijā ir ļoti “laba” — vēl pāris gadu un valsts medicīna sabruks! Diemžēl finansējuma ziņā ir tā: vispirms iepludina naudu privātajā sektorā, kas paliek pāri — tiek valsts medicīnai. Vajadzētu būt otrādi. Jo jāatbalsta taču savējie! Daudzi, kuri tagad strādā kopā ar veselības ministri Andu Čakšu, nāk no farmācijas industrijas, un šo zāļu lieltirgotāju īpašumā ir arī laboratorijas. Šīs nozares peļņa ir septiņi miljoni. Privātā biznesa ienākumi. Kāpēc valsts tos miljonus pati nevarēja nopelnīt?
Vai medicīnas nozari var glābt? Teorētiski — jā! Viss ir vienkārši, tikai vajag pateikt: vispirms naudu dodam valsts slimnīcai, ja tā netiek galā, atdodam privātajiem. To varētu izdarīt, ja ministrijā atnāktu jauni cilvēki, nesaistīti ar Saeimu un šiem privātajiem darboņiem. Taču tā nebūs! Jā, medicīna jau nekur nepazudīs, jo cilvēki slimo un slimos. Taču tā būs ļoti dārga.
Jau priekšvēlēšanu laikā pateicu, ka “Vienotībai” būs beigas. Vai šīs partijas izjukšana ir laba ziņa? Droši vien, ka nē. Viena izjūk, trīs nāk vietā! Jaunās kustības, kuras pēdējā laikā Latvijā veidojas, manī rada smaidu. Citas emocijas nē. Viņķeles banda, caurkritušie “knabisti” — viņi mani patiešām uzjautrina. Vai cilvēki tiešām par viņiem balsos? Laikam jau balsos par zināmajiem un paskaidros: par zināmu ļaunumu. Partijai, kura nebūtu saistīta ar “vecajiem”, tāpat nav nekādu iespēju. Līdz ar to mums nav variantu — viss paliks pa vecam.
Kādreiz drūmajos padomju gados, kad dienēju armijā, bijām saistīti ar informācijas apstrādi, un kāds zēns no Maskavas teica: izlūkošanā 90% informācijas iegūst no publiskās telpas un tikai 10% — neformāli. Ja tu, cilvēk, izlasi vairāk nekā vienu žurnālu vai vairāk nekā vienu avīzi, vari taču salīdzināt un saprast, kas un kā šajā valstī notiek! Mani izbrīna, ka cilvēki aizvien neanalizē, nefiltrē.
Iepriecina ziņa, ka nākamgad Latvijā plāno vairāk tērēt demogrāfijas veicināšanas pasākumiem. Ģimenēs, kurās ir trīs bērni, par trešo un nākamajiem bērniem sola maksāt ikmēneša pabalstu simts eiro apmērā. Igaunijā patlaban ģimene, kurā ir trīs bērni, ik mēnesi saņem 500 eiro. Kāpēc lai mums tā nebūtu? Protams, naudas dēļ bērni nedzimst, tomēr lielāki pabalsti būtu laba attieksme: valsts parāda, ka tai ir svarīgi, lai bērni ir.
Visā Eiropā bērni dzimst maz, jo sabiedrībā iesakņojas jauni uzskati, kurus ar naudu nevar pārlauzt. Jauniem cilvēkiem arvien vairāk šķiet: bērns — tā ir lieka klapata, apgrūtinājums. Bērni nav izdevīgi. Tu nevari patusēt, nevari kaut kur aizbraukt, jāuzņemas par viņiem atbildība. Varbūt tomēr vajadzētu šo jautājumu risināt tā, lai visapkārt valdītu uzskats: bērni, tas ir labi!
Jau pāris mēnešu darbojos Jaunjelgavas novada domē un varu teikt: tajā strādā normāli cilvēki. Lielākā daļa deputātu jau sastrādājušies iepriekšējā sasaukumā, viņiem ir vienkāršāk. Daudzas lietas vēl neizprotu. Taču, kā jau visās pašvaldībās, kur grozās nauda un kur tiek rīkoti iepirkumi un konkursi, neizbēgami ir arī tas, ka visiem visur ir savi paziņas, radi, kursabiedri. Tas ir neizbēgami, jo Latvija ir ļoti maza. No vienas puses, tas ir slikti, no otras — labi. Ja tev vajag kaut ko uzbūvēt, labāk taču ej pie pazīstama, par kuru tu zini, ka viņš normāli strādā. Un tu vari viņam pēc tam pateikt: “Vecais, nu ko tu? Salabo un izdari!” Atnāk viens tāds svešs konkursa uzvarētājs, kuru neviens nezina, sataisa brāķi, un tu pēc tam nezini, kā to visu labot. Šo kārtību nevar mainīt, un būtu muļķīgi kādam kaut ko pārmest.
Saka, ka pesimists ir labi informēts optimists. Arī es nākotnē sāku raudzīties diezgan pesimistiski. Visās jomās. Piemēram, jaunajā budžeta reformā tiek prognozēts, ka vidēji ieņēmumi pašvaldībās kritīsies par 30 — 40%. Jaunjelgavas novadam budžets ir pieci miljoni, parāds — pusotra miljona. Ja tā pusotra miljona būs mazāk, no kā uzturēs sociālo jomu, skolas, bērnudārzus?
Labi, viena daļa cilvēku aizmuks. Esat redzējuši skolu tīkla plānu Latvijā 2030. gadā? Skolas būs lielākoties ap Rīgu, tātad cilvēki dzīvos tikai ap galvaspilsētu. Visa pārējā Latvija būs tukša. Pavisam tukša! Vecie paliks, jaunie visi aizbrauks. Tie, kuri aizbraukuši, atgriezties nemaz netaisās. Ko darīt? Nezinu. Lielākoties tur nevar neko mainīt.
Kursabiedri man saka: “Tu ko — neesi “Facebook”? Un “WhatsApp” tev arī nav?” Nē, es neesmu sociālajos tīklos. Ja man kādu gribas satikt vai parunāt, es aizbraucu ciemos. Vai uzrakstu vēstuli, sliktākajā gadījumā — kaut vai e-pastā. Man nav tik daudz laika, lai sēdētu sociālajos tīklos! Man jāstrādā, jāmācās, un manā ģimenē aug trīs bērni — mazajai ir pusotrs gads, puikas sāka mācīties 1. un 3. klasē Daudzeses pamatskolā. Kopā ar bērniem 1. septembrī gāju uz skolu. Daudz bērnu, visi priecīgi. Labas un jaukas skolotājas. Pirmajā klasē deviņi bērni. Tas nozīmē, ka skolu neaizklapēs. Jā, labāk ir vairāk. Taču valsts dara visu, lai būtu sliktāk. Un līdz ar to mums vairs nav lepnuma par savu valsti…

Kategorijas

Kategorijas